Norimis pirmais vilnis pēc referenduma par Apvienotās Karalistes (AK) izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kas kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem mūsdienu vēsturē. Kā tika prognozēts, pēc sākotnējā šoka globālie fondu un valūtas tirgi gandrīz pilnībā atkopās jau trešajā darba dienā pēc plebiscīta; sen mainījies Eiropas līderu izteikumu tonis, bez tam bija interesanti vērot, kuri no viņiem vēlētos steidzināt un kuri - bremzēt notikumu gaitu pēc BREXIT referenduma.
Pirms nozīmīgiem pavērsieniem tālākajās AK un ES attiecībās vērts paraudzīties uz pirmajiem skaitļiem, ko snieguši vadošie prognozētāji.
Pirmie skaitļi uz BREXIT etiķetes
Reitingu aģentūra Moody's karalistes IKP pieauguma prognozi šim gadam samazinājusi no 1,8% uz 1,5%, nākamajam - no 2,1% uz 1,2%. Savukārt eirozonai Moody's paredz IKP izaugsmi šogad 1,5% iepriekš prognozēto 1,7% vietā, bet nākamgad - 1,3% iepriekšējo 1,6% vietā.
AK izstāšanās no ES britiem draud ar recesiju nākamgad, apgalvo Institute of International Finance eksperti: pēc 1,3% izaugsmes šogad britu IKP 2017. gadā sagaida 0,6% kritums. SVF un Anglijas bankas prognozes ir krietni optimistiskākas: SVF paredz izaugsmes palēnināšanos no agrāk gaidītajiem 2,2% uz 1,3%, bet britu centrobanka - no 2,3% uz 0,8%.
Goldman Sachs publicējusi prognozi, saskaņā ar kuru sterliņu mārciņa līdz gada beigām noslīdēs līdz līmenim $1,20, Deutsche Bank paredz tās kursa krišanos līdz $1,15, savukārt Barclays šogad sagaida $1,28.
Sterliņu mārciņas vājināšanās, kas, pēc Standard & Poor's aplēsēm, ilgs pusotru gadu, var uzturēt britu eksporta izaugsmi - taču diez vai palīdzēs segt tirdzniecības bilances tekošo deficītu, kas ekvivalents 7% pret IKP. Pagaidām šo deficītu finansē kapitāla pieplūde: tiešās ārzemju investīcijas - 3,6% pret IKP, portfeļa - 4,8%. Tomēr turpmākā investīciju pieplūde būs atkarīga no tā, kāds izrādīsies AK tālāko attiecību un sarunu ar ES raksturs.
Daudzi eksperti pauž, ka Anglijas banka līdz gada beigām samazinās aizdevuma likmi līdz 0%. Moody's secina, ka nenoteiktība novedīs pie biznesa investīciju un patērētāju izdevumu mazināšanās, jo britu kompānijas sāk atturēties no jaunu darbinieku pieņemšanas un ilgtermiņa ieguldījumiem, savukārt patērētāji atliek lēmumus par lieliem pirkumiem.
Vērst par labu
Katrā ziņā «nenoteiktība» ir galvenais vārds, ar ko raksturot situāciju pēc referenduma: pilnīgi nav skaidrs, kādas spēles var tikt izspēlētas. Pat no britu puses, kuri plebiscīta dienā lozungu «robežu un imigrantu kontrole» stādīja augstāk par ekonomiskajiem ieguvumiem, ko dod atrašanās ES.
«Gan spēles, gan interešu grupas sadalāmas vairākās dimensijās, tāpat arī valstis klasificējamas vairākās interešu grupās,» pie galdiņa mazākajā Strasbūras Parlamenta ēkas kafejnīcā saka eirodeputāts Roberts Zīle. «Briti pirmajā brīdī pēc referenduma bija apmulsuši, par ko uzreiz liecināja labi zināmās atkāpes - lielākā daļa britu politiķu nebija gatava šādam scenārijam.
