Latvijā joprojām domā tikai par izmaksu mazināšanu, bet nevis par jaunajām iespējām pelnīt klimata prasību kontekstā, intervijā aģentūrai LETA uzsvēra Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks: “Manuprāt Latvijā to, cik plašas būs šīs pārmaiņas, īsti neapzinās ne privātais sektors, ne valsts pārvalde.”
Viņš uzsvēra, ka pašlaik gan valstu līmenī, gan lielāko pasaules kompāniju līmenī klimata pārmaiņas tiek ņemtas vērā un biznesa modeļi tiek veidoti ar tām rēķinoties. Arī likumdošana tam tiek pielāgota – gan Eiropas Savienības, gan pasaules līmenī.
“Paskatoties uz CO2 emisijas kvotu cenu, ir redzams, ka pēdējā laikā tā ir augusi būtiski un pašlaik ir 50-60 ASV dolāri par tonnu. Ražotājiem, kuri izmanto resursus un piesārņo vidi, par to ir jāmaksā. Lai līdz 2050.gadam sasniegtu klimatneitralitāti, novērtējumi rāda, ka šī tonnas cena drīzāk sasniegs jau 650 ASV dolārus. Jā, 2050.gads šķiet varbūt tālu, taču nav jau tā, ka šī cena kāps tikai pašās beigās. Cenas kāpums notiks pakāpeniski. Jau 2030.gadā CO2 emisijas kvotu cena varētu sasniegt 250-300 ASV dolārus par tonnu. Vai mūsu uzņēmumi tam ir gatavi? Vai uzņēmumi ar šādām cenām vispār spēj ražot un būt konkurētspējīgi? Vai mūsu iedzīvotāji ir gatavi tik dārgi maksāt par elektroenerģiju, gāzi, apkuri? Tās ir milzīgas pārmaiņas pasaules ekonomikā,” brīdināja Kazāks.
Turklāt viņš norādīja, ka līdz šim Latvijā uz šo jautājumu ir ierasts skatīties vienpusēji un domāt tikai par to, kā mazināt ar klimatneitralitātes prasībām saistītās izmaksas.
“Klimata pārmaiņas jau nāk ne tikai ar izdevumiem. Biznesa modeļa maiņa var radīt arī peļņu. Jautājums ir tikai par to, kurā pusē mēs kā valsts esam. Vai mēs esam tie, kuri tikai mēģina samazināt izdevumus, vai mēs esam tie, kuri pārdod tehnoloģijas, prasmes un ar to pelna? Turklāt pelnīšana jau neliedz domāt arī par izdevumu samazināšanu,” pauda centrālās bankas vadītājs.
Turklāt ir jāņem vērā, ka Latvija nav nabadzīga valsts, bet mēs neesam arī ļoti bagāta valsts. Bagātas valstis var atļauties vilkt garumā un beigās nopirkt tehnoloģijas un veiksmīgi tās ieviest, jo, ja to dara pēdējā brīdī, tas vienmēr ir dārgi. Mēs neesam tik bagāti, lai mēs varētu atļauties maksāt ļoti dārgi pēdējā brīdī. Tādēļ Latvijai labāk visām izmaiņām būtu gatavoties laikus un pakāpeniski.
“Pārmaiņu apmērs ir milzīgs. Vai mēs tam esam gatavi kā ekonomika? Nudien, nē! Mēs, protams, varam mazināt savas izmaksas, lai pārmaiņas nebūtu tik sāpīgas un mēs spētu saglabāt savu konkurētspēju. Bet ir arī otrs elements – mēs varam ģenerēt papildus ienākumus, izdomājot dažādas jaunas tehnoloģijas un pārdodot tās citiem. Tādēļ man ir jautājums, kādēļ mēs visu laiku pērkam, kādēļ mēs negrasāmies pārdot? Tomēr, lai mēs varētu radīt un pārdot, ir vajadzīgas investīcijas,” sacīja Kazāks.
Viņš norādīja, ka ir ļoti labi, ja Latvija no ES Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) naudas prasīto apjomu iegulda digitalizācijā un “zaļajās lietās”. “Taču paskatīsimies uz Skandināviju. Skandināvi, kuri jau ir līderi šajā jomā pasaulē, šajos mērķos neiegulda prasītos 37%, bet gan 50-70%. Mums diemžēl joprojām ir vēlme ar šo naudu nosegt visas kārtējās vajadzības, nu un tad mazliet ielikt arī nākotnes attīstībā. Manuprāt, attīstības jautājumi būtu jāprioritizē krietni vairāk,” uzsvēra centrālās bankas vadītājs.
Viņš arī atzina, ka klimatneitralitāte nav jautājums, ar kuru varētu tikt galā tikai viens spēlētājs, tādēļ ir jāsadarbojas visiem – gan valsts pārvaldei, gan uzņēmējiem, gan zinātniekiem.
“Visā pasaulē uzsvars ir veidot ilgtspējīgu ekonomiku un klimata lietām tur ir ļoti liela nozīme. Ja mēs to ignorējam, tas nozīmē atpalikt no vilciena un pēc tam mērot ceļu kājām, kas ir ilgāk, dārgāk un nepatīkamāk,” brīdināja Kazāks.
