Izskaidrots, kā Norvēģijai izdevies kļūt par svarīgāko gāzes eksportētāju Vācijai (2)

Norvēģija ilgus gadus Vācijai bija otrs lielākais gāzes piegādātājs pēc Krievijas, jo Vācija no Norvēģijas importēja 30% no sev nepieciešamās gāzes, kamēr no Krievijas – 55%. Pēc tam, kad Krievijas valstij piederošais gāzes uzņēmums “Gazprom” augusta beigās pilnībā pārtrauca gāzes piegādes Vācijai, tā vietā stājās Norvēģijas valstij piederošais gāzes uzņēmums "Equinor".

“Equinor” iegūst gāzi, bet “Gassco” to transportē

Pašlaik Vācijā dominē Norvēģijas gāze, kas tiek piegādā pa cauruļvadiem. 2023. gada sākumā Norvēģijas gāzes tirgus daļa Vācijā bija vairāk nekā 40%. No vienas puses, Vācijā gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi ir ievērojami samazinājuši gāzes patēriņu. No otras puses – palielinājušies gāzes piegāžu apjomi no Norvēģijas. Jautājums gan ir atklāts - kā Norvēģijai izdevās palielināt eksportu Vācijai tik nozīmīgi, lai arī gāzes ieguvi nav izdevies būtiski palielināt?

23. janvārī uz šo jautājumu atbildēja Norvēģijas valsts gāzes transporta kompānija “Gassco”. Uzņēmums ir zemūdens gāzes vadu operators, pa kuriem gāze plūst no ieguves vietām kontinentālajā šelfā Norvēģijā uz Eiropas Savienības valstīm – Franciju, Vāciju, Beļģiju, Poliju un Lielbritāniju. Kopējais cauruļvadu garums ir ap 9000 kilometriem.

Norvēģija cieši sadarbojas ar Eiropas Savienību un izmanto brīvās tirdzniecības zonu. Gāzes piegādes savā starpā sadalījušas kompānijas “Equinor” un “Gassco”.

Vairāk gāzes Vācijai, mazāk Lielbritānijai

“Gassco” skaidroja, ka 2022. gadā Norvēģijas gāzes eksports pieaudzis par 3,3%, un tas bijis 116,9 miljardi kubikmetru. Tas ir nedaudz mazāk nekā kompānijas rekords, kas tika uzstādīts 2017. gadā, kad tika pārvadāti 117,4 miljardi kubikmetru gāzes. Pagājušajā gadā Norvēģijas gāzes piegādes Vācijai pieauga par 11%, salīdzinot ar gadu iepriekš.

Šāds pieaugums bija iespējams, jo “Gassco” samazināja gāzes piegādes Lielbritānijai par 11,7%. Citiem vārdiem sakot, Vācijai izdevās saņemt vairāk gāzes no Norvēģijas, jo tika samazinātas piegādes Lielbritānijai. Tai, savukārt, lielu iebildumu nebija, jo Lielbritānija pati iegūst gāzi Ziemeļjūrā, un tai ir pieejami vairāki sašķidrinātās dabasgāzes termināļi, kuri Vācijai līdz pagājušā gada beigām vēl nebija pieejami.

Ļoti iespējams, ka Norvēģija par labu lielākām piegādēm Vācijai lēmusi tāpēc, ka Vācija bija gatava maksāt augstāku cenu par gāzes piegādēm. Nevar izslēgt, ka Norvēģija lielāku akcentu liek uz sadarbību ar Eiropas Savienību, nevis Lielbritāniju. Piemēram, gāzes piegāžu apjoms Francijai arī ir pieaudzis par teju 5%.

“Karš Ukrainā radījis pieprasījumu pēc stabilām un noturīgām gāzes piegādēm. Ražošanai Norvēģijā ir izšķiroša nozīme, lai spētu apmierināt Eiropas pieprasījumu pēc gāzes,” teica “Gassco” vadītājs Frode Leverzunds.

Kur trīs gāzes vadi, tur ceturtais

Norvēģija apgādā Vāciju ar dabasgāzi ar trim zemūdens gāzesvadiem. Divi no tiem, “Europipe I” un “Europipe II”, darbību uzsāka 1995. un 1999. gadā. To “galamērķis” Vācijā atrodas ziemeļrietumu piekrastē, netālu no Dornumas. No turienes gāze nonāk Emdenā, kur to attīra un nogādā Vācijas gāzes transporta sistēmā. Šeit arī noslēdzas gāzesvads “Norpipe”, kas darbību sāka tālajā 1977. gadā.

2030. gadā plānots, ka Norvēģiju nu Vāciju savienos ar vēl vienu gāzes vadu, pa kuru sākotnēji tiks piegādāta gāze, bet nenosakāmā nākotnē – “zaļais ūdeņradis”.

Par to principiāla vienošanās tika panākta 5. janvārī, kad Vācijas RWE un Norvēģijas “Equinor” parakstīja nodomu protokolu.

“Norvēģija šodien ir svarīgākais enerģijas piegādātājs, un tādai tai jāpaliek arī ceļā uz klimatneitrālu nākotni. Šodien no Norvēģijas iegūstam nozīmīgu daļu mūsu dabasgāzes, un nākotnē gribam aktīvāk pārslēgties uz cita veida energoresursu importu,” skaidroja Vācijas ekonomikas un klimata aizsardzības ministrs Roberts Hābeks.