Meklējot alternatīvas Krievijas gāzei, Eiropas Savienības pārstāvji nonākuši līdz Azerbaidžānai – valstij ar autoritāru režīmu. Eiropas Komisijas prezidente Baku sauc par svarīgu atslēgas partneri, bet Azerbaidžānas opozīcija uzskata to par nodevību – tiek uzskatīts, ka Azerbaidžāna nespēs pilnībā nosegt Eiropas patērētāju prasības, bet šāda veida vizītes un vienošanās ar Ilhamu Alijevu vien stiprinās viņa varu, vēsta BBC.
Šovasar Eiropas Komisijas prezidente Ursula fon der Leiena ieradās Baku, lai tiktos ar Azerbaidžānas līderi Ilhamu Alijevu. Eiropas Savienības pārstāve plati smaidīja, spieda roku Alijevam un vienojās par gāzes importa dubultošanu tuvāko piecu gadu laikā. Pēc fon der Leienas vārdiem, tam jāpalīdz kompensēt Krievijas gāzes piegāžu izbeigšanu.
Neilgi pirms līguma parakstīšanas fon der Leiena “Tviterī” ierakstīja, ka Eiropas Savienība tagad “vēršas pie daudz uzticamākiem energoresursu piegādātājiem”, nosaucot Azerbaidžānu par atslēgas partneri. Ne visiem patika šie paziņojumi – fon der Leiena tika kritizēta par to, ka, cenšoties izvairīties no sadarbības ar vienu autokrātu, sadarbība tiek noslēgta ar citu.
Aktīvisti Azerbaidžānā secināja, ka Eiropai ir vienaldzīgi cilvēktiesību pārkāpumi Azerbaidžānā, bet 50 Francijas politiķi paziņoja, ka, “izvēloties Azerbaidžānu, Eiropa vājina sevi un pastiprina Alijeva diktatūru”.
“Šī vienošanās nedrīkst atstāt otrajā plānā spiedienu uz cilvēktiesībām, cilvēka brīvību un represijām pret aktīvistiem. Pretējā gadījumā ES iemaina savu enerģētisko atkarību no viena autoritārā režīma uz atkarību no cita gāzes un naftas piegādātāja, kurš arī ir autoritārs,” norādīja Azerbaidžānas opozīcijas politiķis Bahtijars Gadžijevs.
Viņš uzskata, ka ES oficiālajām amatpersonām vizīšu laikā Azerbaidžānā būtu jāņem vērā arī pilsoniskās sabiedrības viedoklis. Fakts, ka fon der Leiena tikās tikai ar valsts vadītājiem, faktiski ir “kā ES atteikšanās no vērtībām” apmaiņā pret gāzi.
Pati amatpersona nav komentējusi cilvēktiesību pārkāpumus Azerbaidžānā. No vienas puses, tā nav viņas atbildības sfēra. No otras puses – šis fakts netraucēja viņai runāt par šiem jautājumiem, piemēram, runājot par Turciju. Turklāt cilvēktiesību situāciju Azerbaidžānā kritizējuši citi Eiropas politiķi. Arī Vācijas Bundestāga līderi laikā, kad fon der Leiena pati bija deputāte, kritizēja Azerbaidžānu.
Septembra beigās kļuva zināms, ka Rumānijas, Bulgārijas, Ungārijas un Slovākijas gāzes vadu operatori paziņojuši, ka ir gatavi ātri un lēti nodrošināt Azerbaidžānas gāzes piegādes Eiropai.
“Eiropai ir vajadzīga gāze, tas ir labi. Tomēr Eiropas enerģētiskā drošība nedrīkst tikt īstenota, ņemot vērā cilvēktiesību un cilvēka brīvību pārkāpumus,” teica Gadžijevs.
EK uz BBC aicinājumu komentēt kritiku attiecībā pret fon der Leienas un ES piekopto politiku neatbildēja.
Pūliņi, kas veltīti vienošanās panākšanai ar Alijevu, būs jūtami ne uzreiz. Tuvākajā perspektīvā Azerbaidžānas gāze nevar aizstāt Krievijas gāzi. Krievija ik gadu Eiropai piegādāja 150 miljardus kubikmetru gāzes, kamēr ES un Baku vienošanās paredz, ka Baku vien tuvāko gadu laikā varēs piegādāt 20 miljardus kubikmetru gāzes.
Azerbaidžānas gāzi ir iespējams piegādāt Eiropai caur Gruziju uz Turciju, izmantojot Transanatolijas gāzesvadu (TANAP). Tāpat ir izveidots arī Transadrijas gāzesvads (TAP), kas sāka darboties 2020. gada beigās. Pirmā gāzesvada jauda – 16 miljardi kubikmetru gadā, bet otra – 10 miljardi kubikmetru.
