Britu eksperts: Visbiežāk seksuālus noziegumus pret bērniem izdara viņiem pazīstami vīrieši

Viņš norādīja, ka pasaulei beidzot jāatzīst seksuālu noziegumu maskulīnais raksturs, kā arī tas, ka seksuāla vardarbība ļoti bieži notiek ģimenē vai bērna apkārtējā vidē.

Pēc eksperta paustā, bieži jeb apmēram 60% gadījumu seksuāla vardarbība pret bērnu notiek ģimenē, un nereti pāridarītājs ir nevis tēvs, bet kāds cits radinieks - vectēvs, brālis vai patēvs.

Findlaters stāstīja, ka vecāki parasti pat nepieļauj, ka varmāka varētu būt ģimenes loceklis vai kāds ģimenei pietuvināts cilvēks. Pieaugušie reti saskata pāridarītāju pazīstamos cilvēkos, turklāt īpaši grūti ir atzīt, ka vardarbība pret bērnu notikusi ģimenē.

Findlaters uzsvēra, ka vecākiem ir jāsaprot, ka bērnība ir ļoti ievainojams periods cilvēka dzīvē, tāpēc svarīgi apzināties, ka jebkurš bērns var ciest no seksuālas vardarbības.

Pēc eksperta paustā, pāridarītāji nereti attaisno savu rīcību,

piemēram, mācītājs, kurš seksuāli izmanto bērnu, savu rīcību var attaisnot ar nozīmīgo darbību sabiedrības labā, uzskatot, ka bērna seksuāla izmantošana nav nekas briesmīgs, ņemot vērā daudzos labos darbus sabiedrības labā.

Vienlaikus Findlanders norādīja, ka varmākas bieži pārliecina bērnus klusēt un nerunāt ar pieaugušajiem par nodarījumu.

Varmāka pārliecina bērnu dažādos veidos, piemēram, sakot, ka bērnam neviens neticēs, vai atgādinot, ka varmāka mīl bērnu vai ka varmāka ir sabiedrībā vai ģimenē mīlēts cilvēks, kas bērnam rada bažas par nozieguma atklāšanu.

Pēc eksperta paustā, iemesli, kāpēc bērni neziņo par seksuālu izmantošanu, mēdz būt ļoti dažādi, tostarp bērni nesaprot, ka ar viņiem notikušais ir slikts vai nepareizs, bērni nevēlas, lai par notikušo uzzina vecāki, draugi vai pat varas iestādes. Tāpat bērni neziņo par pārinodarījumu, jo baidās vai nedomā, ka kāds viņiem ticēs. Vairākos gadījumos bērni neziņo arī tāpēc, ka vēlas pasargāt pāridarītāju.

Findlaters uzsvēra, ka sabiedrībai jārūpējas par to, ka bērni ir izglītoti - zina, kas ir pareizi, kā rīkoties pārinodarījuma gadījumā, un nebaidās vērsties pie pieaugušā. Savukārt pieaugušos jāmāca atpazīt vardarbības pazīmes un spēt rīkoties, lai bērnam palīdzētu.

Vienlaikus eksperts norādīja, ka, sabiedrības ieskatā, novērst bērnu seksuālu izmantošanu ir policijas un sociālo darbinieku pienākums, tomēr tas ir katra pieaugušā un jaunieša, kā arī bērna pienākums.

Lielbritānijā vidēji tikai viens no astoņiem seksuālas vardarbības gadījumiem nonāk līdz policijai vai sociālajam darbiniekam, piebilda Findlaters.

Viņš uzskata, ka ir dažādi veidi, kā novērst seksuālu vardarbību pret bērniem. Nepieciešamas izpratni un informētību veicinošas preventīvas programmas visiem vecākiem un aprūpētājiem, ārstēšanās programmas notiesātajiem noziedzniekiem, kā arī pamatskolas programmas par personīgo drošību un dzimumaudzināšanu visiem desmitgadīgajiem.

Findlaters ilgus gadus piedalījies atbalsta programmu izstrādē tieši seksuālās vardarbības veicējiem, pats aktīvi piedalījies arī šo programmu realizācijā sadarbībā ar Lielbritānijas Probācijas dienestu. Šobrīd Findlaters aktīvi pievērsies primārās prevencijas jautājumiem.