Šobrīd Lielbritānijas nostāja stabilizējas. Piemēram, varam runāt par britu premjeri Terēzi Meju, kuru vairākkārt esmu saticis mūsu politiskās grupas darba ietvaros un kurai var nepiekrist noteiktās lietās, bet kura atstāj pieredzējušas un līdzsvarotas politiķes iespaidu - ne velti viņa ieguva vairāk nekā 50% balsu jau pirmajā balsojumā par britu konservatīvās partijas līdera godu.
Izstāšanās kampaņas laikā viņa bija premjera Džeimsa Kamerona nometnē, kas parāda - briti mēģinās no savas puses atrast ceļus, kā BREXIT jautājumu sakārtot un vērst par labu.
No britu puses iespējami vairāki varianti. Viens ir tāds, kas manā skatījumā faktiski vispār var noildzināt BREXIT procesu. Teiksim, ja Meja uzskata, ka sarunas atbilstoši Lisabonas līguma 50. pantam nav jāsāk pirms, piemēram, ārkārtas vēlēšanām.
Un tad uz šo vēlēšanu rezultātu mandāta pamata politiķi var skatīties, vai saistībā ar 50. pantu sākt formālās sarunas, kuru termiņš ir 2 gadi, vai arī ievēlētie parlamentārieši saņem jaunu mandātu - vest cita veida sarunas, paliekot, teiksim, pie kāda asociētā līguma statusa, kas ir pamatā Norvēģijas un ES attiecībām, vai arī situācija saglabājas tāda pati, kāda bija pirms referenduma. Un tad iespējams izveidoties situācijai, ka parlaments formāli nemaz nedod piekrišanu 50. panta iedarbināšanai un viss izbeidzas. Šis ir viens variants.
Otrs variants - sarunas tomēr notiek, neraugoties uz Žana Kloda Junkera uzreiz pēc referenduma paziņoto aizliegumu runāt ar Eiropas Komisiju (EK). Tas varbūt ir labi - jo EK būs tālāk no sarunu politiskās vadības, jo labāk: Donalds Tusks taču nekavējās paziņot, ka viņa vadītā Eiropas Padome lielā mērā veidos šīs politiskās sarunas ar britiem - protams, ar EK atbalstu.»
Kā zināms, vēl pavasarī to britu īpatsvars, kas iestājās par palikšanu ES sastāvā, par 15-20% pārsniedza BREXIT piekritēju daudzumu. 23. jūnija referenduma rezultāti: 52:48% par labu BREXIT. Ironiski, ka socioloģiskās aptaujas demonstrē: proporcija starp tiem, kas izdevīgus ekonomiskos līgumus ar ES uzskata par prioritāti un tiem, kas iestājas par «kontroli pār robežām», šobrīd ir tāda pati kā starp BREMAIN un BREXIT piekritējiem pavasarī.
Galvenais iemesls, kāpēc sabiedriskā doma karalistē ieslēgusi atpakaļgaitu, ir realitātes izvērtēšana - diskusijas par sagaidāmo vienošanos ar ES. Variantu nav maz, ieskaitot arī bezprecedenta vienošanās slēgšanu; visbiežāk vasarā fokusā nokļuva Norvēģijas modelis.
Visapspriestākais vienošanās modelis un tā radītā dilemma
Norvēģijas noslēgtā vienošanās ar Briseli, kas paredz šīs neES valsts pieeju Eiropas kopējam tirgum, visbiežāk tiek aplūkota kā starpstacija ceļojumam uz galējo BREXIT pieturpunktu. Šajā sakarā vērts aplūkot kontekstu, kāds ir Norvēģijas kā Eiropas Ekonomiskās telpas (EET) locekles sadarbībai ar ES.
Šis modelis paredz brīvu darbaspēka (pret ko bija vērsts viens no visbūtiskākajiem BREXIT piekritēju argumentiem), kā arī preču, pakalpojumu un kapitāla pārvietošanos. Tāpat šajā variantā netiek realizēts BREXIT piekritēju pamatsolījums «lēmumiem par Apvienoto Karalisti jātiek pieņemtiem AK», bez tam britiem būs jāmaksā ievērojamas summas ES kopējā budžetā bez iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā.
