Nauda runā ⟩ Populisti ar izrādīšanos ir atklājuši savu nevarību (82)

Sāksim ar kaut ko pozitīvu. Kas jums kā valsts prezidentam, atskatoties uz 2021.gadu, šķiet tas pozitīvākais Latvijā?

Daudziem tas varbūt šķitīs neparasti, bet es pozitīvi vērtēju to, ka pat šajā Covid-19 krīzē mūsu ekonomika ir saglabājusies diezgan normāli attīstījusies. Mēs piederam pie neliela Eiropas Savienības valstu loka, kurā ir bijis vērojams eksporta pieaugums. Tāpat arī bezdarba līmeņa stabilizācija. Neraugoties uz visām problēmām, jāsaka, ka tas ir diezgan labs rādītājs. Protams, ir uzņēmumi, kas pārtraukuši vai ierobežojuši darbību. Ir cilvēki, kuri zaudējuši darbu. Un tiem ir jāpalīdz – tas ir pareizi. Bet kopumā mūsu ekonomika, ņemot vērā Covid-19 pandēmijas draudus, ir diezgan labi izturējusi, un es to vērtētu kā panākumu.

Kā jūs to skaidrotu? Tas ir tāds latvieša sīkstums vai tomēr valdības atbalsts? Jo par eksporta veicināšanu runā jau sen, taču beidzot tas sāk izdoties. Kā jūs to interpretētu?

Es domāju, ka viss jūsu minētais. Latvieša sīkstums – tas mums ir tradicionāli. Mēs spējam ātrāk nekā lielas valstis pielāgoties jauniem, tostarp grūtiem apstākļiem, un tā ir ļoti svarīga īpašība. Mēs labāk nekā citi redzam situāciju, un mēs tai ātrāk pielāgojamies un tiekam ar to galā. Tā kā citi neredz šīs situācijas tik ātri, mēs varam ieņemt tās nišas, un mūsu eksporta uzņēmumi to ir darījuši ar panākumiem. Līdz ar to es teiktu, ka visi kopā esam šo grūto pārbaudījumu izturējuši. Mēs esam viena no tām Eiropas valstīm, kas līdz šim, jo pārbaudījums vēl turpinās, ir izturējusi vislabāk.

Reizēm mums ir grūti pašiem sevi paslavēt, bet es domāju: gada beigas ir īstais laiks, lai objektīvi novērtētu, kas ir sanācis labi un varbūt arī ne tik labi.

Jūs labi raksturojāt lielo bildi, bet varbūt ir kādas nianses, kas nāk prātā? Ir kādi jautājumi, pie kuriem pagājušā gadā sākām strādāt un kas šogad ir tikuši risināti?

Ir izdarīta vesela virkne nozīmīgu reformu, kuras ir ļoti svarīgas Latvijas tālākajai attīstībai. Pirmkārt, tā ir administratīvi teritoriālā reforma, kas mūsu sadrumstalotās pašvaldības ir pārveidojusi par pietiekoši jaudīgām. Jaudīgākas pašvaldības ir visu iedzīvotāju interesēs. Otrkārt, tā ir augstākās izglītības reforma. Šobrīd tā ir tikai viena daļa no lielākas reformas, kas vēl ir mums priekšā. Augstskolu pārvaldības maiņa, lai augstskolas attīstītos ātrāk un labāk. Respektīvi, attīstītu gan sniegtās izglītības, gan zinātnes kvalitāti.

Es domāju, ka šīs divas ir lielas reformas, kuras ir tikai sākuma stadijā. Augļi būs vēlāk, jo lielām reformām nav tā, ka pirmdien pieņem likumu un otrdien jau ir rezultāts. Tam vajag dažus gadus. Bet tas laiks paies diezgan ātri, un tad redzēsim, ka tas ir bijis ļoti svarīgi un vajadzīgi.

