Ieraudzīt, kurš peld kails, iespējams tikai bēguma laikā

Šābrīža lejupslīde finanšu un izejvielu tirgos nav tikai korekcija. Iespējams, tas ir nullto gadu otrajā pusē sākušās globālās finanšu krīzes jaunas saasinājuma fāzes sākums. Šoreiz galvenais trieciens var skart Ķīnu, Krieviju un citu attīstības valstu ekonomikas - lai arī visiem pārējiem neklāsies viegli.

Satricinājums gada sākumā

2016. gada sākums satricināja gandrīz visus tirgus. ASV biržu indeksi S&P 500 un NASDAQ kopš gada sākuma kritās attiecīgi par 10% un 15%, japāņu Nikkei 225 - par 16%, britu FTSE 100 - par 10%, vācu DAX - par 17%, itāļu FTSE MIB - par 25%.

Mīnusos nokļuva arī attīstības valstu biržas: indiešu Sensex - -9%, Krievijas PTC - -9%, Brazīlijas Bovespa - -7%, Ķīnas Shanghai Composite - -23%. Grieķijas fondu indekss ASE noslīdēja līdz 1990. gada minimumam. Turpina kristies naftas, gāzes un izejvielu cena.

Jautrība nevalda pat Eiropas banku sektorā: kopš gada sākuma Deutsche Bank akcijas noslīdēja par 50%, Commerzbank - par 45%, itāļu Monte dei Paschi - par 65%, šveiciešu Credit Suisse - par 40%. Deutsche Bank gadījumā tirgū pat sāka cirkulēt baumas par subordinēto konvertējamo obligāciju iespējamu konvertēšanu kapitālā. Bankas galvenokārt pārdzīvo, ka nozīmīga kredītu daļa izsniegta naftas un gāzes kompānijām, kas pašreizējā situācijā ir tuvi problēmkredītiem.

Vienlaikus attīstīto valstu centrobankām vienkārši nav palicis ierasto līdzekļu, lai cīnītos ar ekonomikas izaugsmes lēno tempu un stipro deflācijas spiedienu. Turklāt šajā situācijā bankām ārkārtīgi grūti pelnīt - spreds starp īstermiņa un ilgtermiņa procentu likmēm sašaurinās.

Par globālās ekonomikas galveno bremzēšanās iemeslu pieņemts uzskatīt Ķīnas ekonomikas atdzišanu un straujo kapitāla aizplūdi no tās, tomēr faktiski jārēķinās ar nopietnāku problēmu.

Parādu pārpilnība

Ļoti iespējams, ka pasaule iesoļo globālās krīzes trešajā, saasinātajā, fāzē pēc 2008. un 2009. gada finanšu krīzes un 2011. un 2012. gada eirokrīzes. Un tās, tāpat kā divu iepriekšējo, iemesls reducējams uz vienu vienkāršu elementu - parādu pārpilnība.

Superzemās aizdevumu likmes, kas kā plāksteris tiek lipinātas virsū finanšu krīzei, nesušas maz labuma attīstītajām valstīm, taču sāk dārgi izmaksāt attīstības valstīm. Par netīšām (taču paredzamām) kvantitatīvās mīkstināšanas (QE) programmas sekām kļuva strauja kapitāla pārvietošanās pāri robežām.

Kopējā kapitāla pieplūde uz attīstības valstīm pieauga no 20 mljrd. USD 2008. gadā līdz 600 mljrd. USD 2010. gadā. Attīstības valstu parāds audzis no 150% pret IKP 2009. gadā līdz 195% pret IKP 2015. gadā. Paralēli šo zemju kompāniju, banku un iedzīvotāju parāds palielinājies no 50% pret IKP 2008. gadā līdz 75% pret IKP pērn.

Tikai neliela daļa šīs naudas tika ievirzīta attīstības valstu ilgtermiņa investīciju projektos. Vēl vairāk: pēc 2008. un 2009. gada investīciju apjoma pieaugums attīstības valstīs mazinājās.

Uzskatāms piemērs - Brazīlija. Jau otro gadu šīs BRIC valsts ekonomika atrodas smagā recesijā un tuva iekļūšanai parādu krīzē: budžeta deficīts sasniedzis 10% no IKP; tikai parāda apkalpošanai vien tiek tērēti 7% no IKP gadā. Brazīlija, kurā kopš 2007. gada izlaisto korporāciju obligāciju apjoms izaudzis 12 reizes un kura izceļas ar ievērojamu tekošo maksājumu bilances deficītu, kļuvusi maksimāli atkarīga no ārzemju kapitāla pieplūduma.

Daļēji situāciju saasināja ārējais šoks - cenu krišanās Brazīlijas eksportētajai dzelzs rūdai un sojas pupām. Tomēr uzlidojuma un sekojušās nosēšanās iemesls nav skaidrojams ar izejvielu supercikla beigām.

Brazīlija ir visai slēgta ekonomika. Nullto gadu sākumā (startē izejvielu supercikls) eksporta attiecība pret IKP sastādīja tikai 15%. Pēc tam eksporta īpatsvars kritās - līdz šābrīža 11% no IKP.

Sarežģīta situācija arī ar Malaiziju, kur bankām ļoti daudz ārējo parādu plus ārkārtīgi augsta iedzīvotāju parādu attiecība pret ienākumiem, kā arī samērā nelielas zelta un valūtas rezerves. Jāpievērš uzmanība arī Turcijai, kur novērojams būtisks tekošo maksājumu bilances deficīts un ievērojams privātais parāds ārzemniekiem, ko tikai padziļina liras kursa lejupslīde.