Daudz tiek runāts, ka šajā variantā britiem pašiem būs tiesības slēgt bilaterālus līgumus ar visu pārējo pasauli, nerespektējot ES. Tomēr prakse dīvainā kārtā pierāda, ka Norvēģija slēgusi tikai divus divpusējus līgumus - vienu ar Grenlandi, otru - ar Farēru salām.
Iziešanai no ES Muitas savienības, kas raisīja britu nepatiku par apgrūtinošu kontroli un tarifiem, būtu arī savas ēnas puses. Norvēģijai šis jautājums nav tik problemātisks, jo tās eksporta lielāko daļu veido tādi primārie (nevis ražotie) produkti kā nafta un gāze, kas neprasa īpašu «oriģināluma» analīzi - par cik procentiem precei ir attiecīgās valsts izcelsme. Savukārt liela daļa no AK uz ES eksportēto preču ir ražojumi, kas bieži vien nav dēvējami par 100% britu produktiem.
Protams, rodas likumsakarīgs jautājums: ja jau Norvēģijas variants ikvienā būtiskajā punktā izskatās sliktāks, nekā iepriekšējā situācija, kāpēc gan tas karalistē tiek vērtēts kā visreālākā ceļakarte? Atbilde meklējama AK ekonomikas struktūrā, kurā dominējošais ir pakalpojumu sektors.
Tā panākumi lielā mērā atkarīgi no Eiropas kopējā tirgus, vēl vairāk - ES ir lielākais AK sniegto pakalpojumu (pirmkārt, protams, finanšu) tirgus. Britiem pametot kopējo tirgu, tiek nozīmīgi ievainotas veiksmīgākās eksporta nozares.
Tādi alternatīvi piedāvājumi kā kombinācija no dažādiem tirdzniecības līgumiem, kas paredzēti dažādiem atšķirīgiem sektoriem, var prasīt ilgus pārrunu gadus, kas ekonomikai liktu noasiņot, un saturēt agrāk nebijušus ierobežojumus. Savukārt EET valsts statuss ļautu palīdzēt novērst šāda veida zaudējumus. Taču vienlaikus šāds statuss praktiski izrādītos BREXIT piekritēju gūtās uzvaras nosvītrošana - lūk, kur slēpjas dilemma.
Sitija: stāsts par pakritušu cilvēku
Kamēr politiķi, kas bija nostājušies BREXIT kampaņas priekšgalā, pēc Pirra cienīgas uzvaras joprojām izmisīgi mēģina saprast, ko tagad iesākt, sen jau izvērsušās īstās batālijas ap banku un finanšu sektoru. Un šīs ir kaujas par laiku.
Pēc banku aktīvu apjoma (10,4 trilj. sterliņu mārciņu) AK 2014. gadā ieņēma 4. vietu pasaulē aiz Ķīnas, ASV un Japānas. AK bez tam ir globālā līdere valūtu tirgū (41% no visa darījumu apjoma), apdrošināšanas un pārapdrošināšanas tirgū (20% no visiem darījumiem pasaulē) un Eiropas līdere kopējās investīciju fondu pārvaldīto līdzekļu summas ziņā (6,8 trilj. sterliņu mārciņu 2014. gada beigās). Pastāv jautājums, cik ļoti Sitija cietīs pēc BREXIT.
Pēc referenduma daudzas finanšu organizācijas, kas izdarījušas likmes uz Londonu kā finanšu centru, sadūrušās ar nenoteiktību: piemēram, vai tām nevajadzēs jaunas ES banku licences, vai eiroklīringu nenāksies pārcelt uz Frankfurti vai Parīzi. Pēc BREXIT balsojuma Morgan Stanley britu bankām peļņas prognozi 2018. gadam samazināja no 39% uz 27%.
Vācu regulatora Bafin prezidents Felikss Hufelds kategoriski pateicis, ka pēc izstāšanās Londona vairs nebūs finanšu instrumentu, kas nominēti eiro valūtā, tirgošanas centrs. Viņš uzskata, ka šīm operācijām jāpārvietojas uz Frankfurti. Kā nekā tur atrodas Eiropas Centrālā banka (ECB), fondu birža Deutsche Boerse, atvasināto instrumentu tirdzniecības habs Eurex.
