Kāds ir ēnu ekonomikas apjoms Latvijā? Kā ar ēnu ekonomikas apkarošanu veicies kaimiņvalstīs? Kādas ir konstatētās izmaiņas ēnu ekonomikā dažādās nozarēs? Kādi ir galvenie izaicinājumi un risinājumi, pie kuriem būtu jāstrādā nākamajos gados, kad gaidāma ekonomiskā lejupslīde? Atbildes uz šiem jautājumiem tika rastas Stokholmas Ekonomikas skolas veiktajā pētījumā. Šā pētījuma autors Arnis Sauka intervijā portālam TVNET ieskicēja galvenās ēnu ekonomikas tendences Latvijā.

- Kādas ir galvenās ēnu ekonomikas tendences Latvijā?

- Kopumā ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs mērām kopš 2009. gada. Te gan jāpiebilst, ka šī ir ļoti sarežģīta tēma, jo nav iespējams ļoti precīzi aprēķināt, cik tad liela ir ēnu ekonomika. Ir vairākas metodes, kā to dara. Neviena no šīm metodēm nav perfekta. Savu metodi mēs esam izmantojuši vēl desmit valstīs, arī Krievijā, Ukrainā, pat Kirgizstānā, Polijā, Rumānijā un citās valstīs. Mēs testējām un validējām, vai mūsu metode strādās.

Viena lieta ir skaidra – līdzīgi kā ar pulksteni, kas rāda mazliet nepareizi, – laika gaitā tas rāda vienādi nepareizu laiku. Respektīvi – nav svarīgi, vai tā ēnu ekonomika ir 20 vai 21%, tas rādītājs par 95% tāds arī ir. Tas, kam var ticēt, – tā ir dinamika. Ja mūsu metode rāda, ka ēnu ekonomika palielinās vai mazinās, tad tā tik tiešām arī ir.

Par dinamiku runājot, tad līknē redzams, ka 2009., 2010., 2011. gados Latvijā ēnu ekonomika bija lielāka. Protams, tas ir saistīts ar tā laika krīzi, kas Latvijā izpaudās vairāk nekā Lietuvā vai Igaunijā. Tajā laikā varēja runāt par ēnu ekonomiku 36-38% apjomā. 2012. gadā, kad ekonomika atgriezās normālās sliedēs, ēnu ekonomika samazinājās līdz 21%, un nākamos gadus tā ir “staigājusi” – divi trīs procentpunkti uz augšu vai leju. Sliktā ziņa ir tā, ka skatoties ēnu ekonomiku Latvijā, no 2016. līdz 2018. gadam tā kaut nedaudz, bet pieauga. Igaunijā bija vērojams vairāk mazinājums, bet Lietuvā bija neliels pieaugums. Kāpēc tā ir problēma?

Problēma ir tajā, ka ekonomikai labi uzlabojoties, būtu jāmazinās ēnu ekonomikai. Situācija kļūst labāka, ir vairāk naudas un arī motivācijai jābūt lielākai maksāt nodokļus. Taču diemžēl tā arī var būt, ka, pieaugot ekonomikai, ēnu ekonomikas apjoms nemazinās.

Tur var būt dažādi iemesli. Piemēram, ja uzņēmumi neuzticas valstij, jo neredz, kur nonāk nodokļos samaksātā nauda. Iespējams, arī sabiedrībā nav tā lielākā uzticība valstij, jo ir bijuši kādi korupcijas skandāli. Varbūt arī nav tikuši īstenoti dažādi uzņēmējdarbības vides atbalsta pasākumi. Varbūt varbūt vienkārši kontrole ir vāja, un uzņēmumiem rodas apziņa, ka, iesaistoties ēnu ekonomikā, nebūs lieli sodi. Šie un citi faktori var ietekmēt to, ka ēnu ekonomika nemazinās.

Lielā bēda sākas ar to, ka tad,  ja pie ekonomikas augšupejas ēnu ekonomikas apjomu nesamazina, nākamajā krīzē, kam agri vai vēlu jānotiek ekonomikas cikliskuma dēļ, ēnu ekonomika strauji pieaugs. Covid-19 izraisīs krīzi, tas ir vairāk nekā skaidrs, taču nav skaidrs, cik dziļa būs šī krīze.

Līdz ar to 2020.-2021. gadā situācija ar ēnu ekonomiku nekāda labā nebūs. Tie dati, kas mums ir par 2019. gadu, arī parāda, ka ēnu ekonomika Latvijā ir mazinājusies 0,3%, bet tā statistiskā robeža ir viens procents, līdz ar to – ēnu ekonomikas apjoms faktiski stāv uz vietas. Igaunijā bija mīnus 2%, bet Lietuvā – mīnus 0,5%. Salīdzinot Baltijas valstu vidū, var redzēt, ka statistiski Latvijā ēnu ekonomikas apjoms ir lielāks.