Turpinot par augstskolu reformu. Nesen biju Tartu universitātē, kur satiku bijušo rektoru, kurš tagad ir Igaunijas prezidents, un pašreizējo rektoru. Viņi šādu reformu iesāka tieši pirms desmits gadiem. Mēs tagad darām to pašu, tikai ar desmit gadu nokavēšanos. Gan prezidents, gan tagadējais rektors piekrita, ka tā bija ļoti svarīga un nepieciešama reforma, kas deva grūdienu Tartu universitātes attīstībai. Viņi konstatēja: ja šī reforma nebūtu notikusi, Tartu universitāte šobrīd nebūtu tur, kur tagad. Es domāju, ka pēc pieciem vai desmit gadiem arī mēs varēsim redzēt, cik vērtīga reforma ir bijusi, lai paaugstinātu mūsu augstākās izglītības kvalitāti un padarītu zinātni konkurētspējīgāku.

Man kā cilvēkam, kurš ikdienā strādā universitātē, gribētos ticēt, ka jums ir taisnība. Bet man gribas parunāt arī par potenciāliem riskiem. Jūsu minētajā Tartu universitātē pārvalde nāca ar ievērojamiem resursiem, tostarp piesaistot spēcīgus profesorus. Tāda pati reforma tika īstenota arī Lietuvā. Tur gan tik skaļi panākumi kā Tartu nav. Kādus jūs saskatāt riskus, runājot par augstskolu padomju ieviešanu?

Es pavisam nesen biju arī Viļņas universitātē. Tur reforma tika veikta pirms četriem gadiem, taču tā nav tik konsekventa kā Tartu universitātē, kuras piemēram mēs sekojam. Viļņā sabiedrības nozīmēto locekļu ietekme nav tik liela kā Tartu. Un tas ārējais ietvars, ka universitātē tiek pārstāvēta sabiedrības intereses, ir ļoti svarīgs. Tas nozīmē, ka zināms ārējais ietvars visu laiku uzliek pienākumu pārbaudīt, vai tiešām attīstība notiek. Tartu tas ir daudz izteiktāk nekā Viļņā. Tāpēc ir labi, ka es nesen apmeklēju gan vienu, gan otru universitāti, jo varam izvēlēties efektīvāko piemēru, kuram sekot.

Runājot par riskiem, domāju, ka sliktāk diez vai būs. Es negribētu teikt, ka mūsu augstskolas ir ļoti vājas. Mums ir vidējs līmenis.

Bet Latvijai kā ambiciozai Ziemeļeiropas valstij, kurā dzīvo sīksti cilvēki, tas ir par maz. Tieši tādēļ vēlamies straujāku un labāku attīstību kvalitātes virzienā.

Es arī biju iesaistīts likumdošanas procesā, kas diezgan ilgi vilkās Saeimā. Ja tas [likumdošanas process] būtu vēl labāks, tad reforma būtu vēl efektīvāka. Piemēram, jautājums par cilvēkiem, no kuriem var sastādīt padomi. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri būtu ļoti derīgi šim amatam, bet viņi, iespējams, to nevēlas birokrātisku sarežģījumu dēļ. Protams, ir arī jautājums par angļu valodu un tās lomu augstskolu pārvaldībā. Bet tas viss tam piederas klāt. Lielos vilcienos es domāju, ka reforma ir efektīva un dos labus rezultātus.

Par to attīstību, jūs pats esat teicis, ka ir nepieciešama ciešāka komunikācija starp ministrijām un nozarēm. Kā jūs pats redzat, kad tas varētu notikt?

Zinātne kļūst arvien sarežģītāka un specializētāka. Pirms 300 gadiem bija vienkāršāk, piemēram, Lomonosovs bija universāls zinātnieks. Tomēr mūsdienās tik tiešām zinātne ir kļuvusi daudz niansētāka un līdz ar to arī sabiedrība ir kļuvusi sarežģītāka un tādēļ arī valsts pārvaldes modelim būtu jāiet līdzi šai attīstībai. Ja tas paliek tikpat vienkāršots, kā tas bija pirms 100 vai pat 50 gadiem, mēs nevaram efektīvi pārvaldīt sabiedrību, uzstādīt un sasniegt mērķus. No šodienas viedokļa skatoties, mūsu valsts pārvaldības modelis ir novecojis.

