/nginx/o/2020/05/18/13106998t1hec6f.png)
/nginx/o/2021/10/14/14137399t1ha035.jpg)
Eiropas “zaļā kursa” mērķis līdz 2050. gadam ir samazināt kaitīgo gāzu izmešu apjomu līdz nulles līmenim. Šā kursa īstenošanai ir nepieciešams arī enerģētikas sektoru padarīt par klimatneitrālu. Tomēr laikā, kad Eiropa vēlas kļūt par pasaules līderi cīņā pret klimata pārmaiņu radītajām sekām, rodas jautājums – vai Eiropa spēs sasniegt savus mērķus un kāda būs “zaļā kursa” cena? Uzdevums ir grandiozs, taču šķēršļi – milzīgi.
Covid-19 krīze ir iezīmējusi pārmaiņu mērogu, kas nepieciešams, lai masveidā samazinātu oglekļa izmantošanu. Patērētāji un politiķi grib izvairīties no šoka, pakāpeniski pārejot uz stabilu un ekoloģiski tīru enerģētikas sistēmu. Saprātīga politika un tehnoloģiskais progress ļauj šo mērķi sasniegt, tomēr arī šajā jomā pastāv daudzi kompromisi.
Ogleklis daudzviet Eiropā tiek aplikts ar nodokli, kas ir pietiekams, lai kompensētu oglekļa izmešu ietekmi uz klimatu. Līdz ar to – cenai par izmešiem ir jāaug, bet – patērētāji to izjūt ar elektroenerģijas cenu pieaugumu. Šis faktors, līdzās dabasgāzes cenu kāpumam, arī ir radījis lielu elektroenerģijas cenu pieaugumu Eiropā. Kādas politiskās sekas var būt no pārlieku liela cenu kāpuma? Iespējams, ka šeit jāraugās uz Franciju, “dzelteno vestu” protestiem 2018.-19. gados, kad iedzīvotāji protestēja pret nodokļu likmes celšanu degvielai.
Eiropa lielāko daļu sev nepieciešamās dabasgāzes importē. Lai garantētu drošas piegādes, Eiropa faktiski kļūst atkarīga no Krievijas un Alžīras, kas gāzes resursus izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai (attiecīgi pret Ukrainu un Maroku).