Ingurda Lazdiņa arhitektoniskās vīzijas

Par melno, kas nemaz nav melns

Mēs tiekamies studijā. Kad Rīgā deviņdesmito gadu viducī parādījās lielā iespēja apgūt māju bēniņus, Ingurds Lazdiņš novērtējis, ka arī te, virs viņa dzīvokļa K. Valdemāra ielā, bēniņu augstums ir gandrīz pietiekams, lai dzīvotu. Un tā bijušajā baložu viesnīcā tapa studija. Īsta, notīrīta koka siju virsmā var redzēt, kā "tas vīrs" tālajā 1911. gadā to ar cirvīti darinājis. Kad celtniekiem lūgts no skursteņa nosist apmetumu, tie sākumā brīnījušies, bet pēcāk piekrituši, jā, ķieģeļa mūrējums izskatās krietni labāk. Šo telpu gribējies neitrālu. Bet tādu var iegūt tikai trīs variantos – ar balto, pelēko vai melno. Balta ir vai puse Rīgas atjaunoto bēniņu. Pelēkā pietiekami daudz darbā. Bet uz melna fona cilvēks izskatās pat labāk nekā gaišā vai tapešainā istabā. Un še, šķiet, pateicoties gaismai caur jumta logiem, nav tumšas sajūtas. Drīzāk pretēji – tā ir spilgti gaiša. Jo arī melnā patiesībā nav melna, bet tuvu brūnam, ko dēvē arī par saules aptumsuma krāsu.

Kad vecmāmiņa mainījusi savu dzīvokli pret mazāku, tad daži tekoši metri grāmatu nokļuvuši šeit un ieguvuši dekoratīvu nozīmi. – Bet lielākoties šīs grāmatas man tiešām ir zināmas un mīļas… – Ingurds Lazdiņš piebilst. Esot jauki svētdienā ar grāmatu rokā atlaisties šūpuļtīklā, jo še augšā gandrīz nedzird ielu. Kā krāsains akcents sarkani boksa cimdi. Lai, izlādējot negatīvās emocijas, nebūtu jābaidās sasist rokas. Vispār studijā esot divi pāri boksa cimdu. – Tam, kam ir vieglāka svara kategorija, dodu cietākos, bet smagākajam – mīkstākos, – smaidot paskaidro studijas saimnieks, – Nav jau tā, ka ierosinātājs allaž esmu es. Notiek abpusēji. Ja kādreiz uz varen nopietnu sarunu izaicina mani, tad es saku – varbūt tomēr ar cimdiem… Ja svētdienā kaut kādu iemeslu dēļ negribas braukt uz Jūrmalu, caur īpaši izbūvētu lūku var nokļūt uz jumta un ļauties saules stariem tepat. Skatu uz vecpilsētu un viesnīcu "Latvija" gan aizsedz augstākās ēkas kore blakus, bet debesis tomēr tuvāk. Taču no viena studijas loga skats uz debesīm, šķiet, paliks spilgti raibs uz mūžīgiem laikiem. Ar nez kādas ūdens izturīgas krāsas ziediem loga stiklu "apgleznojis" dēls. Par sešpadsmitgadīgo Dāvi viņa tēvs nenopietni saka: – Audzināju cilvēku, bet iznāca skeiters. Kā man top paskaidrots, tā dēvē skrituļdēļa fanus. Par iespējamo sporta klasi apvaicājos nevietā. Jo pie skeiteriem esot tā: vai nu tev ir reitings un tu esi novērtēts, vai arī ne… Esot Latvijā dažas profesionālas komandas, kur puiši apgrozot sponsoru naudu, piedaloties sacensībās, braucot ceļojumos. Dāvis gan pagaidām tādos dodas kopā ar tēvu – ziemā, uz kalniem. Dāvis ar sniega dēli, bet Ingurds joprojām turas pie klasiskajām vērtībām, proti, slaloma slēpēm. Pamatā viņš "pārstāv" divas firmas – "Voelk" un "Salomon". Divreiz – Uzbekistānā un Kamčatkā – būts mežonīgajos kalnos, jo pa tradicionālajām trasēm izbraukāta visa Eiropa un Skandināvija. Helikopters padsmit cilvēku grupiņu paceļ augšā, izmet kalna virsotnē, laižas lejā un zemāk gaida braucējus, lai atkal celtu augšā. – Patiesībā tas ir nopietni, – teic Ingurds, – kad esi lejā, trīc kājas. Salīdzinot ar tādu nobraucienu, tradicionālās melnās trases (tūristiem grūtākās. – V. K.) ir tāds ikdienas treniņš. Fiziskās formas uzturēšanas labad Ingurds kāpj kājām arī tajās mājās, kur ir lifti.