Azerbaidžānas enerģētikas ministrs Parvizs Šahbazovs spriež, ka ar laiku gāzes apjoms, kas plūst caur TANAP uz Turciju, varētu palielināties līdz 31 miljardam kubikmetru, bet TAP jauda varētu pieaugt līdz 20 miljardiem. Nevalstiskās organizācijas “Bankwatch” pārstāvis Gligors Radevičs skaidro, ka tā ir nozīmīga problēma Eiropai.
“Palielināt gāzes ieguves apjomu un transportēšanas kapacitāti Azerbaidžānā tehniski nav iespējams tuvāko piecu septiņu gadu laikā. Šī gāze ļaus nosegt vien nelielu daļu no Eiropas vajadzībām,” teica Radevičs.
2021. gadā ES patērēja 412 miljardus kubikmetru gāzes, un šis apjoms līdz 2030. gadam varētu samazināties par 30%. Tomēr tie paši 20 miljardi kubikmetru no Azerbaidžānas ir relatīvi niecīgs apjoms.
Karnegi fonda zinātniskais darbinieks Tomass de Vāls norāda, ka “Eiropas darījums ar Azerbaidžānu ir drīzāk politisks vēstījums, kam nav īsta ekonomiska pamatojuma”. Turklāt – tuvākajā laikā šī vienošanās Eiropai neko nedos.
“Šeit jārunā par gāzes piegādēm 2027. gadā. Eiropai gāze ir vajadzīga tagad – šajā, un domājams, arī nākamajā ziemā. Šķiet mazliet dīvaini – izziņot “zaļo pāreju” un Baku vienoties par ilgtermiņa gāzes piegādēm. It īpaši ņemot vērā divas nozīmīgas problēmas – enerģētikas deficītu gaidāmajā ziemā un vēlmi atteikties no gāzes ilgtermiņā,” sacīja de Vāls.
De Vāls pauž, ka Azerbaidžāna šo darījumu uztver kā atbalstu no ES, kas izdevīgs vietējām varasiestādēm.
Azerbaidžānas pētniece Arzu Geibula uzskata, ka Eiropu nekad nav interesējis, vai Azerbaidžānā ir demokrātija.
“Protams, bija paziņojumi un kuluāros bija tikšanās ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, tomēr šīs tikšanās nekad nav ietekmējušas situāciju valstī. Tā vietā vairāk izteikts vien mutisks atbalsts sabiedrībai. Patiesībā ir skaidrs – Azerbaidžāna ir pārāk tālu no Eiropas, lai ES būtu kāda daļa gar demokrātiju. Jā, Azerbaidžānas dabas resursi ir bijuši nozīmīgāki nekā demokrātija,” sacīja Geibula.
Neraugoties uz gigantiskajām problēmām Azerbaidžānas cilvēktiesību jomā, ES saglabā neitralitāti asākajos jautājumos. Tāpat neitralitāte tiek ieturēta Kalnu Karabahas konfliktā. Tajā pašā laikā Azerbaidžāna ieņem 128. vietu no 180 korupcijas uztveres indeksā, bet prezidenta Alijeva ģimenei ir daudz aktīvu Eiropā un ģimene par trūkumu sūdzēties nevar.
Pēc cilvēktiesību aizstāvju ziņotā, Azerbaidžānā pašlaik ir ap 100 politieslodzīto – aktīvisti, politiķi un žurnālisti. Tiek norādīts, ka Azerbaidžānas varasiestādes gadiem ilgi strādā pie tā, lai atgrieztu varu savās rokās un apspiestu opozīciju. Preses brīvības reitingā valsts atrodas 154. vietā – starp Krieviju un Baltkrieviju.
Īpaši nozīmīgs skandāls izcēlās 2013. gadā, kad Eiropas Padomes parlamentārā asambleja (PACE) nepieņēma stingru rezolūciju par Azerbaidžānas politieslodzītajiem, tā vietā tika pieņemta “mīkstināta versija”. Pateicoties tam, kļuva skaidrs, ka Azerbaidžānas valdība aktīvi rīkojusies, lai Eiropas deputāti nenosodītu situāciju valstī. Tādējādi kļuva skaidrs par "dāvanu diplomātiju” - ik gadu Azerbaidžāna ciemos aicināja PACE deputātus, kuriem tika dāvināti dārgi paklāji un ikri. Tā rezultātā 13 asamblejas deputāti zaudēja mandātus.