Atbilstoši aprēķiniem ēnu ekonomikas apjoms Latvijā kopš 2016. gada ir bijis ar pieaugošu tendenci: 20,7% no IKP 2016. gadā, 22,0% 2017. gadā un 24,2% no IKP 2018. gadā. Jaunākā pētījuma dati liecina, ka 2019. gadā ēnu ekonomikas apjoms Latvijā ir samazinājies, tomēr pavisam nedaudz: par 0,3%, sasniedzot 23,9% no IKP. Tādējādi var secināt, ka, neskatoties uz salīdzinoši straujo ekonomikas izaugsmi iepriekšējo 3-4 gadu laikā, kā arī dažādām politikas iniciatīvām ēnu ekonomikas mazināšanai, Latvijā ēnu ekonomikas apjomu kopumā samazināt nav izdevies. 

- Kādas ir tās problemātiskākās nozares, kurās ir vērojama ēnu ekonomika?

- Ir lielās un mazās nozares. Ja mēs skatāmies no lielajām nozarēm, ar “lielajām” domājot to ietekmi uz iekšzemes kopprodukta veidošanos, tad noteikti lielākā problēma joprojām ir būvniecība. Šajā nozarē joprojām ir 30-33% ēnu ekonomika.

Mēs piecus gadus rūpīgi sekojam līdzi šīs nozares ēnu ekonomikas apjomam, un tur ir vērojams mazinājums, taču tas nav nekas tāds, ar ko lepoties. Iepriekš tur šis rādītājs bija ap 36%, bet tagad – 30%, un tas nav labi. No tādām mazākām nozarēm, kas ir pētītas, liela bēda ir viesmīlība un ēdināšana.

To mēs redzam no VID dīkstāves pabalstiem, cik tie ir mazi, un pēc statistikas var noprast, cik daudz vai maz nodokļos tiek maksāts. Arī pati nozare atzīst, ka viņi nav nekādi labiņie. Protams, viņi saka, ka nodokļi ir jāmazina, taču to, ka nodokļi nereti netiek maksāti, nozare faktiski pati ir atzinusi. Viņi ir pateikuši, ka ar tādiem nodokļiem nav iespējams normāli strādāt. Vēl trakāka nozare, ko esam pētījuši, ir taksometri. Tur ēnas ir no 90%. Tas ir briesmīgi. Principā šajā nozarē ir tā, ka mēs ieteicām ieviest patentmaksas, jo nav iespējams ierobežot tās darbības, kas veicina ēnu ekonomiku. Taksisti izmanto visādas metodes, lai apietu nodokļus.

Ir dažādas diskusijas ar politikas veidotājiem, un šķiet, ka viņi ir nobijušies no tā darba apjoma, kas jāizdara, lai šo nozari sakārtotu. Kopumā jau vairākās nozarēs – gan mazumtirdzniecībā, gan vairumtirdzniecībā kaut kas jau ir, taču spilgtākie piemēri ir tie, ko iepriekš pieminēju.

- Kas varētu būt tā ēnu ekonomikas “mērķauditorija”?

- Tas ir atkarīgs no tā, kāda ir situācija valstī. Pirms Covid-19 krīzes tie varēja būt darba ņēmēji. Respektīvi, darbinieku pietrūka, un, lai arī uzņēmēji, LTRK un citas organizācijas teica, ka vajag ļaut kontrolēti ievest darbaspēku, tāpēc arī Latvijā būvniecībā un citās nozarēs nelegāli izdevās nodarbināt viesstrādniekus.

Tāpēc arī darbiniekiem bija daudz vieglāk pateikt, ka nestrādās, ja maksās algu aploksnē. Šādā gadījumā drīzāk, ja cilvēki strādā bez līgumiem vai daļu saņem aploksnē, tā drīzāk ir viņu izvēle. Neko uzspiest nevar. Protams, krīzes situācijās, kad bezdarbs ir lielāks, var būt visādi.

Tad cilvēki var piekrist vieglākiem nosacījumiem, un arī uzņēmēji var pateikt, ka strādātgribētāju netrūkst, tāpēc potenciālais darbinieks var piekrist saņemt algu aploksnē. Arī labā ekonomikas situācijā nav teikts, ka cilvēki nepiekritīs saņemt algu aploksnē. Tieši aplokšņu algas ir lielākā ēnu ekonomikas problēma, un mēs redzam pēc statistikas, ka šī problēma nemazinās. 2016. gadā vidējā algas daļa, ko uzņēmēji slēpj, Latvijā bija 18,1%, bet gadu vēlāk 20%, līdz pagājušajā gadā šis pieaugums sasniedza 22,3%. Un aplokšņu algas ir kāpušas, neraugoties uz to, ka ekonomiskā situācija ir gājusi uz augšu. Lietuvā pērn bija 14,1% un Igaunijā 11,5%. Ir liela plaisa un atšķirības aplokšņu algās starp Baltijas valstīm.

