Veselības ministrs Rinalds Muciņš

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Rinalds Muciņš

Ceturtdien pusvienpadsmitos no rīta Saeimas balsojums apstiprināja, ka par veselības ministru kļūst jurists Rinalds Muciņš, divas stundas vēlāk par to jau vēstīja arī plāksnīte pie viņa kabineta durvīm (no rīta tās vēl neesot bijis). Šobrīd Muciņš ir jaunākais ministrs valdībā – gan stāža, gan gadu ziņā.

Ģimene Rinaldu Muciņu profesijas izvēlē nav ietekmējusi – māte strādāja par pārtikas tehnoloģi, tēvs saistīts ar zivrūpniecību un savulaik strādājis slavenajā kolhozā 9. maijs, taču dēlam šīs nodarbes šķita pietiekami nesaprotamas, lai gribētos iet vecāku pēdās. Viņš saka: "Es vienmēr lēmumus esmu pieņēmis neatkarīgi no vecākiem." Protams, izdzīvots bērnības sapņu periods par kosmonauta, lidotāja, karavīra profesiju: "Saldie astoņdesmitie, Brežņeva ēras beigas, un man bija tipiski puiku sapņi, kā visiem. Nekā ekstravaganta, un ne domas par jurisprudenci." Vecāki, protams, dēla nākotni redzēja citādi un aizveda viņu uz mūzikas skolu, bet Rinaldam tas "totāli nepatika", labāk gribējies sportot. Tomēr kādu laiku viņš uz mūzikas skolu mēģināja iet, pēc tam vairs negāja, bet stāstīja, ka iet... Skolā Rinalds iemācījās pūst trompeti, tikai nevajag tagad lūgt ministru pamuzicēt, jo "tas bija tik sen, ka neko vairs neatceros". Pamatskolas gadus Rinalds Muciņš pavadīja jau tolaik diezgan prestižajā 50. vidusskolā, bet vēlāk pārcēlās uz Rīgas 99. vidusskolu un sāka interesēties par vēsturi un sociālajām zinātnēm, arī jurisprudenci. Viens no faktoriem profesijas izvēlē bija matemātika, kas Rinaldam ne visai patika, – esot pat bijusi klusa vienošanās ar algebras skolotāju, ka Rinalds viņu neapkaunos un nestāsies tādā fakultātē, kur jāliek eksāmens matemātikā. Tāpēc viņš izvēlējās jurista profesiju, kas tajā laikā jau sāka kļūt arvien prestižāka, un ar pirmo piegājienu izturēja palielo konkursu. Tomēr jaunā studenta acīs jurisprudence saistījās ne tik daudz ar tagad populārajām civillietām un advokāta biroju, vairāk ar filmās redzēto un romantikas apdvesto izmeklētāja darbu vai prokuratūru. "Tā vienkārši sakot, man patīk kārtība un godīgums, es gribu, lai viss notiek pareizi un likumīgi." Deviņi gadi līdz ministram Varētu teikt, ka Muciņa tālāko ceļu noteica nejaušība – studiju laikā gribējās sākt strādāt gan piepelnīšanās, gan pieredzes iegūšanas nolūkos, un otrajā kursā viņš atrada pirmo nopietno darbavietu, kļūstot par speciālistu Valsts slimokases juridiskajā centrā. Drīz vien Muciņam darbs iepatikās: "Tā bija jauna nozare, veselības reformas pirmsākumi, un man kļuva interesanti." Sākumā gan tas bija iecerēts kā īslaicīgs darbs, ko var savienot ar studijām, bez tālejošiem karjeras plāniem, bet pamazām veikti visi karjeras kāpņu pakāpieni "no viszemākā ierēdņa vienā no neskaitāmajām Labklājības ministrijas padotības iestādēm līdz veselības ministram... Tas man prasīja deviņus gadus un vienu mēnesi". Paralēli darbam Rinalds Muciņš paspējis iegūt vairāku kursu beidzēja sertifikātus, un viens no pēdējā laika nopietnākajiem bijis Japānā apgūtais kurss