Ieskats "Nāves rūpnīcās" jeb Indijas darba tirgus melnās aizkulises (2)

Ismaila Kana roka dreb brīdī, kad viņš rāda uz izdegušas ēkas otro stāvu Indijas galvaspilsētā Deli. Tā ir vieta, kur viņš pēdējo reizi redzēja savu jaunāko māsu – iesprostotu un smokošu, izmisīgi cenšoties atrast izeju no ēkas, kuru bija pārņēmušas liesmas un dūmi.

Maijā Indijā kādā elektronikas ražotnē notika ugunsgrēks, kurā dzīvību zaudēja 27 cilvēki. Dažas dienas pēc ugunsgrēka policijas pārstāvji medijiem sacīja, ka ēkas īpašnieks nemaz nebija ieguvis nepieciešamos sertifikātus no vietējā ugunsdzēsības dienesta. Deli policija arī apstiprināja, ka uzņēmumam nebija visas nepieciešamās atļaujas, lai tas varētu darboties.

Brīdī, kad Indija cenšas kļūt par smagsvaru industriālajā pasaulē, tiek īstenotas dažādas valdības reformas un shēmas, lai veicinātu investīcijas un inovācijas. Tomēr notiek lielas traģēdijas, kā rūpnīcā Deli. Nereti indiešu uzņēmēji, dzenoties pēc iespējas nopelnīt, atstāj novārtā ļoti svarīgus drošības jautājumus, tādējādi strādnieki ir tie, kas samaksā ļoti augstu cenu.

Piemēram, Eiropā, tiek ļoti aktīvi strādāts pie tā, lai negadījumi darba vietās notiktu pēc iespējas retāk. Tomēr Indijā tie nav retums, iet bojā simtiem (un pat tūkstošiem) strādājošo ik gadu.

2021. gadā Indijas valdība atzina, ka piecu gadu laikā negadījumos darba vietā Indijā dzīvību zaudējuši vismaz 6500 cilvēku. Tas noticis rūpnīcās, ostās, derīgo izrakteņu ieguves vietās un būvlaukumos.

Darbinieku tiesību aizstāvji norāda, ka patiesais upuru skaits varētu būt krietni lielāks, jo daudzi negadījumi vienkārši tiek noklusēti. Starptautiskā strādājošo apvienība “IndustriAll”, kas apkopo strādājošos no ražošanas, ķīmiskās apstrādes un būvniecības sektoriem, ziņo, ka visvairāk nāves gadījumu darba vietā ir Indijā. 2021. gadā vien Indijā bijuši septiņi lieli negadījumi, kuros dzīvību zaudējuši vairāk nekā 160 strādājošo.

Vairāku gadu garumā ziņās tiek vēstīts, ka Indijā darbojas nelielas un nereģistrētas rūpnīcas, kurās arī ļoti bieži notiek dažādi negadījumi. Upuri – nereti tie ir nabadzīgi strādnieki vai migranti, kuru ģimenēm vienkārši nav naudas, lai cīnītos par savu taisnību tiesās.

“Es gribu taisnību”

Rakešs Kumars ļoti bieži nakts vidū mostas no murgiem. Viņš ir zaudējis trīs savas meitas ugunsgrēkā, kas notika rūpnīcā Deli, kur tika komplektēti Wi-Fi maršrutētāji. Alga, ko saņēma sievietes, bija 8000 rūpijas (ap 100 eiro) mēnesī.

“Manas meitas ir tik ļoti cietušas,” sacīja Kumars.

Kumara ģimene vairākas dienas gaidīja ziņas par meitu likteni, līdz policija ieradās un aicināja veikt DNS testu, lai atpazītu upurus. Kumara meitas tika kremētas mēnesi pēc ugunsgrēka. Vīrietis atzīst, ka vienkārši vēlas panākt taisnību.

Augustā Deli policija iesniedza tiesā prasību pret pieciem cilvēkiem, kas apsūdzēti ugunsgrēkā. Viņi apsūdzēti slepkavības īstenošanā aiz neuzmanības. Deli tirdzniecības savienības aktīvists Raješs Kašnaps norāda, ka Indijas galvaspilsētā ir ļoti daudzas rūpnīcas, kurās ir vismaz viens drošības noteikumu pārkāpums, taču reāla cīņa pret pārkāpumiem notiek ļoti reti. Viņš un citi aktīvisti pieļauj, ka ražošanas sektorā nereti lietas tiek izbeigtas apmaiņā pret kukuļiem, apsūdzētajiem ļaujot palikt uz brīvām kājām.

Atsaucoties uz Deli policiju, pēdējo piecu gadu laikā pilsētā reģistrēti 663 negadījumi rūpnīcās, kuros dzīvību zaudējuši 245 cilvēki. 84 cilvēki arestēti saistībā ar nepietiekamu rīcību šo negadījumu novēršanā.

Darba tirgus aktīvisti norāda, ka izmeklēšana šajās lietās nereti ir ļoti pavirša, lai arī policija apgalvo, ka “nekavējoties tiek veiktas visas nepieciešamās darbības pret apsūdzētajiem”.

