Top ASV «gadsimta vienošanās». Ko tā paredzēs? (6)

Kas ir noticis?

19. maijā The Washington Post ziņoja, ka ASV valdība ir pieņēmusi lēmumu atklāt daļu no tās izstrādātā miera plāna Izraēlas un Palestīnas konflikta atrisināšanai īpašas konferences ietvaros, kura norisinātos no 25. līdz 26. jūnijam Bahreinas galvaspilsētā Manamā. Šī konference tiktu veltīta mūžsenā konflikta atrisināšanas ekonomiskajai dimensijai un fokusētos uz iespējām piesaistīt ārējās investīcijas Rietumkrastam, Gazas sektoram un arī apkārtējām valstīm četros lielos sektoros – infrastruktūra, industrija, cilvēkresursu spēcināšana un pārvaldības reformasa

Pamatojoties uz Donalda Trampa padomnieka Tuvo Austrumu jautājumos un znota Džareda Kušnera vārdiem, konferences mērķis ir izveidot pamatus pārtikušai nākotnei, vēsta ASV domnīca The Atlantic Council. Tas būtu pirmais solis konflikta noregulēšanai, uz kura tad tālāk balstītos arī piedāvājumi politiskajā sfērā (piem., jautājums par Jeruzālemi kā Izraēlas galvaspilsētu, Palestīnas kontrole pār tās robežām, teritoriālās pretenzijas un citi svarīgi jautājumi). Savukārt par konflikta noregulējuma politiskajiem piedāvājumiem Trampa administrācija ir paredzējusi paziņot kaut kad nākotnē.

Jāpiemin, ka minētais miera plāns, kuru amerikāņi dēvē par «Gadsimta darījumu» ir bijis izstrādē jau salīdzinoši ilgu laiku (vairāk nekā divus gadus) un tā izziņošana ir vairākas reizes tikusi pārlikta. Tāpēc pirmo aprišu oficiāla ieskicēšana būtu liels notikums pats par sevi. Lai gan nav vēl nav precīzas skaidrības par to, ko tad konkrēti šis miera plāns paredzēs, tomēr atsevišķi faktori un to analīze, kā arī pašreizējā ASV pozīcija saistībā ar Izraēlu ļauj ieskicēt aptuveno piedāvājuma saturu.

Ko varētu sagaidīt no Trampa miera?

Ņemot vērā, ka Baltā nama saimnieks 2017. gada 6. decembrī paziņoja, ka atzīst Jeruzālemi par Izraēlas galvaspilsētu un pārceļ ASV vēstniecību uz turieni, un 2018. gada 25. martā paziņoja, ka Izraēlas okupētās Golānas augstienes ir tās teritorija, daudzi analītiķi ir norādījuši, ka ASV piedāvājums varētu būt ļoti Izraēlai labvēlīgs un ierobežotu Palestīnas jau tā mazās politiskās privilēģijas.

Lai gan ASV līdz šim ir noraidījusi jebkādu nopludinātu informāciju par plāna saturu, kurš ir parādījies internetā, jāpievērš uzmanība tam, ka konference tiek rīkota Persijas līča reģionā – Bahreinā.

Tas liecina, ka Tramps vēlas iesaistīt bagātās Līča monarhijas nākotnes Izraēlas un Palestīnas attiecību veidošanā.

Kāpēc tās ir viņam vajadzīgas? Tāpēc, ka tās ir ļoti bagātas un varētu sniegt lielu finansējumu Palestīnas ekonomiskās situācijas uzlabošanai.

Kāpēc to vajadzētu uzlabot? Tāpēc, ka tas varētu būt liels stimuls palestīniešiem pieņemt kādus tiem ne pārāk labvēlīgus nosacījumus. Turklāt kas veidojas tad, kad kāds saņem naudu no kāda donora? Saņēmējam veidojas atkarība, un donors to var izmantot spiediena veidošanai.

Tādējādi Trampa administrācijas plāns lielos vilcienos varētu būt šāds: sniegt vairāk politisko ieguvumu Izraēlai, taču tajā pašā laikā izmantot kombināciju no «burkāniem» ekonomisko ieguvumu formā un arī spiediena, lai «pierunātu» palestīniešus piekrist jaunajai realitātei. Tam, ka Līča monarhijas būtu gatavas sniegt Palestīnai naudu, piekrīt arī jau minētā The Atlantic Council. Tā norāda, ka Līča valstis ir arī būtisks pilārs Vašingtonas centienos cīnīties pret augošo Irānas ietekmi Tuvo Austrumu reģionā.

Domāju, ka daudziem radīsies jautājums – kādā ziņā tad darījums varētu būt Izraēlai labvēlīgs? Šeit galvenokārt būtu jāsaprot viena lieta –

Tramps arvien mazāk ir sācis respektēt Palestīnu kā iespējamu neatkarīgu valsti.

