Bijušie darbinieki atklāti par darbu Špillera uzņēmumā: Viņa apetīte nebija remdināma (23)

Špillers marta sākumā portālam TVNET skaidroja, ka kompānija “Alpha Baltic” bija lielais nodokļu maksātājs un veica nodokļu maksājumus lielos apmēros, un pēdējo gadu laikā tika samaksāti nodokļi vairāk nekā piecu miljonu apjomā.

Tomēr anonīmie ziņotāji, kas iepriekš vairākus gadus strādājuši Špilleram piederošajā reklāmas aģentūrā “Alpha Baltic”, norāda, ka darbiniekiem tikai daļa algas maksāta oficiāli – daļa ienākumu bijuši “aploksnēs”.

“Jau stājoties darbā, bija zināms, ka daļa algas tiks maksāta oficiāli, bet otra daļa – neoficiāli. Lai saņemtu algas, darbiniekiem bija jāslēdz līgums ar Špilleram saistītu mikrouzņēmumu,” skaidro ziņotājs, kas piebilst, ka šādi mikrouzņēmumi bijuši vairāki.

Arī otrs ziņotājs apstiprināja, ka aplokšņu algu jautājums tika izrunāts, jau stājoties darbā. Lielākā daļa algas tika maksāta neoficiāli skaidrā naudā, bet mazākā daļa – oficiāli. Mazākā algas daļa bija mazliet lielāka par minimālo algu, tomēr bija darbinieki, kam oficiāli tika maksāta minimālā alga.

“Aplokšņu algas tika maksātas “standartā”, un citādi nevarēja. Daži darbinieki varēja sarunāt, ka pirms došanās bērnu kopšanas atvaļinājumā visa alga tiek izmaksāta oficiāli, bet tas bija atkarīgs no priekšnieka simpātijām. Algas maksāja labas, tāpēc arī cilvēki to piecieta,” norāda ziņotājs.

Runājot par darba vidi “Alpha Baltic”, viens ziņotājs stāsta, ka uzņēmumā bijušas vairākas nodaļas, kurām bijuši savi vadītāji, kam galvenokārt arī bijusi komunikācija ar Špilleru. Tomēr daudzos projektos Špillers vairāk komunicējis ar darbiniekiem un devis norādes, no kura uzņēmuma iepirkumu konkursos darbinieki startē, tika noteikts, kādu peļņu nepieciešams gūt.

“Man dažbrīd bija kauns par to, cik liela peļņa tika prasīta. Loģiski, ka uzņēmumam ir jāstrādā peļņas gūšanai, bet tur dažbrīd bija norādīta nesamērīgi liela peļņa. Tas bija ne tikai valsts un citos iepirkumos, bet arī darījumos ar citiem nozares pārstāvjiem, ko apkalpoja “Alpha Baltic”,” stāsta ziņotājs.

Tiek skaidrots, ka sākumā tāmēm kā peļņas procents tika noteikts 30%, bet vēlāk jau tika pieprasīti 40% un pat 50%.

“Tev kā darbiniekam un nozares profesionālim sāk jau palikt kauns par to, bet tu esi daļa no tā uzņēmuma, un ir jāstrādā, lai apmierinātu īpašnieka neremdināmo apetīti,” saka ziņotājs.

Runājot par vidējo procentu rādītāju nozarē, ziņotājs pauž, ka tie atšķiras katram klientam individuāli, tomēr parasti peļņas rādītāji reklāmas nozarē ir 5-10%, un 20% ir visai daudz.

“Daudzos projektos Špillers sekoja līdzi peļņas rādītājiem, un viņš varēja zvanīt un teikt, lai palielina procentus līdz kādai noteiktai robežai. Viņam arī patika jaukties pašu projektu darbā. Bija arī gadījumi, kad klients samaksāja par kampaņu, taču nauda tika izrauta privātām vajadzībām. Klients ir samaksājis, medijam samaksāts nav. Nauda nereti tika svaidīta. Projektu vadītājiem bija jādomā, kur ņemt “nocelto” naudu,” atminas ziņotājs.

Bijušais darbinieks atklāj, ka Špillers regulāri ņēma naudu privātām vajadzībām, no kā arī cieta uzņēmums. Kā tiek norādīts, lielais pelnītājs bija “Alpha Baltic”, bet lielais tērētājs bija “Alpha Baltic Sport” un “Maratoni”.

“Viņi regulāri brauca uz treniņnometnēm, lidoja ar privātām lidmašīnām, komanda atpūtās vismaz pieczvaigžņu viesnīcās. Tāpēc regulāri tika rauta nauda no “Alpha Baltic” budžeta. Neviens – ne finanšu direktori, ne grāmatvede neko iebilst nevarēja, jo visa labuma guvējs bija Špillers, un viņš to naudu tērēja kā gribēja,” saka ziņotājs.