Mums ir vertikālo ministriju sistēma, kas noteikta likumā. Aplūkojot Eiropas Savienības valstis, redzam, ka šī sistēma ir daudz elastīgāka. Var izveidot gan ministrijas, gan valsts ministrus, kas nodarbojas ar starpnozaru politikām. Es apzināti lietoju vārdu “politika” daudzskaitlī. Piemēram, digitālā politika. Tā skar visas jomas. Tāpat arī demogrāfijas un bērnu politika, kas pie mums ir sadalīta starp piecām ministrijām. Kāda politika tur var iznākt? Protams, sanāk darba grupa un katrs pasaka savu viedokli, bet galarezultāts nav efektīvs. Tieši tādēļ gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs ir tā saucamie valsts ministri, kas ir politiski atbildīgas amatpersonas, nevis ierēdņi. Tos apstiprina attiecīgās valsts valdība, un tad viņi ir atbildīgi par savu nozari.

Piemēram, digitālajā politikā mums nav atbildīgā valsts ministra, lai gan tuvākajos gados tiks ieguldīti vairāki simti miljonu eiro tās attīstībā. Bet kur ir tā politika?

Un ar to es domāju ne tikai stratēģiju, bet arī izpildes uzraudzību. Kā arī ar attiecīgām tiesībām kaut ko mainīt, ja stratēģijā kaut kas nedarbojas.

Sanāk, ja jomas, kurās ir milzīgi ieguldījumi, atstāj tādā kā pašplūsmā vai tās ne tik labi tiek koordinētas, tas rada lielākus zaudējumus, nekā ja tiktu ielikti atbilstoši starpnozaru ministri? Jo cilvēki varētu domāt, ka tas ir tikai vēl viens birokrāts, kurš tiktu uzturēts par nodokļu maksātāju naudu…

Tas ir leģitīms jautājums. Šeit jāsaka, ka mūsu birokrātiskajā pārvaldē strādā vairāki tūkstoši darbinieku, taču ir svarīgi, kādos amatos. Protams, to pozīciju var ietaupīt kaut kur citur. Līdz ar to kopējais ierēdņu skaits nav obligāti jāpalielina. Te ir runa par pareizu struktūru. Tāpēc arī rosināju izveidot šādu ministra posteni izveidot. To Ministru kabinets izveidos atsevišķam uzdevumam vai starpnozaru jomas pārvaldībai. Ar politisku atbildību un rīkojuma tiesībām. Tas ir modernas valsts pārvaldības modelis.

Pie tam panākt efektivitāti par to pašu naudu?

Tieši tā, par to pašu naudu. Redziet, mūsu ekonomika ir integrēta Eiropas Savienībā un tur darbojas šīs pamatpolitikas nozares, kā finanšu un veselības. Bet ir jaunas politikas, kuras arī nepieciešams vadīt un strukturēt. Tur tas notiek. Bet ja mums tas nenotiek, tad faktiski mums kā caur pirkstiem izslīd šīs politikas un tajās nozarēs mēs atpaliekam. It sevišķi tik svarīgās jomās kā digitālā vai ģimenes politika. Tāpat arī zaļā kursa īstenošanai ir nepieciešama viena centralizēta amatpersona, jo arī tur tiks ieguldīti simtiem miljonu eiro. Tas priekšlikums attiecas uz laiku pēc 14. Saeimas vēlēšanām. Šajā valdībā neko vairs nevajag mainīt. Tā sacīt, lai viņa nokalpo savu laiku. Bet jauno valdību vajadzētu veidot atbildīgi, lai tā varētu efektīvi pārvaldīt sabiedrību. Ja mēs to nedarām, mēs atpaliekam automātiski.

Runājot par attīstību, noteikti arī jādomā par drošību. Kā jūs teiktu, vai mums ir pamats satraukties par to, kas notiek uz Baltkrievijas robežas, un par Ukrainas un Krievijas konflikta saasinājumu?

