Kāpēc tauta nesaprot tiesu spriedumus?

Kā starpnieks šajos procesos nostrādā tiesa, kas noplāta rokas un neuzkrītoši notrauš pēdējo puteklīti no sava mundiera goda. Principā jau viss ir „štokos“: likums ievērots, tiesa spriedusi nevainojami (atbilstoši likumam), taču sabiedrība sabangojas dusmās par spriedumu, spriedējiem un likumdevējiem.

Tā tas notika pirms nedēļas, kad uzzinājām Satversmes Tiesas spriedumu par valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atalgojuma publicēšanas pārtraukšanu. Pirms tam - diskusijās par bijušā valsts bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča “attaisnošanu“ Eiropas tiesā. “Še tev nu bija!“ – konstatēja mans students Alvis, apspriežot šo notikumu semināra laikā. Viņam rezignēti piebalsoja arī pārējie, kas gandrīz 100%  bija papriecināti, ka Eiropas Tiesa ir attaisnojusi bijušo bankas valdītāju visos KNAB un prokuratūras izvirzīto apsūdzību punktos. Kāpēc sabiedrība nesaprot tiesu spriedumus un tiesnešu motīvus argumentācijai? Kāpēc mēs – sabiedrība - iztulkojam lēmumus un slēdzienus nepareizi?  Vai tas notiek publikas muļķības vai varas un institūciju neprasmīgas komunikācijas dēļ?   

Algu slēpšana un aizkara nolaišana tiesā

Satversmes tiesa 2019. gada 6. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-11-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Rīgas Tehniskās un Stradiņa universitātes darbinieki nevēlējās, lai viņu algas publisko, jo šāda publicitāte iedragājot viņu privātās dzīve neaizskaramību. Viņi vērsās Satversmes tiesā un panāca „aizkara nolaišanu“ jeb savu algu un piemaksu publiskošanas pārtraukšanu. Tagad vairs nevarēsim uzzināt, cik viņi pelna.

Godīgi sakot, es nesaprotu, kā valsts nodokļu sadalījums augstskolu darbiniekiem var graut viņu privātas dzīves svētumu. Visi maksāja nodokļus, lai šiem ļaudīm samaksātu algu, taču turpmāk vairs nedrīkstēsim redzēt, kā viņi mūsu piešķirtos līdzekļus izmanto. Tāpēc man kā nodokļu maksātājai šāds spriedums šķiet netaisnīgs un neloģisks. Ja turpmāk tiks slēpts nodokļu naudas izmantojums, tad daudziem vairs nebūs motīva maksāt nodokļus valstij un pašvaldībai godīgi un apzinīgi. Attīstītajās demokrātijās tieši šis – nodokļu naudas izmantojuma caurspīdīgums - ir galvenais motīvs nodokļu maksāšanas apzinīguma veicināšanai. Latvijai šis aspekts tagad tiek anulēts. Respektīvi – sprieduma sekas var radīt nelāgus efektus sabiedriskajā domā jeb, precīzāk sakot, veicināt iedzīvotāju nepatiku pret savu valsti.

Taču  Satversmes tiesa šajā lietā esot ievērojusi labas likumdošanas principu, kas atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Negrasos šā raksta ietvaros diskutēt par konkrētā sprieduma atbilstību vai neatbilstību likuma normām vai nogurdināt lasītāju ar juridiskā teksta piruešu sekvencēm. Starp citu, ļoti augsti vērtēju Inetu Ziemeli kā godprātīgu, augsta ranga profesionāli. Taču dotajā gadījumā patiešām nesaprotu, kāpēc tiesa neizvirzīja par savu uzdevumu (kopā ar savādā sprieduma pasludināšanu) izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tas ir tik nelāgs un var sēt pesimismu plašos nodokļu maksātāju slāņos. Uzticēšanās savai valstij un tiesībām ir svarīgs publiskās pašapziņas faktors. Tāpēc likumdošanas process, kas atbilst labas likumdošanas principam un ļauj sabiedrībai saprast, kāpēc šādas tiesību normas ir pieņemtas, ir viena lieta. Otrs, vēl svarīgāks pienākums, ir tiesnešu spēja un prasme rezultātu paskaidrot sabiedrībai saprotamā veidā.  Nepietiek, ka likumdevējs ir izvērtējis šo tiesību normu saturisko atbilstību vispārējiem tiesību principiem, Satversmei, starptautiskajām tiesībām, Eiropas Savienības tiesībām. Ja sprieduma rezultāts ir pretrunā sabiedrības vairākuma interesēm, tad tas nekādi nenodrošinās to, ka sabiedrības uzticība tiesībām un valstij nostiprinās un pieaug. Diemžēl tā tas ir.