Pētījuma autoru aprēķini liecina, ka Latvijā un Igaunijā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2019. gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā veido 44,1% no kopējās ēnu ekonomikas, bet Igaunijā 43,0%. Neuzrādītie ieņēmumi Latvijā veido 32,0% no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādīto darbinieku komponente 23,9%. Nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2019. gadā Lietuvā bija neuzrādītie ieņēmumi (40,1%), kam seko aplokšņu algas (36,3%) un neuzrādītie darbinieki (23,6%).

- Vai dīkstāves pabalsti ir kā spogulis, kāda ir patiesā situācija Latvijā ar nodokļu nomaksu?

- Tā kā šos pabalstus aprēķināja, ņemot vērā darbaspēka nomaksātos nodokļus, tad pilnīgi noteikti jā. Tie labi parādīja, kurās nozarēs un kurš maksājis vai nav maksājis nodokļus. Cits jautājums ir par to, vai pēc šādiem kritērijiem vajadzēja aprēķināt dīkstāves pabalstus. Es neatbalstu nodokļu nemaksāšanu, taču no otras puses, nevajag jau teikt, ka cilvēki vispār nemaksā nodokļus.

Tas nav iespējams. Piemēram, ieejot veikalā, mēs jau maksājam PVN, gribam to vai ne. Kad pienāk X stunda, kā Covid, pateikt cilvēkam, ka viņš vispār nav maksājis nodokļus, neskatoties uz to, ka ģimenei ir pāris bērni, viņam pabalstu nedot – tas nav pareizi. Es uzskatu, ka šādu kritēriju izstrādē būtu nepieciešams iesaistīt vairāk cilvēku, kas vairāk izprot uzņēmējdarbības procesus, nevis balstīties tikai uz sausu statistiku.

Jāņem vērā, ka ir biznesi ar izteiktu sezonalitāti, piemēram, viesnīcu biznesā, kur lielākā daļa ieņēmumu ir no jūnija līdz augustam. Līdz ar to ir pilnīgi normāli, ka pavasara mēnešos izveidojas nodokļu parāds. Tāpēc nedot dīkstāves pabalstu šā iemesla dēļ nebūtu pareizi.

Saprotu, ka tagad ir atvērts jautājums, lai tie cilvēki kaut kādus pabalstus tomēr varētu saņemt. Arī šis minimums bija uzreiz jānosaka. Mēs neesam tik nabadzīga valsts, lai atstātu cilvēkus badā.

- Saistībā ar reģioniem – varbūt ir kādi reģioni, kas Latvijā ir problemātiskāki?

- Mēs to esam pētījuši, un šogad Rīga un Rīgas reģions ir tās vietas, kur tā problēma ir izteiktāka, taču statistiski būtiskas atšķirības nav. Mēs saprotam, ka, piemēram, “ēnās” vairāk iesaistās mazāki un jaunāki uzņēmumi, kā arī būvnieki un citas nozares. Arī ražotājiem ir savas problēmas. Šajos reģionos ir lielāka uzņēmumu koncentrācija. Tas nav tāpēc, ka šeit cilvēki būtu sliktāki, bet gan tas, ka tā tirgus kompozīcija ir tāda. Izteiktas statistikas atšķirības nav, un nevar teikt, ka kāds būtu paraugreģions.

- Kāda varētu būt pašu cilvēku motivācija iesaistīties ēnu ekonomikā?

- Vajag paskatīties televizoru. Mums ir bijusi doma vākt materiālu un apkopot gada laikā, kas publiski izskanējis, kas varētu ietekmēt cilvēku vēlmi vai nevēlēšanos maksāt nodokļus. Es pats pievēršu uzmanību tām lietām, kad skatos televizoru. Reizēm sāc aizdomāties par to, kā tas ietekmē cilvēku. Mēs redzam korupcijas riskus un to, kas notiek Rīgas domē. Tas, kas notiek, nerada lielu uzticību, ka tie nodokļi aiziet tur, kur nepieciešami. Nevienā valstī jau nav patika pret nodokļiem. No otras puses, mēs redzam, ka, piemēram, Zviedrijā un Lielbritānijā tie nodokļi ir lielāki nekā Latvijā, un tur tos maksā, jo ir apziņa, ka kaut ko dabūs pretī.

Pats agrāk, vēl studiju laikā Londonā, arī īrēju istabiņu no 80 gadus vecas sievietes, kura neizskatījās, ka zinātu bēdu. Viņu valsts visādi atbalstīja, nodrošināja dažus labumus. Kā mums pensionāri dzīvo? Ir daudzas un dažādas lietas. Protams, arī uzņēmējiem ir savas problēmas. Reiz uzdevu vienam uzņēmējam šo pašu jautājumu, ko man uzdevāt jūs. Viņš man teica: “Vecīt, ko tad tu gribi, tie ir 25% no katra miljona.” Tas ir daudz, un uz jautājumu, ko viņš iegūst pretī, man jau bija grūtāk atbildēt.