Otra sirdslieta ir sērfošana. Jūrā, Ineša ezerā, kas ir gana liels un salām bagāts. Šogad gan prioritāte piešķirta viņa pērnajā rudenī nopirktajai vecai lauku saimniecībai Vecpiebalgā pie Ineša ezera. Tur ir deviņi hektāri zemes, šķūnis, klēts, māja, pirts, pagrabs. Uz vecas ēkas mūriem iecerēta jauna baļķu būve.

Tēvi un dēli

Ņemot vērā, ka Ingurda Lazdiņa tēvs Zigurds Lazdiņš ir arhitekts un mājās kopš laika gala daudz runāts par ēkām, telpām, konstrukcijām un ģeometriju, arī Ingurds piecu līdz septiņu gadu vecumā sācis justies kā arhitekts. Lazdiņa seniora rokai pieder tādu būvju kā Dobeles slimnīca, Madlienas kultūras nams un citu projekti. Atskatoties var teikt, ka vairākums no tiem palikuši pagājušā gadsimtā kā septiņdesmito, astoņdesmito gadu padomju Latvijas progresīvākie un nereti arī vairāk kritizētie un apspriestie projekti, kas īsti nav iederējušies toreizējā situācijā, mazliet apsteiguši savu laiku, vai arī gājuši pa citu ceļu.

Lazdiņš juniors, Tehniskajā universitātē ieguvis arhitekta diplomu, gadu strādājis Vācijā, Minhenē arhitektūras birojā. Tur pieredzēto atceroties, viņš saka: – Vācijā jau toreiz attieksme pret arhitektūru un būvniecību bija krietni reālāka nekā pie mums. Latvijā pastāvēja daudz mītu un ilūziju par to, ka varbūt kaut ko varēs izdarīt lētāk, ātrāk un varbūt pat iztikt bez projekta… Bet Vācijā viņi jau bija izgājuši cauri daudziem attīstības etapiem. Tur vairāk taupa naudu, atbilstošāk pieņem lēmumus un ņem vērā pieredzi. Un tādējādi aiztaupa sev daļu uztraukumu, jo netiek sabūvēti tādi brīnumi kā vēl nesen Rīgā. Pēdējā laikā gan arī pie mums stāvoklis uzlabojies. Tomēr, ja Rīgā nebūtu tik staigna saskaņošanas kārtība, labu, modernu ēku būtu vairāk. Bet tagad, neskatoties uz visu piesardzīgo projektu saskaņošanas kārtību, kurā tik daudz aizliedzošā un noliedzošā, tomēr ir pārsteidzoši daudz kuriozu būvju, kuras neiztur kritiku.

Ingurds Lazdiņš divpadsmit gadus strādā vienā darbavietā. Tā varētu teikt. Atbraucis atpakaļ no Vācijas, viņš nodibināja savu uzņēmumu, jo 1993. gadā nemaz īsti nevarējis atrast savām interesēm atbilstošu darbu arhitektūrā. Kopā ar abiem partneriem "Projektēšanas grupa "Arhitektonika"" tagad dod darbu divdesmit pieciem cilvēkiem. Par savu darbību viņi saka: no Latvijas austrumu robežas (pēc "Arhitektonikas" projektiem tur uzcelti daudzi un dažādi robežsardzes objekti un novērošanas torņi) pamazām tuvojamies Rīgai. Tagad jau esam Pārdaugavā un kādreiz mūsu projektētās mājas pacelsies arī centrā. Pagaidām gan tur projektē citi, kas tiek centram tuvāk klāt.

… Kad pabrauc garām Rumbulas tirdziņam, aiz benzīntanka tūlīt pa labi līdz pašai Daugavai iet Jāņogu iela. Tur drīz pēc Ingurda Lazdiņa projekta sāksies divsimt māju ciemata celtniecība. Atšķirībā no daža laba Rīgas pievārtē uzauguša mājokļu pudura viņi centušies radīt kvalitatīvu, ērtu un savdabīgu ciemata iekšējo vidi. – Lai nerastos patlaban bieži redzamā aina ar mājiņām rindiņā kā teltīm romiešu leģiona kara apmetnē, – teic Ingurds Lazdiņš, – mūsu projektā ir ērta, labiekārtota koplietošanas telpa – pļava, skvēri, spēles laukumi. Tā dod rindu mājām tik nepieciešamo plašuma sajūtu. Gruntsgabali ir kompakti, taču attālumi starp pretējām māju rindām veido nepieciešamo distanci.

Ieminos par dzirdēto, ka pie Lazdiņa juniora strādājot arī Lazdiņš seniors. – O, ļoti periodiski, – atteic Ingurds Lazdiņš, – ir tā, ka ik pa laikam kādus divus gadus strādājam kopā, tad atkal ne. Ir brīži, kad vairāk darba vai kad tēvam ir vēlēšanās pastrādāt. Bet tad pienāk pavasaris un viņš saka – tagad es labprāt strādātu kādas trīs dienas nedēļā. Bet tik ekskluzīvu darbu es nevaru piedāvāt! Nu un tad tēvs dodas uz Līgatni un mierīgi dzīvo laukos.