Savukārt Francijas prezidents Fransuā Olands, drīz vien pēc referenduma uzstājoties Eiropas līderu samitā, noskaldīja: «Pilsēta, kura, pateicoties ES, varēja veikt operāciju klīringu eirozonā, vairāk to nevarēs darīt. .. Tas var kalpot kā piemērs visiem, kas gaida Eiropas galu.»
«No kontinentālās Eiropas puses ir ļoti daudz vektoru,» uzsmaida R. Zīle, kurš nešaubās, ka aiz vairākiem pēdējās dienās paustiem politiskajiem paziņojumiem slēpjas finansistu un banku intereses. «Domāju, tas, ka franči grib pārcelt finanšu centru uz Parīzi, ir viens no visbūtiskākajiem vektoriem.
Vācieši domā, ka viņiem iekritīs daļa finanšu tirgus pārdalīšanas rezultātā, tomēr Merkele nebūs galvenā lobētāja. Savukārt franči diezgan pamatoti saka, ka Parīzei ir arī savi mīnusi. Protams, piemēram, 75% likme nodoklim uz algām, taču nerezidentiem, kuri tur strādā ne ilgāk par pieciem gadiem, viņi nepiemēro šo likmi. No vienas puses, tas ir kompromiss, bet no otras - darba nosacījumi, protams, atbaida baņķierus no pārvākšanās uz Parīzi.
Savukārt milzīgais Parīzes pluss - šī ir pilsēta ar pilnīgi citām iespējām. Parīzes finanšu centra atbalstītāji saka, ka tur nav tikai konkurējošas bankas, bet ir arī klienti, kamēr Frankfurtē ir tikai konkurējošās bankas, taču nav klientu. Uzskatu, ka zināma taisnība tur ir.
Domāju, ka galvenais motors finanšu tirgus pārdalē būs franči, par ko liecina Moskoviči cīņa par Dombrovska portfeli. Tas vien parāda, ka finanšu sektora jautājums pēc BREXIT balsojuma ir ārkārtīgi svarīgs. Savā runā parlamentā teicu, ka notiekošais man atgādina stāstu par pakritušu cilvēku - viņam ātri tiek atņemts pats vērtīgākais un pārlikts savās kabatās.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc britus steidzina sākt formālās izstāšanās sarunas: lai finanšu tirgus pēc iespējas ātri dabūtu projām no Sitijas - uz Parīzi un daļēji uz Frankfurti. Tiek minēta arī Dublina, tomēr domāju, ka īri vairāk norūpējušies par to, kas notiks ar viņu sadzīves, sociālajām un citām saiknēm ar Lielbritāniju. BREXIT gadījumā īru zaudējumi ir lielāki nekā potenciālais labums - finanšu tirgus funkciju daļēja pārcelšana uz Dublinu uz visa pārējā fona nebūtu lielais ieguvums.
Uzskatu, ka arī Baltijas valstu interesēs būtu darīt visu, lai Lielbritānija paliktu, cik vien iespējams tuvu ES. Man šķiet, ka arī Tusks domā šajā virzienā. Viņš aicināja nomierināties un nekur nesteigties, savukārt Junkers britus vairs nesteidzina - kā pirmajās dienās pēc BREXIT. Domāju, viņš bija dabūjis aizrādījumus, piemēram, no Berlīnes - un tagad šajā jautājumā kļuvis piezemētāks. Protams, Junkers nepalaida garām iespēju paķircināt britus, kas varbūt pat vajadzīgs, bet viņu vairs nevar pieskaitīt BREXIT īstenošanas steidzinātājiem.
Kā mēs jokojam, tādi līderi Briselē kā Šulcs izrādās lielāki britu demokrātijas aizstāvji nekā Faradžs vai Džonsons, jo viņi spiež britus izstāties ārkārtīgi strauji - kam nav nekādas jēgas, izņemot finanšu tirgu ātru pārdali par labu Parīzei un Frankfurtei.»
