Ātro kredītu sekas: kauns parādu dēļ un slēpšanās no tuviniekiem
Intervija ar antropologu Andri Šuvajevu

FOTO: depositphotos.com

Kauns, bailes un nevēlēšanās runāt – šādas sajūtas pārņem cilvēkus, kuri nonākuši dziļā parādu jūgā, aizņemoties naudu. Par problēmām, kādas var sagādāt aizņemšanās, kā arī kādu postu nodara ātrie kredīti, sarunā portālam TVNET atklāja antropologs Andris Šuvajevs, kurš veicis pētījumu par ātro kredītu parādnieku psiholoģiju. 

- Ātro kredītu ņemšana nereti ir nepieciešamība, tomēr, vai ir arī tādi gadījumi, kad cilvēks reklāmas iespaidā paņem kredītu, lai gan viņam tas patiesībā nav nepieciešams?

- Noteikti - reklāmas ir ļoti nozīmīgas. Tas lielais piedāvājums, kas nāk no visām pusēm, liek cilvēkiem aizdomāties par tādu iespēju.

Bez reklāmas, visticamāk, daudzi arī neaizdomātos par to. Reklāma ir svarīgs elements. 

Esmu domājis par to, vai kaut kas hipotētiski mainītos, ja tagad pilnībā aizliegtu ātro kredītu reklāmu, vai tas mainītu cilvēku pieeju šai problēmai. Protams, viens no argumentiem, ko izsaka ātro kredītu lobiji, ir tas, ka, “aizliedzot reklāmu, tiks kaitēts patērētājiem”. Mēs esam nonākuši situācijā, kad ātrie kredīti tiek uzskatīti par normu. Līdz ar to, ja mēs aizliegtu ātro kredītu reklāmas, nedomāju, ka tas kaut ko mainīs.

Daudziem cilvēkiem tā ir kļuvusi par normālu izvēli, un viņi paļaujas uz to, neatkarīgi no reklāmas. Tā spēlēja milzīgu lomu agrāk, pirms aptuveni desmit gadiem, kad ātrie kredīti parādījās. 

Toreiz nepastāvēja nekāds regulējums, tāpēc ātro kredītu kompānijas izmantoja iespējas reklamēties, nereti arī sniedzot nepilnīgu informāciju par saviem pakalpojumiem. Cilvēkiem tika ļauts nonākt lielākos parādos, nekā viņi būtu nonākuši, ja reklāmas būtu bijušas godīgākas un informatīvi precīzas. 

Pēc idejas būtu jābūt, ka cilvēks meklē iespējas aizņemties. Pieredze rāda pilnīgi pretējo. Parasti tas ir kredītdevējs, kurš ļoti aktīvi meklē sev klientus.

To tad var attiecināt uz principu, ka kredītdevējs skrien pakaļ cilvēkam un aicina aizņemties, bet pēc tam noveļ vainu uz kredītņēmēju, ka viņš palicis parādā...

Jā, tā tas ir. Man liekas, ka tas ir raksturīgi ne tikai nebanku aizdevējiem, bet pirmskrīzes laikā arī bankām, kad Latvijas iedzīvotāji sajuta, ko nozīmē lielā un spēcīgā banku klātbūtne ikdienas dzīvē. 

Politiķi, runājot par šo periodu, izmanto tādu formu kā “pastāvēja milzīgs pieprasījums pēc kredītiem”. Tā ir nozīmīga semantiskā nianse, lai neteiktu, ka “pastāvēja milzīgs kredītu piedāvājums”. Tas vairāk norāda, ka bankas bija tās, kuras vēlējās, lai cilvēki aizņemas. Un cilvēki aizņēmās. Pat tādi, kuri iepriekš nebija aizņēmušies, pēkšņi paņēma kredītu.

- Tātad šāds politiķu uzstādījums noveļ vainu uz iedzīvotājiem, respektīvi – paši paņēmāt kredītus, paši vainīgi?

Tā ir tāda prakse un tehnoloģija, kas piekopta jau tūkstošiem gadu, tā ir attieksme, kāda pastāv starp kredītņēmējiem un devējiem. Mums ir konkrēta politiskā šķira, kas, iespējams, neapzināti, attiecināja šo pieņēmumu uz mūsu valsti, ka jebkurā situācijā, ja attiecībās starp kredītdevēju un ņēmēju kaut kas notiek, tad vainīgs vienmēr būs kredītņēmējs. 

Ļoti grūti pretoties šādai loģikai, jo tā kļūst ne tikai ekonomiska, bet arī morāla. Mēs to sākam uzskatīt nevis par ekonomiskas struktūras sabrukuma vainu, bet gan par cilvēka morālā rakstura problēmu.