Starp citu, Lazdiņa seniora un juniora uzskati par arhitektūru, biznesa un projektēšanas organizēšanu vienmēr ir atšķīrušies. Kāpēc? Redz, tāpat kā mode un dziesmas, katram laikam ir arī sava arhitektūra. Arī agrāk bija lieliskas mājas ar labu plānojumu, bet "tagad dara citādi".

Ingurda Lazdiņa mīļākā krāsa varbūt ir melna, bet no arhitektoniskā viedokļa viņam patīk Ņujorka, uz kuru savulaik aizbraucis, tikai lai iepazītu šo pilsētu. Vienu nedēļu pastaigājoties pa Manhetenu, gūts iespaids, kas laikam bijis nepieciešams, lai iegūtu, atjaunotu un uzasinātu mēroga izjūtu. Jo šeit dzīvojot, mēs reizēm zaudējam objektīvo skatījumu, priekšstatu par lietu patieso izmēru. Un, kad redzi kaut ko ļoti lielu, tad atgriežoties ir vieglāk saprast mūsu problēmu mērogus. – Ņujorka ir mans mīļākais lielums, – pa daļai jokojoties, atzīst Ingurds Lazdiņš.

Pārsteigt Parīzi

Šā gada rudenī paredzēts Latvijas un Francijas kultūras un sadraudzības pasākums, kur cita starpā speciāla ekspozīcija apceļos četras Francijas pilsētas un tiks izvietota to vēsturiskajos laukumos. Lai ar kaut ko izbrīnītu Rietumeiropu, īpaši Parīzi, kuru vispār gandrīz nevar pārsteigt, tam jābūt kaut kam ļoti īpašam. Un latvieši izdomājuši: Francijas galvaspilsētā runās īsti, pusotru metru lieli un vairākas tonnas smagi no Latvijas laukiem nākuši akmeņi. Uz tiem projicējot attēlu un instalējot skaņu, bildēs runās teātra spēlētājs Alvis, māju būvētāja Zaiga, ēdienu zinātājs Mārtiņš un citi – pavisam divpadsmit – Latvijas cilvēki ar sabiedrībā skanīgu vārdu. Viņi stāstīs, reizēm sarunāsies. Dažas reizes diennaktī visi akmeņi kopā dziedās. Cilvēki varēs starp tiem iet, padomāt, ieklausīties. – Tas būs iespaidīgi, – sola Ingurds Lazdiņš.

Kāpēc Ēriks Stendzenieks par sadarbības partneri izvēlējies tieši "Arhitektoniku"? Kad ir ideja, finansējums un skaidrība, kā visam jābūt, jāmeklē kāds, kurš uzņemas visu īstenot, izdomā, kā jādara, kādi materiāli jāmeklē un kādās konstrukcijās jābūvē, lai viss iznāktu tieši tā, kā iecerēts idejā. Bet ne mazāk pārsteidzošs kā akmeņi un koncepcija solās būt arī informācijas paviljons to centrā. Un tas jau ir Ingurda Lazdiņa kā arhitekta veidojums un ideja. Paviljons veidots metāla konstrukcijās, bet kā lielākais pārsteigums solās būt tā metāla virsma. Tā atstāta dabiskā rūsas krāsā un faktūrā. Par šo savu izvēli Ingurds Lazdiņš saka: – Visam dzīvē ir savs pamatojums. Un nekas nav bez kopsakara un jēgas. Mūsu dabā viena no pamatsubstancēm ir akmens. Otra tikpat labi varētu būt gaisma, koks vai vēl kaut kas, bet metāls noteikti ir trešā. Nākusi no zemes, metāla rūda ir oranži brūna, kas atmosfēras iedarbībā maina savas īpašības. Tā ir tikpat dabiska substance kā laukakmens. Un tieši tāpēc esmu izvēlējies šo, nevis kādu mākslīgu, urbanizētu materiālu.

Bet vēl pirms parīziešiem izmēģinājuma instalācijā šo projektu pirmie redzēs rīdzinieki, jo oktobrī akmeņi runās tepat, Doma laukumā.

Jautāts, vai viņam ir savs tuvāks vai tālāks mērķis, Ingurds Lazdiņš teic, ka drīzāk varētu runāt nevis par mērķi vai kādu plānu, bet sajūtu, kādā gribētu atrasties, dzīvot, par to, kā lietām vajadzētu notikt. – Patiesībā man parasti ir viss, ko vēlos, agrāk vai vēlāk, – viņš teic.

Nav uzprojektēts restorāns vai naktsklubs. Tas vēl gaida savu kārtu un pasūtītāju.