Ekstraproduktus grib aplikt ar "inflācijas nodokli" (65)

Īstenībā valdības vadītāja izteiktie priekšlikumi nav nekas jauns. Ja par "trakumu" mājokļu un nekustamo īpašumu tirgū runājam salīdzinoši nesen, tad ekskluzīvo preču aplikšana ar nodokli nav nekas jauns.

Saeimā jau vairākus gadus ik pa laikam izvēršas diskusijas, kas tad ir luksusa preces. Pirms pāris gadiem tautas priekšstāvji izsprieda, ka ekskluzīva prece ir pat kafija. Pērnvasar ar priekšlikumu piemērot īpašu nodokli luksusa precēm nāca klajā toreizējais ekonomikas ministrs Aigars Štokenbergs. Tomēr konkrēts "ekskluzīvo lietu" uzskaitījums tā arī nav tapis un neviens tā arī nezina, kas ietilpst šajā "izredzēto" preču grozā. Kalvītis vienīgi bikli ieminējies, ka tās varētu būt īpaši greznas un dārgas automašīnas.

Nedēļas aptaujātie ekonomikas eksperti gan uzskata, ka ekskluzīvo preču aplikšana ar nodokli ir "pupu mizas". Zīmīgi, ka viņi to izteica neatkarīgi cits no cita, uzsverot, ka Kalvīša priekšlikums ir tikai darbības imitācija, kas situāciju nekādi neuzlabos. Jāuzsver, ka neviens nav oficiāli formulējis, kuras tad ir un kuras nav uzskatāmas par "ekskluzīvajām precēm". Tādējādi katram pašam ir dota brīva vaļa produktus sagrupēt pa plauktiņiem.

Premjera "darbošanās rotaļa"

Nedēļa iztaujāja Latvijas Ekonomikas institūta valdes locekli, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Dr. oec. Raitu Karnīti, lai uzzinātu viņas domas, kas īsti ir luksusa preču grozs un kas valdībai būtu jādara, lai iegrožotu inflācijas kāpumu.

Premjers, sakot, ka jāuzliek īpašs nodoklis ekskluzīvām precēm, minēja tikai vienu šo preču kategoriju — greznus auto. Man gan kaut kā negribas pie ekskluzīvām lietām pieskaitīt, piemēram, džipus. Citviet pasaulē tas tā varbūt arī ir. Bet Latvijā, kur autoceļi bieži vien ir katastrofālā stāvoklī un kur ne valsts, ne pašvaldība nespēj nodrošināt sabiedrisko transportu, attālākajos pagastos džips bieži vien ir vienīgā iespēja nokļūt līdz "novārtā" atstātajiem cilvēkiem. Valsts pat it kā spiež pirkt šos džipus. Ko jūs uzskatāt par ekskluzīvām precēm, un vai, tām piemērojot īpašu nodokli, var gūt kādu labumu jeb inflācijas samazināšanos? Un vispār — vai šādu sistēmu Latvijā tehniski ir iespējams ieviest?

Domāju, ka tā ir tikai tāda premjera atrunāšanās, "darbošanās rotaļa". Ja mēs nevaram izkontrolēt daudz nopietnākas lietas, tad kā gan mēs izkontrolēsim katru ekskluzīvo preci — katru kažoku vai ko citu. Nu, nestrādā un Latvijā nekad nav strādājis nekas tāds, kas ir izmantojams tikai kaut kādai specifiskai daļai (šajā gadījumā — kādas preču grupas atsevišķai daļai)! Manuprāt, Latvija šajā aspektā nav vienīgā valsts. Tas tā ir visā pasaulē, jo cilvēki visur pēc savas dabas ir vairāk vai mazāk vienādi.

Vienmēr esmu atbalstījusi ekonomiskās metodes ekonomikas regulēšanai, nevis tādas administratīvās metodes kā nodokļa iekasēšana. Arī attiecībā uz inflācijas problēmu risināšanu.