Tuvina referendumam par vienotu ES valdību
Tomēr finanšu sektora spēlētāju intereses nav vienīgās, kas Briselē nokaitē emocijas. Jāatceras, ka paredzamo AK un ES sarunu gaitā Eiropa nozīmīgi izmainīsies. Nākamā gada aprīlī notiek prezidenta vēlēšanas Francijā, kur jau šobrīd tiek prognozēta Nacionālās frontes vadītājas Marijas Lepēnas iekļūšana 2. kārtā. Savukārt 2017. gada rudenī norisinās federālās vēlēšanas Vācijā. Un BREXIT, izskatās, var paātrināt noteiktus procesus.
«Eksistē arī politiskās intereses,» saka R. Zīle, iemalkojot kafiju. «Pašam Šulcam un sociāldemokrātiem Vācijā būtiski ir labi startēt vēlēšanās, parādot spēku un paužot domu: mums, sociāldemokrātiem, vienkāršoti runājot, jāizlīgst ar Krieviju un lai Lielbritānija aiziet, un, jo ātrāk mēs to izdarām, jo vairāk mūsu vēlētāji to novērtēs.
Francijā radusies līdzīga situācija. Olandam maz izredžu uzvarēt, tikmēr jaunā zvaigzne - ekonomikas ministrs Makrons - nodibina jaunu partiju.
Viņi abi ar Šulcu, būdami kreisā spārna politiķi, grib rosināt referendumu Eiropas mērogā par to, ka vajadzētu izveidot patiesu ES valdību. Pēc būtības tas ir absolūts populisms - piedāvāt vispārēju Eiropas referendumu, kurā sociāldemokrāti saka: «Mēs šo, šo un šo politiku atdodam Eiropas valdībai.»
Ko tas nozīmē? Pirmkārt, milzīgu spriedzi un neizpratni visās pārējās ES valstīs, kas to negrib. Tas nozīmē ārkārtēju sabiedriskās domas sadrumstalošanu, konstitucionālo krīzi visās šajās valstīs, tajā skaitā Latvijā, jo tas būtu pretrunā ar Latvijas Satversmi.
Šie kreisie pie tam ir nopietnu partiju pārstāvji - viņi nav absolūti populisti, taču viņi lieto populistiskas formulas, lai varētu sniegt atbildi BREXIT - ka tagad palikusī Eiropa saliedēsies. Pie tam dīvainā kārtā ir runa par to, ka - kā minimums - nekas nemainīsies ES budžetā. Lai arī ar 1% no federālā IKP nav iespējams nekādu ES valdību uztaisīt.
Kā zināms, ASV federālajā budžetā ir 22-23% no IKP, tāpēc tur cilvēki dzīvo arī Vaiomingā - visi taču nemīt Floridā, Kalifornijā un Ņujorkā. Tas notiek tādā gadījumā, ja jūs ar transfertiem pārdalāt nozīmīgas sociālās, izglītības un veselības jomas naudas plūsmas, radot cilvēkiem zināmu dzīves standartu. Savukārt kreiso piedāvātais vispārēja Eiropas referenduma par patiesu ES valdību ceļš ir ārkārtīgi bīstams.»
Par gadu ilgāk kopējā tirgū
23. jūnija referendums citu pēc cita izvirza jautājumus par laiku, saasinot šo dienu un stundu izjūtu. Vieni grib BREXIT norises palēnināt, otri - paātrināt. Dažus procesus BREXIT paātrinājis, dažus - bezmaz apstādinājis.
Beidzot parādījušās ziņas par premjeres T. Mejas un viņas kabineta attieksmi pret laiku: AK var palikt ES gadu ilgāk, nekā tika plānots pirmajās dienās pēc referenduma, paziņojusi The Sunday Times, atsaucoties uz augstu stāvošiem avotiem valdībā un Londonas Sitijā. T. Meja sākotnēji bija plānojusi Lisabonas līguma 50. punktu, kurā definēta atteikšanās no dalības ES kārtība, iedarbināt 2017. gada janvārī. Tomēr britu ministri privātā kārtā esot informējuši darījumu aprindas, ka izstāšanās procesa palaišana nenotikšot ātrāk kā nākamā gada beigās.
