Nāves svinēšana uz Latvijas demogrāfijas fona (59)

Senos laikos kapusvētku tradīcija pildīja sociāli vienojošu funkciju, bet mūsdienu cilvēkus izvērstā kapu kultūra, kas mirušo vēsumā ignorē vajadzību mainīties laikam līdzi, vairs nesaliedē. Uz kapu festivāliem “tie, kuriem nav pāri 60” aizvelk sevi pienākuma pēc, it īpaši, ja alternatīva bijusi vīna baudīšana Sabilē, laivošana pa Gauju, kaut vai skatīšanās uz skaņas instalāciju ar retrofutūrista Džona Mausa uzstāšanos.

Uz kapiņiem, uz kapiņiem!

Pilsētu kapsētās kopā sajaukusies tagadne un pagātne, dzīvība un nāve, traģiskais un komiskais. Lai nu kas, bet «miera osta», «zaļā oāze», «mirušo pēdējā mājvieta» te nav. Plašās, ar krūmiem vai sētām nožogotās apbedījumu vietas atgādina mazdārziņus, neviļus apliecinot latvieša viensētnieka dabu.

Aiz pieminekļiem rēgojas apgraizītas plastmasas pudeles, puslitra burka, aprūsējuši grābekļi, cimdi, lāpstas, lejkanna, šķēres un veci ziepju gabaliņi - obligātā cītīga kapu kopēja atribūtika.

Ja cilvēkam nepiemīt lauksaimnieka prasmes vai vismaz zemnieka instinkts, viņam ir maz izredžu godam sakopt senču atdusas vietu. Īstam kapotājam jāprot pārstādīt un apgriezt krūmus, uzrakt zemi, izvēlēties vietai atbilstošus augus, un vēl jāgrib reizi nedēļā nākt uz kapiem ravēt un aplaistīt stādījumus. Turklāt jāieplāno, kad mazgāt pieminekli un pārkrāsot soliņu. Kā mazam traktoriņam rokoties pa kapu kopu, kas vairāk gan atgādina  sakņu dārzu, neticu, ka atliek laika kavēties apcerīgās atmiņās par mirušajiem. Drīzāk tas ir tusiņš virs aizgājējiem, kuriem, kā runā, esot vajadzīgs miers. Parasti pārspīlētā pārņemtība ar kapiem raksturīga kundzītēm, tik aktīvām, ka ar viņām varētu darbināt mazu spēkstaciju.

Obligāta kapu tradīciju sastāvdaļa ir kaimiņu kapu aprunāšana. “Nu ja, kad Albertiņš dzīvs, nelikās ne zinis, tagad skrien kā aptrakusi.”

Tā saka gadījumā, ja kaps ir perfekti saposts. “Cik neakurāti nogrābts, novītusi rāzīte. Ārprāts!” Nenākšana uz kapiem līdzinās nāves grēkam.

Ja cilvēks vēlas kapa labiekārtošanu deleģēt kādam citam, nākas rēķināties ar visai augstu cenu – vairākiem desmitiem eiro mēnesī, un apšaubāmu rezultātu. Nav izslēgts, ka blakus esošie kapu džungļi iespaida ziņā tāpat pārspēs sakopto atdusas vietu. Kapu kopšanu var uzticēt pa veclaicīgiem «viena tante teica» kanāliem atrastai kopējai.

Varbūt ieviest ieņemšanas svētkus?

«Uz samilzušās demogrāfiskās problēmas fona kapusvētku svinēšana izskatās briesmīgi. Mums ir aktuāla demogrāfija, depresiju un pašdestruktīvas uzvedības novēršana, dzīvotgribas vairošana. Ja gribam izdzīvot kā nācija, mums jāsvin ieņemšanas svētki, jādara viss, lai vairotu vitalitāti,» saka seksologs, pārmaiņu treneris Arturs Šulcs. Pārliekas uzmanības veltīšanu kapiem viņš dēvē par nekrofilu kultūru un aizraušanos ar ciešanām. Pēc viņa domām vārdu salikums «kapu svēti» ir absurds. «Cik daudz svētku cilvēka dzīvē vispār ir? Svētki, kuros klāt ir nekrofilā enerģija, manī izraisa šermuļus.