Ir jāpanāk, lai ekskluzīvās preces nepirktu vai nebūtu iespējas tās nopirkt, vai pats galvenais — nebūtu intereses pirkt. Uzņēmējs, kad viņam ir nauda, vienmēr domā, ko labāk darīt, kur likt līdzekļus: ražot, likt, lai nauda pati ražo naudu, vai arī vienkārši noguldīt. Visbiežāk jau ekskluzīvās preces ir sava veida noguldījums ar domu, kā vēlāk šo ieguldījumu varēs īstenot un atjaunot atpakaļ naudā.

Starp citu, ekskluzīvās lietas jau nav tās, kas iespaido inflāciju. Pārsvarā tās ir ikdienas preces, jo patēriņa grozā ekskluzīvo preču, piedodiet, taču nemaz nav.

Ja kāds grib ierobežot inflāciju, pirmām kārtām ir jāievēro ekonomikas pamatlikums — naudas masai jābūt atbilstošai produktu masai. Tas nozīmē, ka ļoti daudz jāražo un, lai daudz ražotu, preces ir jāpiegādā tādā daudzumā, lai nerastos deficīta sajūta vai lai nauda, ko izmantojam preču pirkšanai, nepārsniegtu pašu preču vērtību. Tad arī nebūs inflācijas. Tā ir elementārā teorija! Lai tā būtu un cilvēki naudu netērētu vienkārši tērēšanas pēc, ir jāveicina uzkrāšana. Tas ir pamatlikums!

Ar vēlmi uzlikt nodokli ekskluzīvajām precēm drīzāk šis likums tiek pārkāpts, jo, kā jau uzsvēru, izskatās, ka šo preču iegāde ir nevis vajadzība, bet gan princips: "kur tad citur es lai šo naudu lieku". Labāk nopērku to rotaslietu vai džipu un pēc tam, ja man vajadzēs līdzekļus investīcijām, šo ekskluzīvo preci atjaunošu naudā.

Arī zeķes var būt luksusa prece

Vai citur pasaulē ir īpaši nodokļi ekskluzīvajām precēm? Cik šāds nodoklis ir efektīvs?

Mēdz būt. Zinu, ka Čehijā ir izmantota šāda nodokļu politika, lai, piemēram, samazinātu trakošanu mājokļu tirgū. Bet viss ir atkarīgs no kultūras katrā konkrētajā valstī. Dažādās valstīs vienu un to pašu metožu rezultāti var būt atšķirīgi — vieniem efektīvi, bet otriem gluži pretēji. Mums tomēr jāņem vērā Latvijas specifiskā situācija.

Neticu, nu vienkārši neticu tādiem īpašiem nodokļiem! Ir tik daudz citu iespēju. Bez tam vispār vajag arī "atrast" šīs ekskluzīvās preces.

Ko tad šajā ekskluzīvajā klāstā mēs varētu atrast, izņemot, piemēram, briljantu kaklarotas?

Visticamāk, tas varētu būt progresīvs nodoklis uz, piemēram, īpašumu, kādiem automobiļiem varbūt... Nezinu. Automašīnas pasaulē jau apliek ar visdažādākiem nodokļiem, lai samazinātu to iegādi. Bet ne jau tamdēļ, lai samazinātu inflāciju, bet gan lai uzlabotu vides situāciju. Tomēr auto vienmēr pērk, jo racionālais ir noteicošais.

Ja arī gribam paaugstināt nodokli automobiļiem, tad pretī ir jābūt, piemēram, sabiedriskā transporta nodrošinājumam. Nevar būt tā — ierobežojam auto iegādi, bet nav variantu, kā cilvēki var pārvietoties citādi.

Ja runājam par ekskluzīvām precēm, visi kā viens min automašīnas. Bet ir taču arī kaut kas cits, piemēram, juvelierizstrādājumu tirgus. Kā var kontrolēt šo tirgu?

