Vairāk nekā 50 gadus Krievijas gāze ir bijusi tā, kuru plaši izmantojušas mājsaimniecības un uzņēmumi Vācijā. Lai arī jau sākotnēji tirdzniecības saikne starp Vāciju un tolaik vēl Padomju Savienību ir bijusi skandāliem apvīta, nav noslēpums – gāze ir palīdzējusi Vācijai un Krievijai izveidot ciešas ekonomiskās saiknes.
Kā vēsta “Deutsche Welle”, Vācijas iebildumi liegt Krievijas gāzes importu atspoguļo to, cik Vācija ir atkarīga no Krievijas gāzes. To savā paziņojumā pirmdien apstiprināja arī kanclers Olafs Šolcs, kurš sacīja, ka “Eiropai ir steidzami jādiversificē enerģijas ieguves avoti. Pašlaik galvenie Eiropas resursi, kas tiek izmantoti gan apkurē, gan mobilitātē, gan elektroapgādē, gan rūpniecībā, pagaidām citādāk nav aizstājami”.
Vairāk nekā 50 gadus pasaulē lielākais dabasgāzes eksportētājs ir bijis kā “enerģijas drošības spilvens” Eiropas lielākajai ekonomikai – nodrošinot gāzi faktiski visām vajadzībām. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Eiropas Savienībā ir valstis, kuras ir vēl vairāk atkarīgas no Krievijas gāzes nekā Vācija, kas savām vajadzībām importē vairāk nekā pusi gāzes.
Tomēr – Vācija ir ļoti svarīgs spēlētājs Krievijas gāzes industrijā. Atsaucoties uz Krievijas muitas datiem, Vācijas daļa gāzes eksporta jomā 2020. gadā bija nedaudz zem 20%, līdz ar to Vācija ir galvenais Krievijas gāzes klients.
10 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, 1955. gadā Rietumvācijas kanclers Konrāds Adenauers devās uz Maskavu, lai nodibinātu diplomātiskās attiecības starp jauno Vācijas Federatīvo republiku un Padomju Savienību. Tirdzniecības līgums starp abām valstīm tika noslēgts 1958. gadā, un jau divus gadus vēlāk Rietumvācija pilnā apjomā saņēma dažādas preces no PSRS.
Sešdesmitajos gados PSRS sāka aktīvi iegūt gan gāzi, gan naftu, tāpat arī Vācijā auga pieprasījums pēc šiem resursiem. Tieši Rietumvācija sāka ražot liela diametra caurules, ar kurām arī sāka izbūvēt naftas cauruļvadu “Družba” (“Draudzība”), kas savienoja PSRS ar pārējo Austrumeiropu. Šis naftas vads sāka darboties 1964. gadā. Tajā laikā ASV prezidenta Džona Kenedija administrācija pauda bažas, ka Rietumeiropa nonāks lielā atkarībā no PSRS enerģijas, tāpēc tika noteikts embargo vācu cauruļvadu eksportam uz Padomju Savienību.
Tomēr sešdesmito gadu beigās Rietumvācijas kanclers Villijs Brandts īstenoja tā saucamo “Ostpolitik” jeb Vācijas atvēršanos saviem austrumu kaimiņiem. Tas ļāva 1970. gadā noslēgt vēsturisku vienošanos starp Rietumvāciju un PSRS par gāzes vada “Transgas” izbūvi, kas gan ir “Soyuz” cauruļvada pagarinājums līdz Vācijas Bavārijas pavalstij.
Apmaiņā pret gāzi Rietumvācija apņēmās eksportēt materiālus gāzesvada izbūvei uz Padomju Savienību. 1973. gadā padomju gāze sāka ieplūst Rietumvācijā, tāpat arī padomju satelītvalstī Austrumvācijā. Daudzi pētnieki, biznesa līderi un citi eksperti norāda, ka šis 1970. gadā panāktais darījums bija nozīmīgs pagrieziens Aukstajā karā, kas ļāva nostiprināt ekonomisko sadarbību starp PSRS un Rietumvalstīm.
Vācijā gāzes importa apjomi auga stabili, un tādēļ tika noslēgtas vairākas vienošanās ar mērķi palielināt piegāžu apjomus. Naftas krīze septiņdesmito gadu vidū lika valstīm kā Vācijai meklēt jaunus enerģijas veidus, piemēram, dabasgāzi un noteikt to kā galveno enerģijas avotu. No tā, protams, PSRS guva labus ienākumus.