Tas ir raksturīgi vairākām sabiedrībām. Problēma ir tā, ka ideālā variantā ir jābūt reakcijai gadījumā, ja darījums ir neveiksmīgs, kad kāda no pusēm vairs nespēj to pildīt. Otrai pusei, kredītdevējam, ir jābūt līdzatbildīgam. Mēs vēlamies, lai tie, kas izsniedz kredītus, dara to gudri un uzņemas zināmu risku. Ja kredītdevējs izsniedz aizdevumu, labi zinot, ka tas netiks atdots, tā ir uzskatāma par kriminālu darbību.

- Paši ātro kredītu uzņēmumu pārstāvji uzsver, ka notiek rūpīga klientu maksātspējas izvērtēšana.

- Protams, ko gan citu lai viņi saka... Tas noteikti ir noticis ārēja spiediena rezultātā, un kaut kādā veidā viņi arī zina, ka nav izdevīgi aizdot naudu cilvēkiem, kas to nespēs atdot. Tas viņiem ir neveiksmīgs biznesa modelis. 

Tajā pašā laikā procentu likmes ir tik augstas, ka viņi var atļauties 20-30% klientu, kas kredītus neatmaksās, tomēr saglabājot labu peļņu. Līdz ar to kredītu devēji var teikt, ka ierobežojumu dēļ viņi pastiprināti izmeklē klientu maksātspēju. Lai izsniegtu labu kredītu, ir nepieciešams noskaidrot, kādi ir cilvēka dzīves apstākļi un finansiālie apstākļi. Jā, šajā gadījumā bankas ir vairāk regulētas un ir spiestas to darīt.

Bankām atmaksas procenti mēdz būt stipri zemāki nekā nebankām – tāpēc, ka viņas izsniedz kredītus mazāk riskantai iedzīvotāju grupai. Tomēr nebanku institūcijās joprojām pastāv iespēja, ka cilvēks bez regulāriem ieņēmumiem var aizņemties. Kamēr tā būs, tikmēr pastāvēs draudi, ka parāds netiks atdots.

- Situācija – cilvēks ir aizņēmies, nespēj atdot parādu. Kāpēc viņš šajā brīdī nolemj “slēpties” no apkārtējiem?

- Nebiju gaidījis, ka šāda “slēpšanās” ir tik izplatīta. Veicot par to pētījumu, bija ļoti maza atsauksme no plašākās publikas tikties ar mani, lai runātu par šiem jautājumiem. Tas liecināja, ka mums sabiedrībā ir tabu - ir grūti runāt par šādām problēmām. Daudzi cilvēki negrib runāt ar saviem tuviniekiem, otrajām pusītēm un radiniekiem par parādiem. 

Ir skaidrs, ka daudzās citās situācijās viņi ietu un runātu ar tuviniekiem, taču finanses ir tā lieta, par ko netiek atklāti runāts. Cilvēki izjūt kaunu par šo situāciju, ir kauns, ka viņiem ir šādas problēmas un ar tām nevar tikt galā. 

Faktiski tad nākas atzīt, ka cilvēks savā ziņā ir trūcīgs. Un arī šajā gadījumā finanšu problēmas arī kļūst par morālām – cilvēks uzskata, ka viņš ir slikts cilvēks, jo nespēj tikt galā ar to, ko no viņa gaida citi cilvēki. Tas ir ļoti izteikti Latvijas iedzīvotājiem. Iemesli, kāpēc tā ir, pagaidām nav skaidri. 

Noteikti, ka tas ir kaut kas vēsturisks. Piemēram, jaunā paaudze ir izaugusi kapitālisma apstākļos, kur valda uzskats, ka “pelnīt ir labi, bet, ja tu nespēj nopelnīt pietiekami, lai nodrošinātu labas dzīves apstākļus”, tad tas arī izdara zināmu spiedienu. Tā gan ir tikai virsma visam šim procesam, jo pastāv daudz dziļāki apstākļi. Liktos loģiski - ja cilvēkiem ir līdzīgas problēmas, tad tās varētu kopīgi arī atrisināt, tomēr tā nav. Un šis kauns pārvēršas tādā antidemokrātiskā sentimentā. Ja mēs sāksim uzskatīt, ka tā ir tikai personiska problēma, tad tā nekļūs par politisku. 

Un Latvijā ar to ir interesanti. Pasakot vārdu "politisks”, tā uzreiz iedomājas Saeimu vai Ministru kabinetu, nevis kādu plašāku konceptu. Politisks - tas ir kaut kas tāds, kas saistāms ar varu zināmu varu ietekmēt apkārtējos apstākļus. Tas ir traģiski, jo nerunāšana izjauc arī ģimenes.