Sākšu ar situāciju uz Baltkrievijas robežas. Šobrīd mēs redzam, ka izdarītais spiediens uz Lietuvu ir samazinājies, jo sarūk to cilvēku skaits, kuri mēģina nelegāli iekļūt Lietuvā. Tajā pašā laikā ir palielinājies to cilvēku skaits, kuri mēģina nelegāli iekļūt Latvijā. Tā ka, iespējams, spiediena virziens ir nedaudz mainījies. Lai gan visvairāk joprojām tiek spiests uz Poliju.

Mūsu robežsardze strādā ļoti profesionāli, par ko arī gribu viņiem visiem teikt lielu paldies. Par profesionālu rīcību, aizsargājot robežas, vienlaikus ievērojot likumus.

Es domāju, ka mums ir tiešām jābūt pateicīgiem robežsargiem. Tāpat viņiem palīgā nāk arī zemessargi, Nacionālo bruņoto spēku vienības un policisti. Tādēļ robežas fiziskā aizsardzība ir nodrošināta.

Turklāt ir svarīgi, lai mums ir arī politiskā aizmugure. Eiropas Savienība ir sapratusi, ka nedrīkst pieļaut, ka pret Latviju, Lietuvu un Poliju tiek vērsts hibrīduzbrukums un ka Lukašenko cenšas šantažēt Eiropas Savienību. Tādēļ Eiropas Savienība ir izteikusi stingru atbalstu mūsu pozīcijai. Iespējams, varētu būt arī zināms finansiāls atbalsts. Tāpat arī izbūvējam robežu aizsardzības sistēmas, turklāt Saeima nesen pieņēma likumu, kas šo procesu paātrina. Līdzīgi rīkojas arī Polija un Lietuva.

Runājot par Eiropas Savienību, jāmin, ka likumi un koncepcijas, kas regulē migrantu uzņemšanu, ir pieņemti 2000.gadu sākumā. Tātad laikā, kad bija cita starptautiskā situācija, kā arī nebija pazīstami šāda veida hibrīduzbrukumi ar migrantiem kā ieroci. Tas liecina, ka Eiropas Savienības tiesību ietvars ir novecojis un neatbilst šī brīža situācijai. Mēs ar to strādājam, bet tas nav īsti piemērots, tādēļ esmu runājis gan ar Lietuvas, gan Polijas, gan citu valstu prezidentiem, ka ir nepieciešama iniciatīva, lai pielāgotu Eiropas Savienības tiesību ietvaru jaunajai situācijai. Līdz šim esmu saņēmis tikai pozitīvas atsauksmes.

Es domāju, ka tas ir mūsu un citu valstu pienākums, radīt iniciatīvu, lai Eiropas Savienība pielāgotu savu migrācijas un patvēruma tiesības jaunajai situācijai, kurā faktiski tās var tikt ļaunprātīgi izmantotas. Patlaban mēģinām izveidot tādu kā valstu domubiedru grupu, lai iniciatīva ietu uz priekšu. Jāsaka, ka Eiropas Savienības līmenī likumu mainīšanas process nav tik ātrs un viegls, kāds tas ir Saeimā. Nacionālajā līmenī tas nenotiek tik ātri, kā daudziem gribētos, bet tas ir vienkāršāk.

Ņemot vērā, ka laiku pa laikam vietām situācija eskalējas, tad es saprotu, ka gan Eiropas Savienība, gan NATO pie šā jautājuma strādā?

Tas ir īsts hibrīduzbrukums, kurā tiek izmantoti migranti. Es domāju, ka pašam Baltkrievijas režīmam tas ir kļuvis par sarežģītu, jo tiek mēģināts pārsūtīt šos cilvēkus pāri robežai, kā arī nesen vairāki tūkstoši migrantu tika atgriezti savās izcelsmes zemēs. Es domāju, ka mūsu stingrā pozīcija un Eiropas Savienība un NATO mums aiz muguras parāda, ka mēs neesam šantažējami. Un tā ir pareizā politika.