Tā jau ir, ka mēs varam apelēt pie tā, ka mums ir ceļi, veselības aprūpe... Tomēr šajās jomās ir problēmas. Ir jābūt atbilstošai kontrolei. Pašlaik VID kļuvis par vienu no galvenajiem ēnu ekonomikas apkarotājiem, un viņi to dara pēc savām metodēm. Un viņiem neko par to nevar pārmest. Viņi ir grāmatveži! Jūs taču uzņēmuma grāmatvedim neliksiet izstrādāt uzņēmuma attīstības plānu, jo viņu galvenais uzdevums ir sastādīt bilances. Un arī VID pēc savām metodēm liek bilances. Tas jau arī nav pārsteigums, ka viņi mēģina mazināt ēnu ekonomiku pēc saviem principiem. Tajā brīdī arī rodas risks, ka, apkarojot ēnu ekonomiku, var kaitēt uzņēmējdarbībai. Tur vairāk būtu jāiesaistās Ekonomikas ministrijai un citiem spēkiem. Ēnu ekonomikas apkarošanu varētu salīdzināt ar “burkānu un pātagu”. Tam burkānam būtu jāiet pa priekšu, pātagai paliekot nopakaļ.

- Kas valstij tagad būtu jādara, lai mazinātu ēnu ekonomikas pieaugumu, it īpaši Covid-19 kontekstā?

- Ja Covid atstās tādu lielāku ietekmi un ekonomika ies uz leju, kā arī būs otrais vilnis, tad, kā jau teicu, ēnu ekonomika palielināsies. Ko tur darīt? Tas ir sarežģīts jautājums. Kaut kad 2020.-2021. gadā, nedomāju, ka ēnu ekonomikas pieaugumu izdosies samazināt, lai arī ko valdība darītu. Es neticu, ka var ieviest kādus pasākumus, kas šajā laikā liegtu ēnu ekonomikai palielināties.

Protams, var pateikt, ka ēnu ekonomikas apkarošana ir prioritāte, tad tam ir nepieciešami resursi un zināmas investīcijas. Ēnu ekonomikas apkarošanā nekas liels nav investēts, un ir ielikti pāris ierēdņi. Daudz kas tiek izstrādāts “uz papīra”, bet faktiski ar to ieviešanu dzīvē tik labi nevedas. Viena lieta ir pateikt, ka aplokšņu algas tiks kriminalizētas, bet otra lieta - cik bieži praksē tiek lietoti šie noteikumi. Nenoteiktība tracina uzņēmējus – tas ir saistībā ar nodokļu reformu.

Ja tā paskatās – kaut ko pielika, kaut ko noņēma, ministriju cilvēki nav mācīti domāt plašākās kategorijās. Tās ir tās kļūdas, kas tiek pieļautas, apkarojot ēnu ekonomiku. Līdz ar to nedomāju, ka ir iespējams kaut ko darīt, lai 2020.-2021. gadā ēnu ekonomiku mazinātu.

Attiecībā uz attieksmi, uzņēmumi Baltijas valstīs joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību. Pie tam visās trīs Baltijas valstīs 2019. gadā apmierinātība ar VID ir nedaudz palielinājusies. Proti, skalā no 1 līdz 5, kur 5 nozīmē ļoti lielu apmierinātību, Latvijā uzņēmēju apmierinātība ar VID tika vērtēta ar 3,5 (3,39 2018. gadā), savukārt Lietuvā ar 3,7 (3,53 2018. gadā), bet Igaunijā ar 3,8 (3,57 2018. gadā).

Visās trīs Baltijas valstīs, bet sevišķi Lietuvā un Igaunijā, palielinājusies arī apmierinātība ar valsts nodokļu politiku:  2018. gadā Igaunijā, Lietuvā un Latvijā uzņēmēji apmierinātību ar nodokļu politiku vērtēja, attiecīgi, ar 2,36; 2,85 un 2,41, bet 2019. gadā vērtējumi bija 3,10; 3,10 un 2,60 (1–5, skalā, kur kur 5 nozīmē ļoti augstu apmierinātību). Visās trīs Baltijas valstīs ir nedaudz pieaugusi arī apmierinātība ar biznesa likumdošanas kvalitāti, kas 2019. gadā bija 3,9. Pētījuma kopsavilkums robežās no 3,01 līdz 3,35. Savukārt apmierinātība ar valsts atbalstu uzņēmējiem Baltijas valstīs 2019. gadā bija aptuveni tāda pašā līmenī kā 2018. gadā: robežās no 2,42 līdz  2,85.