Tiešām par to vēl ir jādomā, kā veikt šādu kontroli. Tas nozīmē, ka juvelieru veikaliem būs jāziņo par darījumiem, kas pārsniedz kaut kādu noteiktu summu. Te gan jāteic, ka ekskluzīvas preces var būt pilnīgi visas preču grupas — tie var būt ļoti dārgi trauki, izmeklētas mēbeles un mājsaimniecības preces, kaut vai daļa mobilo telefonu. Arī apavi un zeķes. Nu, piedodiet, viens valkā zeķes par piecdesmit santīmiem, bet kāds cits par nez cik latiem. Pulksteņi, ķēdes... Viss var būt ekskluzīvas preces.

Padomājiet, kāds administratīvais aparāts būs nepieciešams, lai nodrošinātu šādu aplikšanu ar nodokļiem! Iespējams, tie, kas ierosinājuši šo variantu, arī zina, kā to īstenot. Tomēr domāju, ka viss jau ir nokavēts. Ja to gribēja darīt, to vajadzēja īstenot jau agrāk, un, otrkārt, daudz efektīvāki ir ekonomiskie pasākumi inflācijas samazināšanai.

Pirmais un galvenais ir novirzīt naudu no patēriņa uz investīcijām un uzkrāšanu, jo tad nauda aizies tur, kur tai ir jābūt, lai ražotu un sakārtotu sistēmu.

Ekonomikas institūts — "siļķu bode"

Kas tad pirmām kārtām ir jādara?

Kā jau teicu — jānovirza nauda no patēriņa. To var izdarīt divos veidos: uzliekot ierobežojumus patēriņam vai arī radot ierosinājumus uzkrāšanai, investīcijām. Radīt ierosinājumus investēšanai var visdažādākos veidos. Tā kā bankas nesola pietiekami augstus depozīta procentus, jo tās kreditēšanai nelieto šeit savākto naudu un nekrāmējas ar sīkiem noguldījumiem, bet gan strādā ar lieliem naudas uzkrājumiem, ko droši vien piegādā to mātesbankas no daudz lielāka apmēra uzkrājumiem savās labklājības valstīs, mūsu bankās nav vērts noguldīt. Ja valdība vēlētos naudu atvirzīt no patēriņa un ja zinām, ka bankās nav vērts glabāt naudu, tad acīmredzot paralēli bankām ir jārada investīciju struktūras. Jārada investīciju kompānijas, lai tām būtu kādi īpaši labvēlīgi nosacījumi. Ir ļoti nopietni jādomā, kā palielināt investīcijas rūpniecībā.

Un kā ierobežot "trakošanu" nekustamo īpašumu tirgū?

Šeit ir viena ļoti būtiska lieta, ko, man liekas, esmu sapratusi.

Man ir vajadzīgs dzīvoklis, beidzot esmu dabūjusi naudu! Pēc dzīvošanas tajās šaurajās sērkociņu kastītēs visi kāro pēc dzīvokļiem. Dzīvoklis vienmēr mūsu sabiedrībā ir bijusi vērtība. Ja man ir nauda un es neredzu, kur to ieguldīt citur, es mēģinu iegādāties mitekli.

Pašreizējais ļoti augstais cenu līmenis ir divu apstākļu radīts: tas, ka ir nopelnīta nauda caur citu kredītiem, kas ieguldīta caur paša kredītiem. Cilvēka pirmā vēlme ir — iegūt mājokli un citas ilgtermiņā atmaksājamas preces. Bet daudziem pietrūkst zināšanu par tirgus stāvokli globālā mērogā. Viņi šobrīd nenovērtē cenas, un, pamatojoties uz to, starpnieki šobrīd pelna.

Starpnieka mērķis ir par zemāku cenu iegādāties un par augstāku pārdot, un, ja šo mērķi ilgtermiņā var realizēt, cenu kāpums turpinās. Tāpēc šajā mājokļu tirgus nenormālībā es ieviešu otru komponentu — pircēju neizglītotību. Ja valdība vēlētos kaut ko darīt, tad pirmais, lai atdzesētu mājokļu tirgu, būtu izglītot pircēju, stāstīt viņam par cenu samēru, par kvalitātes līmeni, vārdu sakot par to, kādas ir reālās dzīvokļu cenas un kas notiks, kad cilvēks, kas šodien iegādājies mājokli par šo augsto samaksu, pēc pieciem gadiem, kad dzīvokļa cena būs kritusies, turpinās maksāt banku kredītus.