Bet, atgriežoties pie Latvijas. Vienā no “Nauda runā” raidījumiem bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga minēja, ka atjaunotās Latvijas vēsturē tik liela nenoteiktība par valdību pēc Saeimas vēlēšanām vēl nav bijusi. Ko jūs gaidāt no nākamajām vēlēšanām?

Redziet, demokrātijā precīzi nākotni nevar pareģot, bet demokrātija paļaujas uz cilvēku saprātu. Līdz šim vairāk vai mazāk varam teikt, ka vēlētāji ir saprātīgi izvēlējušies, par ko balsot. Protams, ir slikti, ka maz cilvēku piedalās vēlēšanās. Bet balsojuma rezultāts ir vairāk vai mazāk saprātīgs. Esmu samērā drošs, ka tā būs arī nākamajās vēlēšanās. Daži populistiskie elementi ar savu izrādīšanos ir atainojuši savu nevarību un nespējību. Laicīgi parādīt savu nevarību ir ļoti labi. Tāpēc es teiktu, ka gluži kā līdz šim, arī nākamajās vēlēšanās vairums balsos saprātīgi, proti, par demokrātisko partiju spektru. Tātad par partijām, kurām ir nopietna programma un vairāk vai mazāk atbildīgi politiķi. Protams, ir dažādas joku grupas, bet līdz šim tās nav guvušas pārāk lielu piekrišanu, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī Saeimas vēlēšanās tas nemainīsies.

Bet, runājot par tām problēmām, jāsaka, ka sabiedrībā ir vērojama sašķeltība un neuzticība citam pret citu, pret sabiedrību kopumā un pret valsti vai institūcijām, kuras mēs paši esam ievēlējuši.

Tā ir neveselīga un ne tikai Latvija raksturīga attieksme, bet tas ir daudzās valstīs, tāpēc arī starptautiski tiek runāts par demokrātijas krīzi. Decembra sākumā ASV prezidents Džo Baidens rīkoja samitu, veltītu demokrātijai, un tur tika runāts, kāpēc cilvēku neuzticība demokrātijai vairojas. Arī par populistiskajiem strāvojumiem, kādi ir visās valstīs. Dažās tie pat vēlēšanās iegūst vairākumu, esmu pilnīgi drošs, ka tā tas nebūs Latvijā, bet ir valstis, kur tā ir.

Tas iemesls lielā mērā ir sociālo tīklu radītā publiskās domas fragmentācija. Agrāk sabiedriskā doma veidojās forumos, kur piedalījās aktīvisti un politiķi, tagad tas ir sadalīts daudzos mazos forumos jeb bieži tiek lietots termins burbuļos. Tajos cilvēki iedomājas, ka viņi ir visa tauta, – tie neredz pārējo sabiedrību. Tā rodas daudz lielāka pretstāve nekā iepriekš, kas arī traucē demokrātisko dialogu.

Pamatā sociālie tīkli ir monopolizēti. Ir pāris lielās interneta kompānijas, kuras tos vada un mēģina moderēt saturu, kas principā nozīmē cenzēt saturu. Šeit atkal rodas jauna problēma – vārda brīvība. Tāpat izteikta problēma ir centieni ieviest pārspīlētu politkorektumu. Tā gan nav tik izplatīta problēma Latvijā, taču, visticamāk, tā sasniegs arī Latviju. Mēs gan esam ļoti alerģiski pret cenzūru, kas ir pilnīgi pareizi.

Tā ka šeit ir vesela virkne problēmu. Es teiktu, ka Eiropas Savienība tagad mēģina aptvert šo problēmu. Vienlaikus ir pieņemts priekšlikums virzīt uz priekšu tā saucamo Digitālo servisu regulu. Tā paredz, ka lielajiem interneta koncerniem būs uzdevums dzēst ierakstus, kas pārkāpj vārda brīvības noteikumus, kurus lielā mērā viņi paši var uzstādīt. Te parādās problēma. Interneta platformas, protams, darbojas peļņas interesēs. Es un citi kolēģi no Eiropas Savienības saredzam problēmas.