Tas savukārt varētu atspēlēties kontroles zaudēšanā pār daudzām Rietumkrasta teritorijām, kurās ir ierīkotas Izraēlas apmetnes. Bloomberg norāda, ka viens no pašreizējā Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu priekšvēlēšanu solījumiem bija tieši Izraēlas suverenitātes pār šīm teritorijām nodrošināšana. Šo «balvu» minētajā miera plānā varētu būt iekļāvis arī Kušners.

Līdzīga situācija varētu būt ar Jeruzālemi. Raidsabiedrība Reuters, atsaucoties uz anonīmu avotu Palestīnas pašpārvaldes vadībā, norāda, ka Palestīnai tiks atvēlēti tikai daži kvartāli pilsētas apkārtnē, taču ne «īstā» Jeruzāleme. Tas, nenoliedzami, arī iekļautos Netanjahu naratīvā par viņa valsts suverenitātes nodrošināšanu.

Uz šīs pašas nots ir arī jautājums par Palestīnas iespējām kontrolēt to «valsts» ārējās robežas. Vairāki analītiķi ir norādījuši, ka Trampa darījums varētu paredzēt Palestīnai pilnībā vai arī vairāk atteikties no to kontroles.

Papildus tam Izraēlas laikraksta Haaretz slejas autors Zvi Barels arī pieļauj, ka Palestīna varētu zaudēt savus bēgļu gaitās esošos cilvēkus (un to bērnus), jo apkārtējās valstis, kuras tos uzņem, varētu tiem piešķirt pilsonību. Šāds plāns ASV un Izraēlai būtu izdevīgs, jo starptautiski atzītās tiesības Palestīnas bēgļiem atgriezties savā zemē ir viens no jautājumiem, kuram Telaviva pretojas visvairāk.

Barels norāda, ka, pieņemot citas valsts pilsonību, bēgļi šīs tiesības zaudētu un tiktu absorbēti to teritorijās. Līdz ar to tiem būtu ļoti grūti pamatot nepieciešamību atgriezties mājās.

Par šādu politiku liek domāt arī Trampa iepriekš veiktie pasākumi saistībā ar finansējuma samazināšanu ANO Palestīnas bēgļu aģentūrai (UNRWA). The Amnesty International norāda, ka ar naudas trūkumu Tramps vēlas piespiest starptautisko sabiedrību ar Palestīnas bēgļu statusu apveltīt mazāk cilvēku. 

Visbeidzot, analītiķi norāda, ka kopā ar citām lietām neizdevīgi nosacījumi Palestīnai varētu būt arī jautājumos par ūdens resursu apguvi un autonomu militāro spēku, kā arī policijas vienību izveidi.

Vai plāns potenciāli būtu realizējams?

Atbilde varētu būt apmēram šāda – realizējams būtu, taču pastāvētu milzīgs izaicinājums panākt tam vismaz lielākās daļas iesaistīto pušu piekrišanu.

Izraēla

Ir skaidrs, ka kam tādam noteikti piekristu Izraēla, kurai Trampa piedāvātie noteikumi būtu ļoti izdevīgi. Īpaši atsaucīga Izraēla varētu būt tad, ja amatā paliktu Benjamins Netanjahu. Viņš notikušajās Izraēlas vēlēšanās ir balstījis savu kampaņu uz ciešajām attiecībām ar Donaldu Trampu un viņa spēju nodrošināt Izraēlas nacionālo interešu aizstāvību nemierīgajā Tuvo Austrumu reģionā. Lai gan Netanjahu vēl arvien nav spējis izveidot valdību un Izraēlā 17. septembrī notiks ārkārtas vēlēšanas, ir maz ticams, ka nacionālistu bloka partijas varētu tajās zaudēt. Turklāt Tramps būtu ieinteresēts Netanjahu palīdzēt nonākt pie varas. Piemēram, Baltā nama korespondents Marks Landlers laikrakstam The New York Times norāda, ka jau minētā ekonomiskā konference Bahreinā būtu «dāvana» no Baltā nama, jo Netanjahu tad būtu iespēja teikt savam elektorātam, ka viņš veiksmīgi realizē vienu no saviem stratēģiskajiem mērķiem – tuvākas Izraēlas saites ar arābu valstīm, lai kopīgi pretotos Irānas ietekmei.

Iesaistītās arābu valstis

Par arābu valstīm (īpaši Līča monarhijām) runājot, ir jautājumi. To atbalsts būs atkarīgs no tā, cik ļoti šīs valstis izjutīs Irānas spiedienu un būs gatavas tā vārdā upurēt ideju par Palestīnas atbrīvošanu. Katrā gadījumā Trampa plāns pagaidām no monarhijām ir izraisījis divējādus signālus. No vienas puses tādu valstu kā Bahreinas, AAE, Saūda Arābijas un pat Kataras piekrišana piedalīties gaidāmajā konferencē ir pozitīva, taču tajā pašā laikā savu dalību vēl nav apstiprinājuši tādi atslēgas spēlētāji kā Ēģipte un Jordānija.

Kādēļ tā?