“Eiforijā no sociālistiskā bloka sabrukuma likās, ka tieši demokrātijas spēj ietekmēt bijušās tirānijas, taču ar laiku izrādījās, ka viss nav tik vienkārši. Autoritārie režīmi visai destruktīvi spēj ietekmēt demokrātijas. Azerbaidžānas režīms šajā jomā bijis ļoti aktīvs,” sacīja sociologs Sergejs Rumjancevs.
Geibula uzskata, ka pirms teju 10 gadiem nepieņemtā PACE rezolūcija, kam vajadzēja nosodīt režīmu, deva iespēju Azerbaidžānas režīmam pastiprināt represijas un īstenot zināmāko opozicionāru arestus.
“Kad galvenā Eiropas institūcija nepieņēma šo dokumentu, kas varēja aizstāvēt vēlāk arestēto cilvēku tiesības, kļuva skaidrs, ka Eiropa patiesībā maz domā par Azerbaidžānas demokrātijas perspektīvām,” teica Geibula.
Virkne azerbaidžāņu opozicionāru Alijeva noslēgto līgumu ar fon der Leienu uzskata par Eiropas demokrātisko vērtību nodevību, norāda vēsturnieks un disidents Arifs Junuss.
Viņš uzskata, ka 18. jūlijā Baku parakstītais dokuments ir vēl viens pierādījums tam, ka attiecībās ar Azerbaidžānu Eiropa nodala enerģētiku no demokrātijas.
Eiropas attieksmi pret Azerbaidžānu (tāpat pret Krieviju, postpadomju valstīm un Ķīnu) var skaidrot, meklējot analoģijas attiecībās starp Rietum- un Austrumvāciju sešdesmitajos gados.
“Neraugoties uz to, ka Austrumvācija bija autoritāra valsts un pēc būtības galvenais drauds Rietumvācijai Aukstā kara laikā, politiķi domāja par satuvināšanos. Tāpēc tika īstenota politika “pārmaiņas caur satuvināšanos”. Tas tik tiešām iedarbojās, tiesa, vien pēc 30 gadiem,” skaidro antropoloģe Seviļa Huseinova.
Mūsdienās šī politika ir transformējusies, un nu to var saukt par “pārmaiņas caur tirdzniecību”. “Tam ir savi izdevīgi principi. Jūs mums resursus un telpu divpusēja biznesa attīstīšanai, mēs jums virkni jauno tehnoloģiju un inovāciju – arī demokrātijas idejas, tiesības un cilvēka brīvības,” tā Huseinova.
Tomēr tagad, ņemot vērā ar sasprindzinājumu Taivānā, uiguru apspiešanu Ķīnā, Krievijas karu Ukrainā, Eiropā arvien skaļāk izskan aicinājumi izbeigt “pārmaiņu caur tirdzniecības” politiku, jo tā nav sevi attaisnojusi. Turklāt ir aicinājumi Eiropai arvien stingrāk nostāties pret autokrātijām.
Interesanti, ka laikā, kad fon der Leiena ieradās Baku, Briselē jau 18. reizi tikās ES vadība ar Azerbaidžānas ārlietu ministru, lai runātu par visaptverošo ES un Azerbaidžānas līgumu.
Baku tajā laikā notika Alijeva tikšanās ar Eiropas Parlamenta starptautisko lietu delegāciju, kurā Alijevs pauda neapmierinātību, ka “EP pieņēmis virkni pret Azerbaidžānu vērstu rezolūciju”, un vispār - “parlamentā pret Azerbaidžānu tiek vērsti apvainojumi un izplatīta melīga informācija”. Alijevs vēlāk atzina, ka “esot bijis izbrīnīts”, ka pēc nepatīkamajām rezolūcijām sarunas ar Eiropu tomēr turpinājušās. Vietējā prese vēstīja, ka Eiropā esot “izteikts armēņu lobijs”.
Radevičs norāda, ka Azerbaidžāna “nav vienīgais despotiskais režīms, pie kura vērsās ES pēc alternatīvām energoresursu piegādēm pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā”. Ir arī tādas valstis kā Saūda Arābija un Katara – arī šeit ar demokrātiju sokas bēdīgi.
Radevičs pauž, ka pētījumi parādījuši, ka naftas un gāzes bagātās valstis demokrātija ir ļoti apšaubāms jēdziens, bet nauda, ko demokrātijas maksā autoritārajiem režīmiem, ir pietiekama, lai autoritārie režīmi varētu turpināt represijas.
Eksperts pieļauj, ka pašlaik EK un ES valstu valdībām ir svarīgi pierādīt saviem vēlētājiem, ka galvenais ir samazināt enerģētiskās krīzes ietekmi līdz ziemas sākumam. Neraugoties uz to, ka energoresursi nāk no vietām, kur cilvēka tiesībām ir maza loma.