Ir divu veidu sistēmas - senatnes, pagāniskā, kas vērsta uz auglību, seksualitāti un juteklību, un reliģiskā, kurā dominē nāve. Ar tādām reliģijām kā kristietība un islāms saistīts politiskais terorisms, negācijas, draudi, kas pēdējā laikā spilgti parādās publiskajā telpā. Reliģiskās sistēmas sekmē politiskas kustības ar nekrofilu raksturu, kurām raksturīga iznīcināšana, nevis diskusija. Nav taisnība, ka kristietība ir miermīlīga reliģija - pēdējo raganu Latvijas teritorijā, Rucavas apvidū sadedzināja pirms apmēram 270 gadiem.»

Reliģijas vienmēr ir vērsušās pret cilvēkiem, kuri atšķiras no vairākuma - vai tā bija skaista sieviete vai cilvēks ar īpatnībām, turpina Šulcs. «Arī mūsdienās kristietība realizē teroru, piemēram, abortu sakarā. Amerikā kopš 20.gs. 70.gadiem ir spridzinātas sieviešu klīnikas un nogalināti ginekologi. Rīgas domā koncerti notiek uz mirušu cilvēku kauliem. Runājot skaidrā valodā, tas atgādina nekrofilu templi.

Mūsdienās katrai kristīgajai baznīcai ir savs svētais mirušais - tur spēlējas ar mirušo kauliem. Par ko liecina baznīcas sakramenta elementi - simboliska Kristus miesas (maizes) ēšana un asiņu (vīna) dzeršana?

Senos laikos mirušo un dzīvo pasaules bija nodalītas - vai tas bija kapsētas žogs vai skandināvu laivas formas apbedījums, aiz kuras bez vajadzības negāja. Rudenī, veļu laikā tās uz īsu brīdi saplūda kopā - velis tika pabarots un miers.»

Šulcs uzskata: ir briesmīgi, ja miruša cilvēka istaba tiek pārvērsta par memoriālo muzeju. «Ja mājās visu laiku jaušama mirušā klātbūtne, tajās nav vietas dzīvajiem, kuri vairs īsti nesaprot, ir dzīvi vai miruši. Braucot uz Liepāju, gar ceļa malām redzami daudzi krusti, kas novērš vadītāju uzmanību no ceļa. Ielūkojoties pagātnē, redzam, ka jau 1772.gadā Katrīna II, sanitāru apsvērumu vadīta, aizliedza apbedīt mirušos baznīcās, tostarp Rīgas domā, jo tolaik kapi bija sekli un plūdu laikā mirušie pacēlās uz augšu. Liekot kapus izveidot ārpus apdzīvotām vietām, viņa ierobežoja nekrofilijas izpausmes. Tomēr joprojām ir pilsētas, kuru teritorijās ir vairākas kapsētas, piemēram, Talsos.»

Kamēr esi dzīvs - dzīvo!

Raugoties no seksoloģijas viedokļa, senajās kultūrās augstākais reliģiskais kalpojums bija svētais dzimumakts, skaidro seksologs un pārmaiņu treneris. Saulgriežu naktī saimniece rituāli apstaigāja laukus un mīlējās, lai labība nesakristu veldrē, cūkas labi barotos utt. Šim aktam bija simboliska nozīme, jo dzimumakts kā sakrāls process aktivizē orientāciju uz dzīvību. «Kamēr mēs neatjaunosim seksualitātes svētumu, sabiedrībā izpaudīsies dažādas agresijas tendences, pasliktināsies demogrāfiskā situācija. Tā vietā, lai viens otru apskautu, cilvēki savā starpā par kaut ko karo.» Cilvēkam ir tikai divas iespējas - orientēties uz dzīvošanu vai miršanu, turpina speciālists.

Ja gribi dzīvot, ir jādzīvo šajā pasaulē. Kapu kultūra nav kaut kas akmenī iecirsts, tai būtu jāmainās līdz ar laiku. «Kapus vajadzētu centralizēti sakopt, lai tajos būtu glīts mauriņš un cilvēkam nav ik pēc trim dienām jāskrien mainīt puķes, stiept kannas ar ūdeni un ar šampūnu berzt pieminekli. Mirušos mēs varam atcerēties un apcerēt arī neatrodoties kapos. Mirušajiem tuviniekiem būtu svarīgāk, lai viņu pēcteči dzīvo cienījamu, skaistu dzīvi un realizējas šajā pasaulē.»

Vēl viena problēma - mūsu sabiedrībā trūkst veselīgas attieksmes pret nāvi. «Ir traģiski, ja cilvēks gadu desmitiem to vien dara, kā gatavojas mirt.