Vai valdības Inflācijas pazemināšanas darba grupa ir vērsusies pie Ekonomikas institūta, lai tas sniegtu padomus vai rekomendācijas?

Nu, redziet, Ekonomikas institūts jau neskaitās... Tas Latvijā ir pārvērsts par "siļķu bodi", mēs esam privāta zinātniskā iestāde. Ar likumu noteikts, ka mēs neesam līdzvērtīgas zinātniskās iestādes statusā un šajā darba grupā nedarbojamies. Varbūt viņi konsultējas kādās citās pētniecības iestādēs.

***

Viedokļi

"Šādu preču nav daudz"

Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Heinrihs Danusēvičs apgalvo, ka augstākajos varas gaiteņos spriešana par ekskluzīvo preču grupu un tai piemērojamiem nodokļiem nav nekas jauns. Pirms pāris gadiem Saeima par luksusa preci atzina pat kafiju un šo produktu tāpēc neatbrīvoja no akcīzes nodokļa. Tomēr deputāti debatēs līdzās šim tonizējošam dzērienam minēja arī citas ekskluzīvas preces, piemēram, kuterus un automašīnas ar lielu jaudu. Danusēvičs domā, ka šo sarakstu varētu papildināt arī ar citiem produktiem — džakuzi vannām, ja tās nav paredzētas ārstnieciskām procedūrām. Šādu preču aplikšana ar speciālu nodokli inflācijas līmeni neietekmēšot, uzskata Latvijas galvenais tirgotājs: "Šādu preču nav daudz. Tomēr uzskatu, ka nodokli tām vajadzētu piemērot. Tas varētu būt kā aizstājējnodoklis, lai varētu noņemt akcīzi dažiem ikdienā lietojamiem produktiem, kā kafijai un bezalkoholiskajiem dzērieniem."

"Luksuss — milzīgie objekti"

Ekonomists Ojārs Kehris Nedēļai teica, ka par valdības ieceri mazināt inflāciju ar īpaša nodokļa uzlikšanu ekstraprecēm neko nav dzirdējis un par to nav kompetents runāts. Par ekskluzīviem produktiem viņš uzskata "milzīgus objektus", kurus nedrīkst īstenot pārkarsušas ekonomikas situācijā. "Man nav nekas pretī pret koncertzālēm un bibliotēkām, bet tās jāceļ no uzkrājumiem, kuri nav iegūti pārkarsušas ekonomikas brīdī," bilda Kehris.

"Summāri ieguvuma nebūs"

Biznesa sociologs Aldis Pauliņš domā, ka "vienkāršais cilvēks" par ekskluzīvām precēm uzskata lietas, kas viņam nav pieejamas, — kažokādas, dārglietas, dārgas automašīnas. "Šie produkti ir paredzēti samērā šauram patērētāju lokam, un to vienību skaits ir visai niecīgs. Nezinu, ko ir rēķinājusi Inflācijas pazemināšanas darba grupa, varbūt viņi arī uzskata, ka nodokļa piemērošana luksusa precēm arī radīs kādu pozitīvu iespaidu. Man gan liekas, ka šajā gadījumā ir grūti runāt par kaut kādām ievērojamām summām, jo summāri tas iespaidos samērā mazu summu no apgrozībā esošās naudas," spriež Pauliņš.

"Tas inflāciju neiespaidos"

Ekonomists Uldis Osis ir strikts: "Runa varētu būt par akcīzes nodokļa noteikšanu luksusa precēm, bet tas nekādā veidā neiespaidos inflācijas rādītāju. Inflāciju aprēķina pēc iepirkuma groza, kurā luksusa preces nemaz nav iekļautas. Nodokli varētu paaugstināt rotaslietām, zeltam, alkoholam — precēm, ko pērk pārtikuši cilvēki. Sarakstā varētu būt iekļautas arī kaut kādas automašīnas. Īpaši gan neesmu pētījis, ko mēs varētu uzskatīt par luksusa precēm.