Kādi ir izstāšanās procedūras atlikšanas iemesli? Pirmkārt, gaidāmās Francijas prezidenta un Vācijas parlamenta vēlēšanas liek britu valdībai uzdot jautājumu: «Kā iespējams risināt pārrunas, nezinot, kas sēdēs pie galda pretējā pusē?» Otrkārt, pati AK nav īpaši sagatavojusies sarunām: T. Meja izveidojusi divas jaunas iestādes - starptautiskās tirdzniecības un par BREXIT atbildīgo ministriju. Abas vēl nav nokomplektētas un ne īpaši saprot, kādi jautājumi, tirgojoties ar Briseli, jāuzdod. Skaidrs, ka gan Brisele, gan Londona iekļuvušas tumšā mežā.
Balstoties uz oficiālajām ministriju atbildēm, ierēdņu publiskiem komentāriem un politiķu intervijām, iespējams izdarīt kopsavilkumu par Eiropas līderu sarkanajām līnijām gaidāmajās sarunās par BREXIT. Šīs prasības bieži nesakrīt, taču ja T. Meja vēlas gūt panākumus pārrunās, viņai nāksies vienoties ar visiem.
Dažas valstis, ieskaitot Vāciju, Portugāli un Čehiju, uzstāj, ka AK tomēr jāsaglabā brīvas darbaspēka pārvietošanās princips apmaiņā pret pieeju vienotajam preču un pakalpojumu tirgum. Tikai trīs ES dalībvalstis - Dānija, Austrija un Bulgārija - tieši solidarizējušās ar AK norūpētību migrantu jautājumā: tātad T. Mejai atbalstītāju nebūs daudz.
Francija, protams, ļāvusi noprast, ka gatava iet vēl tālāk, saistot pārvietošanās brīvības jautājumu tieši ar AK finanšu sektora iespējām pārdot savus pakalpojumus un gūt naudu kontinentālajā Eiropā. Līdztekus tam Austrumeiropas valstis kopā ar Grieķiju grib panākt AK piekrišanu turpināt veikt lielus maksājumus ES kasē - lai turpinātos līdzekļu pieplūde šīm zemēm.
Parādās arī citi uzdevumi un problēmas: Īrijas valdība grib novērst stingras robežas ar Ziemeļīriju parādīšanos; Spānija centīsies gūt kontroli pār Gibraltāru. Valstis šobrīd cenšas gūt no BREXIT konkrētus labumus: Itālija cenšas pie sevis pārvilināt vairākas Eiropas iestādes, savukārt Malta vēlas kļūt par AK vārtiem uz Eiropu.
«Droši var pateikt «nē»,» - uz jautājumu par nākamajiem mēģinājumiem balsot par izstāšanos no ES atbild R. Zīle, «jo britu pieredze lieliski visiem demonstrējusi, ka visi līderi pamūk no pēcreferenduma atbildības un šis apjukums ir liels. Bez tam katrs no visa tā savā kabatā ātri izjūt «ieguvumus». Domāju, ka mācība ir gūta - kas ir vienīgais pozitīvais šā referenduma rezultāts, jo apklusinās tos populistu spēkus, kas citās ES valstīs varētu aicināt uz līdzīgiem referendumiem.»
Arvien pieaug bažas, ka ja tiks panākta savstarpēji pieņemama vienošanās starp AK un ES, tad viena no 27 ES dalībvalstīm var pārsvītrot visas pūles, nobalsojot «pret» - kā tas notika aprīlī, kad Nīderlande nobalsoja pret ES un Ukrainas tirdzniecības līgumu.
Līdz ar to vairāk nekā saprotams, ka AK un ES sarunas būtu nevis virves vilkšana, bet gan vēsturē nepieredzēta šaha partija, kuras sarežģītajai atklātnei notiek ilgstoša sagatavošanās. Un ar partijas izspēli nebūs apmierināti daudzi.