Tiem, kas patiesi meklē dzīves jēgu jeb Svētā Grāla Brālība

FOTO: Publicitātes foto

Viņu cienīja Rainis un Aspazija, kā dēlu mīlēja Anna Brigadere, viņa skolotājs dzejā ir Jānis Poruks, teoloģijā — Kārlis Kundziņš, folklorai pietuvina Ludis Bērziņš.

Latviešu dzejnieks, rakstnieks, filosofs Rihards Rudzītis (1898. — 1960.), cienīts un mīlēts 20.,30. gados pagājušajā gadsimtā, kad viņa darbi tika drukāti skolas grāmatās, dzeja komponēta, grāmata par Latvijas dabu un cilvēkiem izpirkta divās nedēļās, padomju laikā represēts, aizliegts, šodien ir piemirsts.

Visu mūžu R. Rudzītis bija Dieva meklētājs. Vēl būdams zēns, raksta Ļevam Tolstojam, Rabindranatam Tagoram, Romēnam Rolānam. Viņu pievelk Austrumi, un dabiska ir ieiešana Vivekanandas, Ramakrišnas pasaulē.

No 1930. gada R. Rudzītis ir Latvijas Rērihu biedrības biedrs, no 1934. tās vadītājs. Smagi pārdzīvo Padomju okupāciju. Viņš neevakuējas 1944. gadā kopā ar latviešu inteliģenci, jo grib sadarboties ar Nikolaja Rēriha dzimteni Krievzemi, un pārdzīvo tās cēlo ideju un baiso darbu nesaderību. Par to stāsta Riharda Rudzīša dienasgrāmata mūža garumā.

Paša N. Rēriha ģimene pēc revolūcijas Krievijā arī spiesta pamest dzimteni, un 30. gados ar R. Rudzīti tā uztur sakarus no Indijas. Vēstules uz Rīgu raksta gan pats Nikolajs Rērihs, gan viņa dzīvesbiedre Helēna Rēriha.

Padomju vara aizliedz drukāt R. Rudzīša darbus. Vai tā varētu savas ideoloģijas ietvaros pieļaut «Svētceļotāja piezīmes» izdošanu?!

Rēriha biedrība tiek slēgta; biedri, arī pats Rihards Rudzītis un viņa sieva Ella pēc aresta nonāk gulagā.

Tikai pēc Staļina nāves reabilitēts, bet nu jau ar sagrautu veselību, Rihards Rudzītis atgriežas Latvijā, lai turpināt strādāt pie aizsāktiem darbiem — vispirms pie savas dzīves galvenā darba «Svēta Grāla Brālība».

Pirms aiziešanas Mūžībā pēdējie Rudzīša vārdi bija: «Bet es nevaru mirt, es vēl neesmu nobeidzis grāmatu par Brālību un par Agni Jogas Māti…» (Agni Jogas Māte — Helēna Rēriha).

Šodien Latvijas Rēriha biedrība ir atjaunota, to vada Riharda Rudzīša meita Gunta Rudzīte.

Pēdēja vēstule no Helēnas Rērihas Rīgā pienāk 1940. gada maijā, un tā adresēta Ellai Rudzītei, Riharda Rudzīša dzīvesbiedrei.

Tajā ir arī tādas rindas par R. Rudzīti: «Viņa pēdējais darbs par Grālu pilns lielas nozīmības. Šīs darbs saglabās mūžos viņa vārdu. Rihards Rudzītis, sekojot Dzīves Mācībai, paliks viens no cienījamākajiem un skaistākajiem savas zemes dēliem. Patiesi, viņa vārds būs godāts. Lai arī skauģi un mazas apziņas viņu nevar novērtēt, bet viņš un viņa darbi dzīvos nākotnē.»

Diemžēl Riharda Rudzīša pēdējo gadu darbus pasaulē vairāk pazīst tulkojumos krievu valodā. Arī «Svēta Grāla Brālība» pirms gada nāca pasaulē ārpus Latvijas krievu valodā.

Tāpēc ar īpašu prieku un gandarījumu šodien daru zināmu latviešu lasītājiem, ka izdevniecība «Antēra» (Rīga, Bruņinieku — 42; tālr/fakss 7291215) laidusi klajā R. Rudzīša mūža darba pirmizdevumu oriģinālā.

Tie, kas patiesi meklē dzīves jēgu, šo grāmatu gaidīja sen, un nu tā laimīgā tikšanas stunda ir klāt!

Nobeigumā atļaušos nocitēt kādu fragmentu no Dzīvās Ētikas grāmatām, uz kurām balstās viss «Svēta Grāla Brālības» manuskripts:

«Ceļinieki var pieklauvēt. Ceļinieki var pastāstīt par to, ka aiz tāliem tuksnešiem, aiz kalniem, aiz sniegiem nemitīgā kalpošanā dzīvo Lieli Gari. Ceļinieki neteiks, vai viņi bija Mājoklī. Ceļinieki neizrunās Brālības vārdu, bet katrs klausītājs sapratīs, par kādu zināšanu Centru ir runa. Labie sējēji iet pa pasauli, kad satricināta cilvēce. Cilvēki grib dzirdēt par Brālību, par Cietoksni. Ja viņi arī neizdzirdēs par nolikto, viņus tomēr stiprinās viena vēsts, ka ir dzīvs Zināšanu Cietoksnis. Sirds lotoss trīs no nolikto laiku tuvošanās. Par Brālības esamību priecājieties!»

Uz augšu
Back