Vācijas attiecības ar padomju (vēlāk arī Krievijas) gāzi ir bijis liels strīdu avots starp Vāciju un ASV. Jau sākot ar sešdesmitajiem gadiem, vairāki ASV prezidenti pauduši bažas par Eiropas pieaugošo atkarību no Krievijas gāzes. Astoņdesmitajos gados ASV prezidents Ronalds Reigans vairākkārt aicināja Vāciju un citas Rietumeiropas valstis mazināt atkarību no Padomju Savienības importētās gāzes.
Tomēr ar šiem aicinājumiem ir bijis par maz – 1989. gadā, kad krita Berlīnes mūris, PSRS piegādāja aptuveni trešo daļu no Rietumvācijas gāzes pieprasījuma. Salīdzinot – 1973. gadā Rietumvācija importēja 1,1 miljardu kubikmetru gāzes, bet 1993. gadā – jau 25,7 miljardus kubikmetru gāzes.
Deviņdesmitajos gados, pēc Vācijas apvienošanās un PSRS sabrukuma, Krievijas valsts kompānija “Gazprom” kļuva ieinteresēta gāzes piegādēs uz Eiropu, kas ļautu apiet Ukrainas teritoriju. Iemesli tam bija dažādi – gan novecojusī infrastruktūra Ukrainā, gan arī ģeopolitiski sasprindzinājumi. Galvenais naftas vads, kas savu maksimālo noslodzi sasniedza 2006. gadā, bija “Yamal” – tas savieno Vāciju, Poliju un Baltkrieviju ar Sibīrijas gāzes ieguves vietām.
Pēc tam sekoja “Nord Stream 1” – gāzes vads, kas savieno Krieviju ar Vāciju caur Baltijas jūru, apejot vairākas valstis. Vienošanās par šo projektu tika noslēgta 2005. gadā, un to parakstīja toreizējais Vācijas kanclers (un tagad ciešs Putina draugs) Gerhards Šrēders un Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Šis gāzesvads tika atvērts 2012. gadā.
Pret šo gāzesvadu stingri iebilda Baltijas valstis un Polija, taču Vācija šo valstu iebildumus neņēma vērā, cementējot arvien tālāku sadarbību ar Krievijas enerģētikas sektoru.
Pēdējās desmitgades laikā Vācija ir turpinājusi iepirkt Krievijas gāzi rekordlielos apjomos. Tomēr šīs attiecības ir nonākušas arvien pieaugošāka spiediena priekšā, ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus, kā arī ASV bažas par Eiropas pārlieku lielo atkarību no Krievijas gāzes laikā, kad Krievija izrādījusi agresiju pret Gruziju un Ukrainu, pēdējā pat sākot atklātu karu.
Jaunākais projekts “Nord Stream 2” bija plānots gāzes cauruļvads, kas ļautu būtiski palielināt Krievijas gāzes piegādes no Krievijas uz Vāciju. Tomēr, ņemot vērā spiedienu un Krievijas sākto iebrukumu Ukrainā, Vācija beidzot “nospieda bremzes pedāli” – uz nenoteiktu laiku apturot gāzesvada sertifikāciju (bez kuras gāzesvada darbība nav iespējama).
Nākotne izskatās neskaidra, tieši tāpat kā tālākās Eiropas Savienības valstu un Krievijas “gāzes attiecības”.
Tomēr, ļoti iespējams, karš Ukrainā ir devis pietiekamu impulsu visai Eiropai, lai apzinātos savu pārāk lielo atkarību no Krievijas gāzes.
Neraugoties uz Vācijas pretestību, Eiropas Savienība gatavojas strauji diversificēt energoresursu ieguvi. Otrdien Eiropas Savienības amatpersonas iezīmēja plānu, ka līdz 2030. gadam ES pilnībā izbeigs naftas un gāzes importu no Krievijas, bet līdz šī gada beigām importa apjoms tiks samazināts par divām trešdaļām.
“Mums jākļūst neatkarīgiem no Krievijas naftas, oglēm un gāzes. Mēs nevaram paļauties uz piegādātāju, kurš mūs apdraud,” sacīja Eiropas Komisijas prezidente Ursula fon der Leiena.