- Varbūt tās bailes ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki nevēlas par to runāt? Piemēram, bailes par to, kā mainīsies attiecības starp laulātajiem?

- Jā, šis dzimumu aspekts ir diezgan interesants, tam līdz šim nav pievērsta pastiprināta uzmanība. Interesanti, ka stereotipiskais kredītņēmējs ir jauns vīrietis, kurš aizņemas, lai finansētu savas luksusa vajadzības. 

Var jautāt, kāpēc tieši vīrietis? Kāpēc ne sieviete? Ja skatās uz bailēm, tad tās nāk no abu dzimumu pārstāvjiem.

Sievai noteikti ir bail no nosodījuma un vīra reakcijas. Ir stāsti, ka sievietes un sievas vairāku gadu ilgumā slēpj no vīriem to, ka ir parādā, baidoties no reakcijas. Zināmas bailes ir arī vīriešiem, kāpēc viņi nestāsta par parādiem savām draudzenēm, sievām un ģimenes locekļiem. Viņiem ir bail, tomēr šīs bailes ir saistītas ar to, kā viņus uztvers, ka viņi nav bijuši spējīgi piepildīt to, ko citi gaida. No vīriešiem tiek gaidīts, ka viņi spēs parūpēties par ģimeni un nodrošināt visu nepieciešamo. Ja viņi to nespēj izdarīt, tad vīriešiem šķiet, ka viņu identitātes pamats tiek izsists zem kājām. Bailes noteikti ir svarīgs faktors.

- Kādas ir izplatītākās vecuma grupas, kurās cilvēki visbiežāk ņem kredītus?

- Kredītu ņemšana ir izplatīta visās vecuma grupās. Visvairāk kredītus ņem cilvēki vecumā no 25 līdz 34 gadiem. 

Ja skatāmies uz statistikas datiem, no kā var secināt par "vidējā aritmētiskā" aizņēmēja profilu, tad, visticamāk, tie būs jauni cilvēki, kas sāk ģimenes dzīvi. Ģimenes sākšanas process nereti saistās ar papildu izdevumiem. 

Tāpat arī otrādi – kāds negaidīts satricinājums, cilvēkam negaidīti paliekot vienam. Kaut kādas negaidītas dzīves izmaksas un pārmaiņas, kas nāk ar papildu izmaksām, viņiem arī liek aizņemties. Visbiežāk cilvēki aizņemas remontdarbiem, medicīniskiem izdevumiem, pārtikai vai īres nomaksai. Tās ir parastas vajadzības, kas cilvēkiem lielo procentu dēļ var likt attapties lielās parādsaistībās. 

Vecāka gadagājuma cilvēki, kas ņem kredītus, ir tie, kuri mēģina palīdzēt mazbērniem tikt vaļā no parādiem. Bieži vien tieši viņi ir bijuši galvotāji atvašu bankās ņemtajiem kredītiem, līdz ar to tās parādsaistības pāriet viņiem. 

Tā ir ķēdes reakcija. Interesanti ir tas, ka Latvijā tā pastāv daudz lielākā kontekstā. Mēs domājam par individuālām finansēm kā nošķirti no valsts finansēm, taču tas, kā valsts plāno līdzekļus, ietekmē arī sociālo vidi. Latvijā ir iedzīvināta norma par fiskālo disciplīnu, ka mēs nevaram iedomāties, ko nozīmētu fiskālais deficīts.

Ierasti runājam par fiskālo stimulu laikos, kad ir kāda ekonomiskā recesija. Pirms desmit gadiem, kad sākās krīze, bija ideja, ka valsts varēja izdot kādus līdzekļus, tādējādi lietojot šo stimulu, taču šī ideja netika īstenota. Tomēr tagad skatoties, aptuveni 23% iedzīvotāju ir uz nabadzības sliekšņa, kam vienkārši nav naudas. Vienīgais veids, kā viņiem var uzlabot šo stāvokli, ir dot naudu – vai nu caur investīcijām, vai samazināt nodokļu slogu uz vismazāk pelnošajām iedzīvotāju grupām, kas radītu fiskālo deficītu. 

Tā būtu kā investīcija nākotnē. Latvijas valsts līmenī tas ir nepieļaujami, jo to nepieļauj Māstrihtas kritēriji. Cik ilgi mēs uzturēsim šādu valsts politiku, tik ilgi nabadzības slānis arī nemainīsies. Latvijas kontekstā neesmu dzirdējis nevienu ideju, kā tiešā veidā atrisināt nabadzības problēmu. Kamēr nesāksim domāt par to, kā mazināt nabadzību, nekas nemainīsies.