Kāda kliente stāstīja, ka, kopš atceras tēvu, viņš visu laiku grasījās mirt - runāja par slimībām, bojājot dzīvi tuviniekiem. Kamēr esam dzīvi, ir jādzīvo pēc pilnas programmas, piepildot savu laiku ar dzīves atribūtiku.

Ja cilvēks orientējas uz seksualitātes polu, tas viņam dod impulsu dzīvot. No studiju gadiem atceros: ja vecāks pacients pamanīja glītu medmāsu, kas viņam noglaudīja galvu un uzsmaidīja, viņš sajuta vitalitāti, dzīvības enerģijas pieplūdumu un labāk atveseļojās. Tas nozīmē, ka impulsu dzīvot mums var dot arī citu cilvēku seksualitāte. Tādējādi zemapziņa saņem pozitīvu signālu, kas rosina dzīvotgribu. Tieši tāda bija senču reliģiju jēga.»

Ne vienmēr atmiņas par mirušajiem tuviniekiem ir gaišas un pozitīvas. Var gadīties arī tā, ka cilvēki no tuviniekiem ir cietuši vairāk nekā no varām, stāsta pārmaiņu treneris. Tad ir jāspēj komunicēt kaut vai ar mirušo, pasakot paldies par to labo, ko viņš devis.

«Ir jāsavelk bilance, nevis jākrāj aizvainojumi vai jākavējas apcerēs «kā būtu, ja būtu». Ir jābūt dialogam, kurā ļoti svarīgs ir pabeigtības aspekts. Pagātnei nav jāvelkas līdzi, traucējot dzīvot. Tad būs miers gan pašiem, gan mirušajiem.»

Mazajās lauku kapsētās īpašs notikums

Viesītes luterāņu draudzes mācītājs Alvis Āboliņš kapusvētku dievkalpojumus vada vairāk nekā desmit kapsētās. Viņš uzskata, ka kapusvētki ir latvisko identitāti raksturojošs notikums. Viņa pieredzē ir bijuši gadi, kad šķitis - kapusvētku tradīcija pamazām izzūd, bet tad atkal nākamajā gadā tā it kā atdzīvojas - uz svētkiem sabrauc daudz cilvēku. «Uzzinājuši, ka gribam atteikties no kapusvētku dievkalpojuma pavisam mazā kapsētā, cilvēki apvainojās, sūdzējās pašvaldībai un nākamajā gadā piecu vietā uz svētkiem ieradās krietni lielāks pulciņš,» pirms diviem gadiem Apollo stāstīja mācītājs. «Pilsētās kapusvētki ir bezpersoniski, bet mazajās lauku kapsētās tie aizvien ir īpašs notikums. Pašvaldība atsūta strādnieku, kas izpļauj kapu apkārtni. Laukos ir tradīcija apkopt ne vien savu tuvinieku, bet arī blakus kapa vietas. Ne visi paliek uz dievkalpojumu, bet kapu kopiņas ir izpušķotas, sveces iedegtas. Tieši šajā dienā uzliek pieminekli un lūdz to iesvētīt. Nereti tieši uz kapu svētkiem, reizi gadā kapos sapulcējas visa dzimta. Jaunākā paaudze izrādās, nāk skatīties uz nākamo sievu vai vīru. Meitenes ir sapucējušās, augstpapēžu kurpēs.»

Savulaik, kad Alvis Āboliņš kapusvētku fenomenu pētīja savā diplomdarbā, viņam izdevās atklāt informāciju par kapusvētkiem kādā 1831.gada avīzē. «Viena no versijām ir tāda, ka kapusvētki radušies no kapsētu iesvētīšanas svētkiem. Kad 18.gs. Katrīna II aizliedza mirušos apbedīt baznīcās, jaunas kapsētas iekārtotas attālāk no apdzīvotām vietām. Zemi deva baroni vai turīgāki saimnieki. Uz jauno kapsētu devās vesela procesija. Senos avotos kapsētas svētki minēti kā sinonīms kapusvētkiem. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas otrais bīskaps Teodors Grīnbergs uz jautājumu, vai kapos var svētkus svinēt, atbildēja, ka var, ja ticam uz augšāmcelšanos. Tā ir iegājies, ka uz kapu svētkiem cilvēki nenāk kā uz bērēm, bet kā uz īstiem svētkiem.»

Kapusvētki ir vēsturiski unikāli. Ir labi, ja kapu kopšanas tradīcijas tiek uzturētas, tomēr, ja vēlamies, lai nākamās paaudzes reiz apmeklētu mūsu kapavietas, arī šajā jomā būtu jāienāk mūsdienīgām izmaiņām.