Krievijai nākotnē nāksies sadarboties ar Eiropu (29)

«Šajā ziņā varētu pastāvēt problēmas, jo tā vien izskatās, ka abu pušu savstarpējā atkarība kļūst arvien vājāka. Piemēram, Krievijai ir šogad paredzēts atstāt Eiropas Padomi. Tas jau būs milzīgs solis lielākas plaisas starp abām pusēm veidošanā. Tikmēr arī pati Eiropas Savienība cenšas samazināt ekonomisko atkarību no sava austrumu kaimiņa. Piemēram, bloks domā, kā lai atdala saites elektrības infrastruktūrā un kā varētu mazāk importēt Krievijas energoresursus. Nedrīkstam arī aizmirst, ka pret šādas kopīgas struktūras izveidi iebilstu arī atsevišķi abu pušu politiķi. Maskavā būtu balsis, kuras teiktu – kāpēc gan mums ir jāklausa Briseles diktātam? Mēs varam visu paveikt paši. Savukārt Briselē politiķi paustu – mēs nedrīkstam no Krievijas palikt atkarīgi, bet ciešāka sadarbība šādu atkarību izraisīs,» norāda Utkins.

Atbildot uz jautājumu par Ķīnas ietekmes pieaugumu un Krievijas iespējamu virzīšanos Rietumu virzienā šā iemesla dēļ, Utkins ir gana skeptisks. «Es saprotu, ka pastāv kārdinājums domāt, ka Ķīna un Krievija agri vai vēlu varētu nonākt ragos cīņā par ietekmi Āzijā, tomēr Maskava ir pagaidām izvēlējusies pavisam citu pieeju. Tā saprot, ka Ķīnas nonākšana globālas lielvaras nometnē ir neizbēgama un būs nepieciešams šai situācijai pielāgoties. Minētā pielāgošanās savukārt notiek bez liekas konfrontācijas un ar divpusējo attiecību uzlabošanu. Patiesi – Krievijai un Ķīnai ir izdevies atrisināt izaicinājumus, kuri nākotnē varēja radīt lielu saspringumu,» apgalvo pētnieks.

Atkusni, iespējams, varētu izraisīt prezidenta Vladimira Putina aiziešana, kurai viņš jau kādu brīdi ir sācis gatavoties.

«Viņš noteikti vēlēsies, lai Krievijas jaunais prezidents būtu kāds, kuram viņš uzticas. Tādēļ viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem tiks piešķirta lielāka atbildība. Tas, protams, varētu nozīmēt, ka tiek turpināta pašreizējā Krievijas ārpolitika. Taču tajā pašā laikā nedrīkstam aizmirst, ka var atšķirties uzskati par politikas prioritātēm. Ja mēs paskatāmies uz Dmitrija Medvedeva laiku, tad jau tajā bija redzami mēģinājumi pievienot jaunus toņus Krievijas un Rietumu attiecībām. Neaizmirsīsim, ka 2010. gadā tika parakstīts jaunais Stratēģisko ieroču samazināšanas līgums (New START), kas regulē abu pušu stratēģisko kodolieroču arsenālus. Līderim ir ārkārtīgi liela nozīme,» norāda pētnieks.

Utkins arī uzsver, ka pašreizējās ES un Krievijas attiecības ir ļoti sliktas. «Tajās pagaidām ir novērojama stagnācija, kura, visticamāk, vēl kādu laiku turpināsies. Vairs nenotiek ļoti svarīgie ES-Krievijas samiti. Tāpat divpusējās tikšanās arī citos līmeņos. Vislielākais klupšanas akmens ir krīze Ukrainā, un būtu nepieciešams nonākt pie atrisinājuma konfliktam Donbasā. Ja to varētu izdarīt, tad tas būtu milzīgs solis attiecību uzlabošanas virzienā. Galu galā gan Eiropas Savienības, gan Krievijas uzņēmēji vēl arvien ir ieinteresēti savstarpēji sadarboties,» apgalvo Utkins.

Vienlaikus Utkins arī norāda, ka Eiropā nedaudz stiprākas ir kļuvušas to valstu balsis (piemēram, Itālijas), kuras vēlas ar Krieviju atgriezties pie konstruktīvām attiecībām.

Tomēr šāda vēlme vēl nav vairākumam un Krievijai draudzīgās valstis var labākajā gadījumā tikai traucēt pašreizējā sankciju režīma pastāvēšanai. Tām nav pietiekama svara, lai izveidotu kaut ko jaunu attiecību uzlabošanai. Turklāt pētnieks pauž viedokli, ka situācijā kad Eiropas Savienībā nav pilnīgas vienprātības nostājā pret Krieviju, Maskavai noteikti ir izdevīgi nepieļaut vienotākas frontes veidošanos. Tomēr tajā pašā laikā tā saprot, ka mēģinājumi ārēji graut ES mehānismus ir neizdevīgi. Lai gan tas rada haosu, tomēr tas nepavirza Krieviju tuvāk tās galvenajam mērķim – Kremlim labvēlīgākas Rietumu ārpolitikas veidošana. Vienlaikus daudzi Krievijā arī vēlētos vājināt saikni starp ASV un Eiropas Savienību, taču tas pētnieka prāt nav reālistiski. «Neskatoties uz visām problēmām, kuras ir radījis Donalds Tramps, viņš ir pārejoša parādība un noteikti neiznīcinās NATO. To domāju, ka saprot arī Kremlī,» norāda Utkins.

Transatlantisko saikni vājināt nevarētu arī Donalda Trampa nesenais lēmums par aiziešanu no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju. «Par spīti tam, ka ir balsis Eiropā, kuras Trampa lēmumu kritizē, ES valstis nevēlētos upurēt savas attiecības ar ASV. Galu galā tās stingri nostājās Vašingtonas pusē un piekrita, ka Krievija īsteno vienošanās pārkāpumus un tieši Maskava ir atbildīga par līguma turpmāko saglabāšanu. Pat ja situācija kļūs patiesi nopietna un Eiropā sāksies nekontrolēta kodolsacensība, ES tik un tā turpinās uzskatīt Vašingtonu par savu galveno starptautisko sabiedroto,» min Utkins.