“Ja vēl būtu bijusi saprātīga summa, ar ko tikt galā, bet te bija kādi 500-600%, ko noteica kredītkantori. Mana problēma bija tā, ka es nevienam neko neteicu – tas radīja depresiju. Protams, es dusmojos uz pašiem kredītkantoriem, jo ir brīži, ka viņi vēl zvana un piedāvā aizņemties, sakot: “Ir jauns serviss, tev pienākas tik daudz, tu mums labs klients...” Pirms aizņemšanās tu nedomā par to, ka procenti ir neracionāli un nedabiski lieli,” norāda Raitis.
Jautāts, ko Raitis varētu ieteikt citiem, kuri apsver iespēju paņemt ātro kredītu, viņš uzsver, ka ārkārtas gadījumā var interesēties par aizņemšanos no draugiem.
“Aizņemties var tad, ja tā nauda tik tiešām ir ļoti vajadzīga. Ir jau tā, ka, paņemot to kredītu vienreiz, nākamreiz tu to aizņemies, pat ja arī tas nemaz tik ļoti nav vajadzīgs. Veidojas apziņa, ka tev it kā ir viegli pieejama nauda, pat nerodas domas, kā risināt grūtās situācijas bez kredītiem. Es tās varēju atrisināt citādi. Šie kantori, protams, man bija radījuši atkarību no viegliem līdzekļiem. Tas nav risinājums, pilnīgi noteikti,” uzsver Raitis.
Viņš atklāj, ka maksātnespējas procesa laikā viņš ne reizi nav apsvēris iespēju ņemt jaunu kredītu.
“Man bija atsevišķs e-pasts kredītiem, un visu šo maksātnespējas procesa laiku tajā man nāk arvien jauni piedāvājumi aizņemties. Jā, bija brīdis, kad es vairs viņiem nemaksāju, un man arī sāka nākt draudu vēstules. Bija arī emocionālas vēstules ar tekstu: “Sāc jauno gadu patīkami, atdod vecos parādus!” Tagad atkal ir jauni piedāvājumi, ka “tu mums esi labs klients, paņem kredītu”.
Katrā ziņā - jā, tas pilnīgi noteikti ir darbs ar sevi, tāpēc arī gribētu citiem pateikt – ātrie un vieglie kredīti noteikti nav risinājums,” noslēdz Raitis.