Tiek norādīts, ka visai bieži pēc negadījumiem neseko nekādas apsūdzības vairāku iemeslu dēļ – piemēram, laikus netiek saņemti ekspertīzes rezultāti, kā arī tehnisko ekspertu slēdzieni par negadījuma iemesliem.

Nespēj tikt pie kompensācijām

BBC sazinājās ar vairākām ģimenēm, kas joprojām cenšas tikt pāri tuvinieku zaudējumam. Daļai no šiem cilvēkiem zaudēts ir galvenais pelnītājs ģimenē. Turklāt šīm ģimenēm parasti ir ļoti sarežģīti ko panākt pret negodprātīgajiem uzņēmējiem, piemēram, piedzīt kompensāciju.

Kāds advokāts, kurš strādājis ar šādām lietām, atzīst, ka tiesvedības un kompensāciju prasības nereti tiek izskatītas vairāku gadu ilgumā.

Bieži vien tieši Indijas valdība (vai pašvaldības) paziņo par konkrētas summas izmaksu ģimenei, tādējādi nepiedzenot kompensāciju no negodprātīgajiem uzņēmējiem. Ļoti bieži lietās iestājas noilgums, un ģimenes, kuras zaudējušas savus tuviniekus, jau sen ir devušās prom no Deli vai to locekļi ir atraduši citus darbus.

“Strādājošie netic tiesu sistēmai, ņemot vērā ļoti ilgos un sarežģītos tiesas procesus. Ja viņi var, tad viņi saņem vienalga kādu naudu no valdības vai vietvaras un dodas prom,” BBC skaidro sabiedriskās organizācijas, kas palīdz strādājošajiem pārstāvis Šandans Kumars.

Tā, piemēram, 2018. gadā Deli kādā rūpnīcā notika ugunsgrēks, kurā mira 17 strādājošie. Šodien lielākā daļa šo strādājošo ģimeņu ir pametuši pilsētu. Līdzīgs liktenis piemeklē tos, kas smagi cieš negadījumos.

Šangeta Roja ir 50 gadus veca sieviete, kura savā darba vietā zaudēja roku, strādājot ar kartona griešanas iekārtu. Viņa saka, ka trīs gadu laikā nav saņēmusi nevienu kompensāciju no saviem darba devējiem. Vienīgais – ir sākta pensijas izmaksa ievainotajiem darbiniekiem, ko maksā valdība.

To, cik daudz ir šādas pensijas saņēmēji, oficiālu datu nav. Bezpeļņas organizācijas “Safe in India Foundation” dati liecina, ka rūpnīcās Ziemeļindijā no 2016. līdz 2022. gadam vien notikuši ap 4000 nopietni negadījumi, kuros 70% cietušie zaudējuši savus pirkstus vai savas rokas.

Indija ir nozīmīgs auto ražošanas centrs Dienvidāzijā, nodarbinot vairāk nekā 10 miljonus strādājošo. Liela daļa strādājošo darbojas mazās un vidējās rūpnīcās. Tiek norādīts, ka daudzi uzņēmumi nesniedz informāciju par negadījumiem darba vietā, tāpēc informācija par nelaimes gadījumiem var būt krietni mazāka, nekā tai vajadzētu būt.

Bažas par nākotni

Indija ir sākusi veikt reformas darba likumos, izstrādājot normas, kas paredz uzlabot drošību darba vietā, nodrošināt nepieciešamos pasākumus darbinieku veselībai un uzlabot darba apstākļus. Tomēr aktīvisti pauž bažas, ka jaunie likumi situāciju var padarīt tikai sliktāku.

Iepriekšējie likumi paredzēja, ka katram uzņēmumam, kurā ir vismaz 10 strādājošie, ir jābūt drošības komitejai. Izmaiņas likumos paredz, ka tagad tas būs obligāts pasākums kompānijām, kurās strādā vismaz 250 strādājošie. Atsaucoties uz 2016. gada datiem, tikai 1,66% ne-zemkopības uzņēmumos, 2% rūpniecības un 1,25% būvniecības uzņēmumu nodarbināja pietiekami daudz strādājošo, lai tajos būtu šādas “drošības padomes”. Tāpat nav datu par neformālo nodarbinātības sektoru, kurā strādā 90% Indijas darbaspēka.

Daudzi uzņēmumi ir sākuši algot līgumstrādniekus tā vietā, lai nodrošinātu sev stabilu darbinieku sastāvu, kas vēl vairāk mazina strādājošo tiesības. Izmisums pēc darbavietām licis strādājošajiem izvairīties no stāšanās arodbiedrībās.

Indijas darba tirgus eksperti ir pārliecināti, ka jaunā likumdošana diez vai liks ražotņu īpašniekiem kā prioritāti noteikt strādājošo drošību vai labklājību.

“Acīmredzot [strādājošo] drošība vairs nebūs neviena atbildība,” sacīja akadēmiskā un darba aktīviste Sidhesvars Prasads Šukla.