Tiesa tagad ir nolaidusi priekškaru nodokļu naudas sadalījumam. Rīgas Tehniskā universitāte un Stradiņa universitāte droši vien svin, dejo un priecājas par savu uzvaru. Taču liela sabiedrības daļu to redz kā kapitulāciju atvērtas sabiedrības priekšā un būtisku demokratizācijas procesa bremzi. Kāda studente, pašvaldības darbiniece, man vakar atklāti pateica, ka šis spriedums nāks par ļaunu tieši viņiem pašiem: „Mums nav ko slēpt, mēs visu maksājam godīgi un pamatoti. Tagad cilvēki kļūs aizdomīgi un atkal sāksies neuzticēšanās pašvaldībai un naudas sadalījumam”. Efekts ir nelāgs. Vai to bija iespējams labot? Jā, negatīvo ietekmi uz publisko domu varēja mazināt aktīvāka un ieinteresētāka sprieduma skaidrošana plašos sabiedrības slāņos. Nevis noberot grūti „iztulkojamu“ juridisko tekstu žurnālistiem, bet gan uzņemoties iniciatīvu pašiem.  Norādot uz likumdevēju un prezidenta komunikācijas neveiksmēm kā priekšnoteikumu šāda sprieduma iznākumam. Tas nozīmē, ka juristiem būtu jāiemācās gudrāk, labāk un drosmīgāk komunicēt ar sabiedrību, izskaidrojot savu spriedumu jēgu un iemeslus. Pagaidām tas netiek darīts profesionāli un gudri. Informācija satrauktajam ir tas pats kas ēdiens izsalkušajam. To piegādāt ir pienākums, nevis klapatas. Citādi korekts jurista darbs nevis stiprina, bet gan grauj sabiedrības ticību savai valstij.

Nesaprotamā Luksemburgas tiesas versija

EST spriedums Rimšēviča lietā neiejaucoties nacionālās valsts kompetencē. Pret viņu izvirzītās krimināllietas sastāvs neesot izmainīts. Latvija turpināšot iesākto kriminālprocesu centrālās bankas prezidenta lietā. Vai Ilmārs Rimšēvičs tiks notiesāts vai attaisnots, to parādīšot nākotne. Šādi spriež cilvēki, kas savādajā EST spiedumā ir iedziļinājušies un saprot juristu formulējumus. Viņu nav daudz. Pārējie nesaprot neko.

Pārējiem jeb visplašākajai sabiedrībai 2019. gada februārī tika paziņots, ka Eiropas Savienības Tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā par Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam noteiktajiem amata ierobežojumiem. Viņš var atgriezties bankā. Prasību tiesā bija cēlis gan pats bijušais bankas prezidents, gan Eiropas centrālā banka (ECB). Protestējot pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lēmumu, ar kuru Rimšēvičs tika atstādināts no amata, jo tiek turēt aizdomās par tirgošanos ar ietekmi un kukuļņemšanu.

Tagad „Eiropa“ viņu attaisno. Ko konstatēja sabiedrība?  „Jānis“, „Andra“ vai „Roberts“ ar šo nonāca pie slēdziena, ka Ilmārs Rimšēvičs nav vainīgs. Tātad – attaisnots. Reakcija bija sašutums par to, ka atkal „tiesa pie mums ir korumpēta“, ja izvirza smagas apsūdzības tik nevainīgam cilvēkam, kuru Eiropas Tiesa atjauno amatā. Punkts. Jūs vaicāsiet, kāpēc caurmēra iedzīvotājs ir tik intelektuāli sekls, ka nesaprot sprieduma būtību? Tas notiek tāpēc, ka tiesai nerūp, vai nodokļu maksātāji saprot vai nesaprot spriedumu. Viņi saņem algu, spriež atbilstoši likumam un neko nav pārkāpuši. Ko domā reņģēdājs, kas samaksā viņu algu, kungus Luksemburgā neinteresē.  Sekas, kuras viņu spriedums izraisa sabiedrībā, viņus vispār neinteresē, jo tas neietilpst amata pienākumos. Tā vienmēr ir bijis – diplomāti, ierēdņi un juristi runā sev saprotamā valodā, kuru citi nesaprot, un šādā sabiedrībā slīcēju glābšana ir slīkoņu pašu lieta. Vai šeit nav pamata izvirzīt būtiskas pretenzijas spiedējiem par viņu nevēlēšanos vai nespēju izskaidrot savu pieeju? Lai sabiedrība saprastu, „kurš zaga“ un „kurš tika apzagts“?      