Tāpēc ka, pat ja pastāv interese pretoties Irānai, Izraēlas «spalvu glaudīšana» ļoti slikti izskatās arābu sabiedrībās.

Metoties uz vienu roku ar Telavivu, arābu valdības riskē izraisīt to iedzīvotāju dusmas. Piemēram, Tuvo Austrumu politikas medijs Al Monitor saka, ka Jordānijai pagaidām būtu pagrūti saviem iedzīvotājiem pārdot dalību Bahreinas konferencē, jo tā ir tik aktīvi kritizējusi Trampa lēmumus atzīt Jeruzālemi par Izraēlas galvaspilsētu un iestājusies pret palīdzības pārtraukšanu ANO Palestīniešu bēgļu aģentūrai (UNRWA).

Turklāt, ja patiešām ir patiesi pieņēmumi par tādiem jūtīgiem jautājumiem kā spiediens sniegt pilsonību palestīniešu bēgļiem, tad šeit ir daudzi faktori, kuri varētu izraisīt pretreakciju. Fakts, ka sabiedrības dzīvē būtu jāintegrē milzīgs cilvēku skaits, būtu mazākais no tiem.

Vairāki analītiķi ir norādījuši, ka īstenībā Trampa lēmums sākumā fokusēties uz plāna ekonomiskajiem aspektiem ir pieņemts, lai izvairītos no tā, ka tas automātiski tiek «izmests miskastē». Apspriežu tikai par ekonomiku sākšana dod viņam cerību, ka beigu beigās neizlēmušās atslēgas arābu valstis konferencē piedalīsies un varbūt pat panāks kādu konkrētu vienošanos.

Irāna + Palestīnas pašpārvalde

Par Irānu runājot, skaidrs, ka tā šādu plānu nekad nepieņems. Tā ideja ir arī nodrošināt Izraēlas un arābu valstu vienotību cīņā pret tās ārpolitiku Tuvajos Austrumos. Turklāt tas perfekti papildina Donalda Trampa mērķi Irānu izolēt gan ekonomiski, gan politiski. Līdzīgi būs arī ar Palestīnas pašpārvaldi, kura jau pagaidām ir paziņojusi, ka Bahreinas konferenci boikotēs.

Lai gan Irānu Tramps savā pusē dabūt nevēlas, tomēr Palestīnu vajadzētu gan. Šajā kontekstā Trampa labākā iespēja būtu atrast kādu cilvēku Palestīnas pašpārvaldes valdībā, kurš piekristu pieņemt ekonomiskos ieguvumus apmaiņā pret politiskajiem upuriem. Tramps tad varētu lūgt, lai Līča valstis izdara spiedienu uz pašreizējo valdību un panāk šā cilvēka iecelšanu amatā.

Vai plāns beidzot atnesīs mieru?

Domājams, ka šis jautājums ir radies daudziem, jo Izraēla un palestīnieši lauž šķēpus jau vismaz gadsimtu. Atbilde šeit būtu īsa – visticamāk, ka nē.

Tas tādēļ, ka gaidāmā vienošanās jau pati par sevi ir balstīta uz viena no konflikta atslēgas spēlētājiem – Irānas izolēšanu. Jāņem vērā, ka tai ir liela ietekme gan Izraēlas kaimiņos esošajā Libānā (caur Hezbollah kaujiniekiem), gan kaimiņos esošajā Sīrijā, kur valsts cer izveidot pat savas militārās bāzes. Šie spēki pavisam noteikti Izraēlai mieru neliks.

Trampa vienīgā cerība būtu Irānu piespiest kardināli mainīt savu ārpolitiku, taču kas tāds būtu ļoti grūti panākams.

Lai gan Trampa administrācija ir piemērojusi pret šo valsti ekonomiskas sankcijas, tomēr tā vien izskatās, ka tā Vašingtonas spiedienam piekāpties nevēlas. Opcija būtu arī militārs iebrukums, taču kas tāds būtu ļoti riskants, un sekas var būt nevēlamas arī ASV valdībai.

Līdz ar to varam secināt, ka diemžēl Donalda Trampa pirmā (iespējams, vienīgā) termiņa ietvaros mēs neredzēsim kādus būtiskus uzlabojumus šajā saspīlējumā. Seno Kanaānas zemi turpinās plosīt konflikti un ciešanas, bet cilvēki turpinās ar apslāpētām cerībām lūkoties uz kādu kaut mazāko glābiņu. Lai gan ASV administrācija to nevēlas atzīt, tomēr atrisināt nesaskaņas uz kāda cita rēķina pārsvarā neved pie laba rezultāta. Atcerēsimies, kas notika ar Vāciju pēc Pirmā pasaules kara, kad tā tika pazemota un noniecināta. Tā piecēlās vēl stiprāka un ar vēl lielāku naidu vērsās pret saviem pāridarītājiem. Atliek tikai cerēt, ka Tramps šo mācībstundu atcerēsies brīdī, kad vajadzēs pieņemt patiešām jūtīgus lēmumus. No pārdomātas darbības ieguvēji būtu mēs katrs.