Tiek pieļauts, ka kādā brīdī Špillers sapratis, ka valsts iepirkumos ir iespējams labi nopelnīt, jo pastāv iespējas manevrēt ar piedāvājumu, atrast veidus, kā iegūt sev maksimāli izdevīgus nosacījumus. Tomēr ap 2016. gadu situācija kompānijā bija kļuvusi kritiska.

“Bija gadījumi, kad klientam jāizvieto kampaņa, bet mediji atteica, sakot, ka “jums ir izveidojies parāds, tāpēc mēs jums neko neizvietosim”. Tāpēc arī paši darbinieki bija kā ķīlnieki, jo ir jāapkalpo klients, bet medijs reklāmas atsakās izvietot. Mēs, protams, to klientam neteicām un mēģinājām rast risinājumus, taču tā situācija arvien vairāk nonāca bedrē. Parādi pret medijiem turpināja pieaugt,” atminas ziņotājs.

Parādā medijiem ievērojamas summas bija palicis uzņēmums “Medialead”. Aplēsts, ka kopējā parādu summa bija 1,4 miljoni eiro. Tikām savā paziņojumā medijiem Špillers pauda, ka viņa vārds izskanējis arī saistībā ar uzņēmumu “Medialead”, kurš savulaik nav pildījis savas finansiālās saistības pret vairākiem medijiem.

“Vēlos uzsvērt, ka uzņēmums “Medialead” nekad nav piederējis man vai bijis ar mani citādi juridiski saistīts. Manis tolaik vadītais SIA “Baltic Media” [jaunais “Alpha Baltic” nosaukums, - red.] izmantoja “Medialead” kā starpnieka pakalpojumus reklāmas izvietošanai medijos. Uzņēmumam “Medialead” nonākot finansiālās grūtībās, cieta ne tikai atsevišķi mediji, bet arī manis tolaik vadītā uzņēmuma reputācija.

Tādējādi jebkādas apsūdzības par to, ka SIA “Baltic Media” laikā, kad to vadīju es, būtu palicis parādā kādam no medijiem, ir absolūti nepatiesas,” rakstīja Špillers.

Runājot par sadarbību ar “Medialead”, ziņotājs norāda, ka šis uzņēmums bija ļoti cieši saistīts ar “Alpha Baltic”, jo tas bija galvenais reklāmas vietu pircējs medijos, caur kuru tika pirkti mediju pakalpojumi. Šis uzņēmums bija ļoti pietuvināts ”Alpha Baltic” un Špilleram.

“Varētu pat teikt, ka “Medialead” grupā bija gan “Alpha Baltic”, gan CMS, un tieši caur “Medialead” tika pirkti mediji abām aģentūrām,” saka ziņotājs, kas norāda, ka patiesībā visi saistītie uzņēmumi bija kopā kā tāds viens “mučkulis”. Bija vienalga, zem kāda SIA strādāt, jo viss tāpat bijis vienuviet.

Tiek norādīts, ka Špillers ne tikai “Medialead”, bet arī citos uzņēmumos izvirzīja citus, sev pietuvinātus cilvēkus - viņš nodrošinājās, lai viņa vārds maz kur parādītos.

Runājot par darba uzdevumiem, tie bija pārsvarā saistīti ar reklāmas nozari. Paša Špillera lolojums bija “Alpha Baltic Sport”, jo pats bija riteņbraucējs un sponsorēja dažādus maratonus.

“Ticu, ka daļa uzņēmuma naudas aizgāja tieši “Alpha Baltic Sport”. Mums vēl klientiem bija papildus jāpiedāvā piedalīties “Alpha Baltic Sport” saistītajos pasākumos,” stāstīja ziņotājs.

Ziņotājs norāda, ka Špillera uzņēmumos strādājošie cilvēki mainās, jo neviens cilvēks ilgtermiņā nevar izturēt tur pastāvošo sistēmu.

“Kā cilvēks viņš nekad nav bijis mierīgs. Kad no darba aizgāja prom atsevišķu nodaļu vadītāji, tad tām vispār vadītāja nebija. Tad sākās sava veida mobings pret projektu vadītājiem. Tas bija normāli, kad ārpus darba laika tev zvanīja un kaut ko bļāva klausulē. Viņš centās saglābt līgumus ar vecajiem klientiem, kā arī tikt pie jauniem. Bija diezgan liels stress,” atminas ziņotājs.

Kad darbinieki gājuši prom, Špillers mēģinājis viņus pierunāt palikt darbā, piedāvājot citu algu.

“Špillers ir cilvēks, kurš domā, ka visu var nopirkt par naudu. Viņš bija pārsteigts, ka kāds no viņa iet prom pat tad, ja piedāvā neadekvātu atalgojumu. Špillers uzskatīja, ka “viss ir super, tiek maksātas lielas algas, kā tas var būt, ka kāds iet prom!”.