KNAB Rimšēviču aizturēja pirms gada. EST pasteidzās lemt viņa labā pirms Latvijas tiesas reāla gala iznākuma. Juridiski viss esot kārtībā. Palasot komentārus par šo tēmu, var uzzināt, ka visi ir rīkojušies pareizi: ECT, mūsu iestādes, KNAB un prokuratūra, pašu Ilmāru Rimšēviču un ECB ieskaitot. Visi ir apmierināti, izņemot mūs – tos, kas maksā nodokļus tiesnešu algām. Komplicētā EST sprieduma nesapratne Latvijas politiķos un sabiedrības visplašākajos slāņos ir fakts. Juridiskās procedūras epizodi tauta uztvēra kā galaiznākumu tāpēc, ka rezultātu mums nobēra priekšā kā  kodētus graudus uz ietves. Ja gribi saprast – iedziļinies. Ja negribi – pats muļķis. Rezultātā publiskā doma demonstrē vilšanos tiesu sistēmā un taisnīguma izredzēs mūsu valstī.   

Saites ar sabiedrību – demokrātijas priekšnoteikums

Atvērtas, demokrātiskas valsts institūciju svarīgs pienākums ir ne tikai veikt profesionāli savu darbu, bet arī izskaidrot paveikto iedzīvotājiem. Proti – vēlētājiem. Lielu darba daļu šajā gadījumā var palīdzēt realizēt mediji, ja viņiem izdodas iztulkot juridisko informāciju saprotamā valodā. Taču atbildība par to, vai sabiedrība saprot vai nesaprot spriedumus, ir tomēr pašu juristu pienākums. Tie laiki, kad spriedumus pameta publikai uzknābāšanai, ir garām. Tagad ir jāpaskaidro un jāpamato pašiem. Nevienam nepalīdz nesaprotamu terminu virknēšana un izvairīgas atbildes vienaldzīgā intonācijā. Sabiedrības informatīvais komforts ir nepieciešamība, nevis greznība. Tā jānodrošina amatpersonām un varas realizētājiem pašiem. Pieļauju, ka visiem nav pietiekošas kompetences, kā reāli realizēt komunikatīvas saites ar sabiedrību, lai vēlētāji un nodokļu maksātāji saprastu, kas nospriests, kā un kāpēc izlemts tieši tā. Šim nolūkam kalpo publisko attiecību speciālisti, kuriem jāspēj iztulkot sarežģītu informāciju saprotamā valodā, lai pēc tam to piegādātu visplašākajiem sabiedrības slāņiem lakoniski un izsmeļoši. Diemžēl ne vienmēr šis darba etaps tiek nodrošināts kvalitatīvi un profesionāli. Tā noticis arī šoreiz. Tauta saprot nepareizi. Vainīgais ir tas, kurš nemāk vai nespēj sakarīgi informēt un paskaidrot. Jāpiezīmē, ka juristi nav vienīgie, kas paši nerūpējas par sakarīgas informācijas nonākšanu pie tautas. Ļoti slikti šajā jomā uzvedas arī politiķi – gan Latvijas gan Eiropas Savienības līmenī. Tāpēc nav jābrīnās nedz par pašreizējo vēlētāju priekšvēlēšanu eiroskepsi, nedz arī par SKDS konstatējumu, ka šā gada februārī rekordliels iedzīvotāju īpatsvars (55%) ir atzinuši, ka vairs neseko politiskajām aktivitātēm Latvijā. Varas nespēja komunicēt ar sabiedrību nav akceptējams fakts, jo var izraisīt negatīvus efektus publiskajā domā. Ar vislabākajiem nodomiem var nobruģēt ceļu uz elli. Tā tas ir noticis arī šoreiz.