- Nabadzību var veicināt ēnu ekonomika, jo parādnieki nereti lūdz izmaksāt algas aploksnēs, lai izvairītos no kreditoriem un parādu piedzinējiem..

- Mēs sabiedrībā daudz runājam par ēnu ekonomiku. Daudz nākas dzirdēt par darbaspēka deficītu, kas, no vienas puses, var likties paradokss, jo esam valsts, kurā nav daudz iedzīvotāju. 

Skaidrs, ka ēnu ekonomikā nereti cilvēkiem ir labākas iespējas nopelnīt naudu, kas viņiem ļauj savilkt galus kopā un šādā veidā izdzīvot. Ja mēs vēlamies uzlabot Latvijas ekonomisko situāciju, mums ir jāļauj iepludināt darbaspēku no valstīm, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības, lai uzņēmēji spētu veicināt konkurētspēju. 

Pašlaik mums iedzīvotāju skaits samazinās un mums ir darbaspēka deficīts, tas veido dubultu spiedienu. Tas rada spiedienu uz algām, jo uzņēmējiem ir jākonkurē par darbaspēku, kas samazina viņu konkurētspēju. 

- Ātro kredītu ierobežojumi – kam būtu izdevīga to atcelšana?

- Ir iespējami vairāki scenāriji. Pieņemsim, ka ierobežojumi netiek mainīti. Ja tie netiks atcelti, tad vairākas mazās ātro kredītu kompānijas pazudīs. Tās nespēs konkurēt ar lielajām ātro kredītu kompānijām, jo zemāka procentu likme ietekmēs viņu spēju piedāvāt konkurētspējīgus aizdevumus.

Esošais regulējums, kas stāsies spēkā 1.jūlijā, ir izdevīgāks lielajām ātro kredītu kompānijām, kas ļaus iegūt jaunu tirgus daļu. To jau pašlaik var redzēt, jo lielās ātro kredītu kompānijas nemaz nav tik ļoti pret šiem ierobežojumiem. 

Kas notiks ar patērētājiem un kredītu ņēmējiem... Protams, zemāka procentu likme viņiem būs izdevīgāka, bet tā problēma ir tā, ka esam nonākuši tādā situācijā, ka cilvēki ļoti paļaujas uz šādiem pakalpojumiem. Šeit jārunā par lielu daļu Latvijas iedzīvotāju, kas nevarēs piekļūt ātro kredītu pakalpojumiem, un tā ir riskantākā grupa.

Ierasti viņiem šīs procentu likmes ir lielākas. Ja vairāk procentu likmes nevarēs celt, tad riskantākajiem klientiem kredīti vairs netiks izsniegti. Ir cilvēki, kas dzīvo no minimālās algas, un viņiem nav nekādu iekrājumu. Atsevišķas sabiedrības daļas dzīves līmenis kritīsies. Iespējams, ka viņi būs tie, kas turpinās izceļošanu no Latvijas. Nevar izslēgt, ka pieaugs arī pašnāvību skaits. Problēma ir ielaista, un to vairs tik vienkārši atrisināt nevar. 

Ja mēs pieņemam šos jaunos priekšlikumus, noteikti galvenie uzvarētāji ir ātro kredītu devēji. Kreditoriem pozitīvs solis ir mainīgas likmes noteikšana. Ja būs slikti laiki, procentu likme tiks palielināta, un aizņemšanās kļūs arvien neizdevīgāka. Ja priekšlikumi netiek mainīti un procentu likme paliek 0.07% apmērā, tad iedzīvotājiem būs jārēķinās ar ilgāka termiņa aizdevumiem. 

Šajā brīdī patiesība ir kaut kur pa vidu. Pašlaik nedrīkst pieļaut, ka likme ir mainīga. Tāda likme ir izdevīga aizdevējiem. Ir nepieciešams, lai likme ir fiksēta. Jāņem vērā, ka liela daļa cilvēku, kuru uzturlīdzekļi ir atkarīgi no šīm kompānijām, nedrīkst pazust no Latvijas sabiedrības. 

Ir vairāki aspekti, līdz ar to ir grūti piedāvāt kādu viennozīmīgu risinājumu šai problēmai. No vienas puses, varētu par to neuztraukties, ja tiktu runāts ne tikai par ierobežojumiem, bet paralēli tiktu domāts arī par dažādiem pasākumiem, kā risināt šo nabadzības problēmu. 

Uz augšu