Viņam nav priekšstata, ka varbūt paša attieksme ir necilvēcīga un nepieņemama. Viņam tādas cilvēcīgās attiecības ir svešas, jo pastāvēja uzskats – lai arī maksās tur vairākus tūkstošus, tad darbiniekam privātās dzīves nevarēs būt. Špillers nerespektēja darbinieku privāto dzīvi, zvanīja vakaros, atvaļinājumos... Visi, kas gāja prom, bija sliktie,” saka ziņotājs.

Par to portālam TVNET saka arī otrs ziņotājs, kurš norādīja, ka Špillera attieksme pret darbiniekiem bija vērtējama kā necieņa pret jebkuru savu padoto, kurus var pazemot pēc garastāvokļa.

“Viņam bija klasiski zvanīt pēc darba laika un runāt savā teroristiskajā tonī. Špillers arī nelaida atvaļinājumos. Lai arī viss bija sarunāts, viņš varēja nepalaist darbinieku atvaļinājumā, jo viņam savā paranojā likās, ka kaut kas nebūs izdarīts. Ja arī izdevās tikt atvaļinājumā, tad bieži zvanīja, tāpēc nekāda atpūta nesanāca,” tā ziņotājs.

Bijušais darbinieks norāda, ka tie cilvēki, kam bija tiešs kontakts ar Špilleru, ilgi nevarēja izturēt spriedzi, kāda valdīja uzņēmumā. Bijuši arī gadījumi, kad cilvēki gāja prom no darba ar nervu sabrukumu.

Viens no ziņotājiem pauž, ka Špillera kļūda bija vēlme visur iespraukties un zināt, kas notiek. Tas darba procesā ļoti traucēja.

“Tu esi uzņēmuma vadītājs, un tev ir nodaļu vadītāji, kam uzticēti atsevišķi pienākumi... Bet viņš neuzticējās saviem darbiniekiem. Viņa mantkārība arī ir viens no faktoriem, kas nogremdēja viņa biznesu. Tā apetīte auga augumā, jo Špilleram vajadzēja vēl un vēl,” saka ziņotājs.

2017. gada novembrī no Latvijas Reklāmas asociācijas (LRA) tika izslēgtas Špillera vadītās kompānijas CMS un “Alpha Baltic”. Kā iepriekš norādīja asociācijas vadītāja Baiba Liepiņa, Špillers tika informēts par LRA valdes lēmumu izslēgt uzņēmumus un piedāvāja pārsūdzēt lēmumu par izslēgšanu, tomēr Špillers šādu iespēju neizmantoja.

Jautāts, kādēļ nekāda rīcība nav sekojusi, Špillers norādīja, ka “darbība attiecībā uz LRA lēmumu [izslēgt CMS un “Alpha Baltic”] nesekoja, jo tajā brīdī man piederošajiem diviem uzņēmumiem bija krīzes situācija un bija citas prioritātes, ko risināt. Man nebija laika tam,” sacīja Špillers.

Viņu šokējis fakts, ka “reklāmas aģentūrām bija problēmas, bet asociācija tā vietā, lai palīdzētu, mūs izslēdza. Un tagad ar šo izslēgšanu izmanto kā faktu. Manā skatījumā tas ir absurds, jo asociācijai ir jāpalīdz, it īpaši, ja biedriem ir kādas problēmas,” tā Špillers.

Ziņotājs pauž, ka savās neveiksmēs Špillers vienmēr vainojis citus, un arī ētika nozarē ir viena no pēdējām lietām, par ko uzņēmējs domājis.

“Nekāda biznesa ētika viņam nebija, kur nu vēl ievērot asociācijas vadlīnijas. Viņš gan, iespējams, izslēgšanu ir uztvēris ļoti sāpīgi, jo daudziem klientiem ir svarīgi, vai reklāmas aģentūra ir asociācijas biedrs, un tas tomēr ir prestižs. Varbūt tāpēc viņš vēlāk arī saprata, ko ir izdarījis,” saka ziņotājs.

Viens no ziņotājiem izsaka pieņēmumu, ka Špillers jau pašlaik ir zaudējis klientus, tāpēc arī VID iepirkums bija ļoti svarīgs, lai tiktu pie klienta un gūtu ienākumus.

“Špillera attieksme pret darbiniekiem to visu arī sagrāva, jo viņa ikdiena bija terorizēt darbiniekus. Katru dienu teica: “Viss slikti!” Nekad netika teikts nekas labs. Varbūt tā bija tāda stratēģija, lai neviens neprasa algas pielikumus. Bet no darbiniekiem par savu dzīvi viss tika slēpts. Neviens nekad nezināja, kur viņš braukā. Visi runāja, ka grābj ārā naudu un braukā apkārt,” saka bijušais darbinieks.

Abi ziņotāji ir vienisprātis – Špillers baidījās no tā, ka viņu kāds varētu nodot, tādēļ arī birojā bija jūtama stingra kontrole, piemēram, uzstādītas drošības kameras. Tādēļ aiziešana no Špillera vadītā uzņēmuma uztverta kā liels atvieglojums.