Bet risinājuma vēl īsti nav, tā ka tas ir viens no lielajiem jautājumiem – kā nodrošināt cilvēka domu un rīcības brīvību digitālajā pasaulē? Šobrīd mēs atrodamies tikai problēmas apzināšanas stadijā jeb pašā sākumā.

Latvija šeit, iespējams, ir nedaudz priekšā citiem, jo esam bijis mērķis hibrīduzbrukumiem un informācijas karam, līdz ar to mums ir lielāks jutīgums pret šāda veida manipulācijām. Kopsavilkumā es varu teikt, ka demokrātija ir apdraudēta visur pasaulē. Mums ir jāatrod risinājumi, lai padarītu to izturīgāku pret manipulācijām un populismu. Latvija šeit var rādīt arī zināmu priekšzīmi. Piemēram, globālā līmenī Latvija izcēlās ar līderību, virzot ANO rezolūciju par Covid-19 dezinformāciju. Tas bija Latvijas projekts, kuram pievienojās vairāk nekā 130 valstis. Es domāju, ka tas ir labs piemērs, kā mēs kā maza valsts varam gan attīstīties paši, gan iegūt zināmu svaru starptautiskajās attiecībās.

Kā jūs vērtējat to, kā Latvija ir tikusi galā ar Covid-19 pandēmiju līdz šim un kas varētu būt gaidāms nākamgad?

Es varētu teikt, ka esam tikuši galā viduvēji. Varēja būt labāk, bet neesam arī paši pēdējie, ja paskatāmies pārējā Eiropas Savienībā. Covid-19 pandēmija ir pavisam jauna situācija gan politiķiem, gan sabiedrībai, gan arī zinātnei. Arī zinātnieki īsti nezina, kā šis vīruss attīstās. Vēl lielākas problēmas rada jaunais vīrusa omikrona variants, jo nav skaidrs - tas būs bīstamāks par iepriekšējiem vai ne.

Jāsaka, ka zinātne vienmēr nodarbojas ar nezināmajiem, kaut kad tos padarot par zināmiem. Tā ka arī zinātne iet uz priekšu. Piemēram, milzīgs panākums ir gada laikā attīstīt vakcīnas, paraugoties uz to, kādā periodā tika attīstītas citas vakcīnas. Gads jau ir pagājis, tomēr vakcīnas joprojām ir efektīvākais līdzeklis cīņa ar vīrusu, tostarp omikrona paveidu. Cilvēks, kas ir saņēmis trīs devas, ir krietni pasargātāks nekā divas, vienu vai nevienu devu saņēmušais, tādēļ vakcinācija ir jāturpina.

Tātad zinātnes uzdevums ir dot priekšlikumus. Savukārt politiķu pienākums ir censties iegrožot visu situāciju, pat kad nav skaidrs, kā tas attīstīsies. Un šeit darbojas piesardzības princips. Valstij un politikai ir jābūt piesardzīgai, rēķinoties ar sliktāko variantu. Nevis paļauties uz to, ka nekas nenotiks, jo tā ir populistiska politika, bet jārēķinās ar sliktāko iespējamo scenāriju. Esam arī dzirdējuši apmēram “neliksim ierobežojumus, viss būs labi”. Tā ir slikta politika.

Te gan jāsaka, ka dažos gadījumos neesam bijuši pietiekami piesardzīgi, un tieši tāpēc oktobrī bija vajadzīga mājsēde. Es domāju, ka mēs mācāmies politiski, līdz ar to politika būs vairāk piesardzīga.

Beigu beigās visa pamatā ir tiesiskums. Jau pagājušā gadā ar jums raidījumā pārrunājām iespējamu Latvijas tieslietu sistēmas attīstību. Ko no tā sagaidījām šogad?