Veselības sistēmu vadība. "Tā arī bija zināmā mērā nejaušība, jo uz kursiem bija paredzēts sūtīt citu, bet mainījās valdība, un man vienas nakts laikā bija jāsagatavo konkursa darbs. Pēc kāda laika pārsteigts uzzināju, ka esmu iekļauts kursā." Tobrīd Muciņš jau bija kļuvis par Sabiedrības veselības departamenta direktoru, un Japānā gūtā pieredze ļoti palīdzējusi paplašināt zināšanas: "Līdz tam specializējos veselības aprūpē un apdrošināšanā, bet Japāna parādīja, ka Veselības ministrijas kompetencē ietilpst arī uzturs, veselīga vide un ieradumi un daudzas citas nozares." Muciņš uzskata, ka Japānas pieredze Latvijā var noderēt, jo tā liecinot, ka nauda nav svarīgākais faktors sabiedrības veselības uzlabošanā, vairāk vajadzīgs ilgstošs un mērķtiecīgs darbs. Pēc veselības pamatrādītājiem japāņi ir pirmajā vietā pasaulē, bet nozares finansējuma ziņā – stipri viduvējā līmenī. Arī nupat Somijā Muciņš pārliecinājies, ka tur astoņdesmitajos gados sāktā masīvā veselības veicināšanas programma par veselīgu uzturu nu jau dod pirmos rezultātus, jo mazinās saslimšana ar sirds un asinsvadu slimībām. Par cēloņiem, nevis sekām Muciņš vairākkārt uzsver, ka sabiedrības veselība prasa plānveidīgu darbu daudzu gadu garumā, un nesola drīzus sava ministra darba rezultātus: "Novirzot naudu stacionāriem, mēs nemitīgi cīnāmies ar sekām, bet kādreiz taču jāsāk domāt arī par cēloņiem – cilvēkam no bērnības jāsāk veselīgi ēst, daudz kustēties, nesmēķēt un nedzert, tad vēlāk būs jātērē daudz mazāk naudas ārstēšanai." Ministrs gan negrasās mainīt sistēmu pamatos, vajagot tikai izvērtēt prioritātes, uzmanību veltot veselības veicināšanai un novirzot akcentu no stacionārās uz ambulatoro aprūpi, kas ir ekonomiski efektīvāka. Tiesa, Latvijā diez vai var cerēt, ka veselības ministrs savā krēslā laimīgi sagaidīs paša sākto reformu rezultātus pēc divdesmit gadiem, bet Muciņu tas nebaida: "Es zinu, uz ko gāju. Man pietiktu, ja izdotos vērst sabiedrības uzmanību uz veselības profilakses problēmām, lai mums vairs nebūtu jācīnās ar sekām. Gribētos likt pamatus ilgstošākai veselības politikai." Cik ilgs laiks tam vajadzīgs? "Grūts jautājums. Varbūt gads, arī saistībā ar budžeta veidošanu, ir tāds periods, kurā var izveidot lietas, kas paliek vēsturē." Ar ķiploku krellītēm Pirmoreiz pa ilgiem laikiem Latvijā veselības ministra amatā apstiprināts cilvēks, kas pēc profesijas nav ārsts, un Muciņš uzskata, ka tas nav mīnuss. "Es mēģināšu veselības aprūpes sistēmas centrā virzīt pacientu." Ministrs pats gan bieži par pacientu nekļūstot, pēdējā laikā nekas nopietnāks par saaukstēšanos neesot gadījies. "Ārstējos ar vienkāršām mājas metodēm – ar ķiploku krellītēm un vēl visādiem šamaniskiem gājieniem." Vaļasprieku rindā ministrs nosauc ceļošanu, kas biežāk saistīta ar darbu, labas filmas un mūziku, kā arī grāmatas, pārsvarā par vēsturi un jurisprudenci, – tām Muciņš cenšoties katru mēnesi atvēlēt kādu naudas summu. Un nav liela nelaime, ja visas nepaspēj uzreiz izlasīt – viņam jau sen kāds pasniedzējs iemācījis, ka galvenais nav izlasīt, galvenais ir – zināt, kur ko var atrast.

    Uz augšu