Tiesiskums ir demokrātiskas valsts pamatā. Mūsu tiesu sistēma darbojas salīdzinoši labi. Protams, ar dažiem izņēmumiem. Visi zinām tos skaļos procesus, kuri bijuši diezgan ilgi. Jāsaka, ka te ir panākts zināms progress. Ļoti svarīgs ir Tieslietu ministrijas īstenotais projekts par ekonomisko lietu tiesu. Tie ir specializēti tiesneši ekonomiskajās lietās, kurām nepieciešamas specifiskas zināšanas, piemēram, finansēs vai grāmatvedībā. Pirmie rādītāji no šīs tiesas rāda, ka tā darbojas pietiekami efektīvi.

Tāpat arī krimināllietās. Līdz šim pirmstiesas izmeklēšanas stadijā gatavotās lietas bija diezgan vājas. Te jāsaka, ka, kopš tika likvidēta Policijas akadēmija, nav bijusi atbilstoša kriminālizmeklētāju izglītība. Jaunā iekšlietu ministre ir pieņēmusi lēmumu izveidot iekšlietu sistēmas akadēmiju vai mācību centru, kur tiks apmācīti gan esošie, gan jaunie izmeklētāji. Un tas ir ļoti svarīgi, jo lēmums vienkārši likvidēt [Policijas akadēmiju] un neko neatstāt vietā bija vienkārši nepieņemams. Protams, tur bija dažādi iemesli. Gan finansiālās, gan pašai akadēmijai iekšējais problēmas, tomēr tagad redzam rezultātu, kas notiek, ja likvidē, neko neatstājot vietā.

Ar Eiropas Savienības finansējumu paredzēts izveidot Tieslietu akadēmiju tiesnešu un prokuroru tālākai izglītošanai. Tā nebūs universitātes izglītība, bet iespēja pilnveidot profesionālās zināšanas jeb mūžizglītība.

Šobrīd tiek runāts par to, ko tā sevī ietvers un kur tā atradīsies, bet tuvāko gadu laikā tā tiks izveidota.

Vēl viena lieta ir tādi kā baltie plankumi mūsu krimināllikumā. Ir tādas rīcības, kuras būtu krimināli sodāmas, bet kuras nav mūsu krimināllikumā. Piemēram, agresīva izturēšanās pret cilvēku reālajā dzīvē vai internetā – tas būtu jāvērtē vienlīdzīgi. Patlaban Saeimas juridiskā komisija diskutē par krimināllikuma papildināšanu ar šādu pantu vai tā daļu, kas aizliedz šādu agresiju pret citiem. Te gan jāsaka, ka krimināllikums paredz atbildību gan par naida runu, gan apmelošanu, bet interneta vidē tas netiek īsti lietots. Tas ir jautājums par tiesisku kontroli, piemēram, pats interneta portāla uzturētājs nevar teikt: “Es to uzskatu par naida runu, tāpēc dzēsīšu ārā.” Tas nav pareizi, jo tas ir tiesiskas valsts jautājums. Tāpat tas ir arī nacionāls jautājums, jo mūsu diskusijas atšķiras no tām, kuras notiek Portugālē vai Nepālā, – nevar tās visas mērīt ar vienu mērauklu.

Esmu iedibinājis tā saucamo tieslietu piecinieku, kura ietvaros regulāri notiek sarunas par tieslietu jomu. Pieciniekā iekļauts tieslietu ministrs, Saeimas juridiskās komisijas vadītājs, Augstākās un Satversmes tiesu priekšsēdētāji un es kā valsts prezidents. Janvārī pārrunāsim šo tēmu, proti, kā krimināllikums pielāgojas jaunajai situācijai interneta vidē.

Pirms jūsu Jaunā gada uzrunas, ko jūs vēlat iedzīvotājiem Ziemassvētkos?

Es vēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem optimistisku un vienlaikus reālistisku skatu nākotnē. Reāli izvērtējot, kā esam šo gadu pavadījuši, mums nav jāplēš mati no galvas un jāsaka “ko mēs esam izdarījuši!”. Esam bijuši pietiekami labi, bet mūsu apņemšanās ir nākamajā gadā būt vēl labākiem.