Parāda izmantošanas efektivitāte bremzēs globālo izaugsmi

Kas tad radīja bumu un tam sekojušo kritumu? Kreditēšanas pieaugums. Finanšu pakalpojumu globalizācija, kas izraisīja ASV hipotekāro krīzi un ES parādu krīzi, nulltajos gados ielauzās arī attīstības tirgos, nesot sev līdzi tās pašas «finanšu inovācijas». Milzīgs iedzīvotāju skaits un bizness, kam agrāk nebija vieglas pieejas lētiem kredītiem, visbeidzot tika pie šā labuma.

Rezultātā Brazīlija, Turcija, Dienvidāfrika, Ķīna, Koreja un citas attīstības valstis piedzīvoja kredītu bumu. Privātā sektora iekšējā kreditēšana kopš šā buma sākuma līdz 2014. gadam Brazīlijā pieauga no 29% pret IKP līdz 70% pret IKP; Turcijā - no 14% līdz 74%; Krievijā - no 17% līdz 59%; Indonēzijā - no 20% līdz 37%; Kazahstānā - no 16% līdz 36%.

Balstoties uz makropiemēriem, šo argumentu savā nesenajā ziņojumā analizē Haime Karuana, Starptautisko Norēķinu bankas (BIS) izpilddirektors. Pēc 2008. un 2009. gada krīzes aizņēmēji attīstītajās valstīs samazināja apetīti: privātā parāda attiecība pret IKP nedaudz mazinājās, lai pēc tam stabilizētos.

Savukārt attīstības valstīs kredītu ņēmēji ultramaigos kredītu izsniegšanas nosacījumus (Federālo Rezervju sistēmas (FRS) un Eiropas Centrālās bankas (ECB) nullei tuvās aizdevuma likmes) uztvēra kā iemeslu strauji kāpināt parādu.

Pēc BIS datiem, attīstītajās valstīs privātā sektora parāds laikā no 2006. gada līdz 2016. gadam sastādīja apmēram 160% pret IKP, kamēr attīstības valstīs tas šajā laikā pieauga no 75% pret IKP līdz 125% pret IKP. Korporatīvā nefinanšu sektora parāds attīstītajās valstīs palielinājās no 80% pret IKP līdz 89% pret IKP, bet attīstības - no 57% pret IKP līdz 100% pret IKP (Ķīnā - no 110% pret IKP līdz 220% pret IKP).

Turklāt šā parāda izmantošanas efektivitāte attīstības valstīs izrādījusies ārkārtīgi zema. Pēc BIS datiem, nefinanšu sektora kompāniju vidējā rentabilitāte attīstītajās valstīs pēdējo 10 gadu laikā kritusies no 15% uz 11%, kamēr attīstības valstīs - no 18% uz 8,5%. Atdeve no attīstības valstīs investētā kapitāla jau ir zemāka nekā attīstītajās valstīs. No kurienes gan rasties ekonomikas izaugsmei?

Ar parādu rotaļājas arī tagad problēmās nonākušie izejvielu uzņēmumi: naftas un gāzes sektora sektora kompāniju (galvenokārt attīstības valstu) parāds pieaudzis no 1 trilj. USD 2006. gadā līdz 3 trilj. USD 2014. gadā.

Attīstības valstu parādu veidošanās mehānisms

Kāds tuvplānā izskatās mehānisms, kas nodrošināja grandiozu kapitāla pārplūšanu no attīstītajām uz attīstības valstīm? No vienas puses, aplūkojot amerikāņu obligāciju nesto peļņu, investori, kuru rīcībā bija dolāri, meklēja daudz ienesīgākus vērtspapīrus. No otras puses, attīstības valstu kompāniju menedžeri vadījās pēc tā, ka, pārdodot pasaules finanšu tirgū savas obligācijas, kas nominētas dolāros, viņi par šīm obligācijām varēs maksāt ievērojami zemāku procentu nekā savu valstu tirgos.

Runa ir gan par tādām gigantiskām Krievijas un Brazīlijas kompānijām kā Petrobras, kā arī par ne tik lieliem uzņēmumiem kā, piemēram, Indijas attīstītāju kompānija Lodha Group vai Dienvidāfrikas enerģētikas uzņēmums Eskom.

Attīstības valstu kompāniju menedžeri secināja: ar daudz zemāku dolāru obligāciju - salīdzinājumā ar vietējo - procentu viņi paaugstina savu uzņēmumu ienesīgumu. Savukārt investori aprēķināja, ka attīstības valstu dolāru obligāciju augstāku procentu - salīdzinājumā ar amerikāņu obligācijām - dēļ viņi paaugstina savu peļņu. Tātad dolāros gūtu aizņēmumu jomā kreditoru un debitoru intereses sakrita pilnīgi.

Situāciju 2014. gadā sāka mainīt dolāra kursa pieaugums - jaunu kredītu piesaiste un veco apkalpošana kļuva apgrūtināta. Dolāra stiprināšanos investori skaidroja ar vājo ekonomikas attīstību eirozonā un Japānā, kā arī attīstības valstu izaugsmes palēnināšanos uz visai pieklājīgā izskata ASV ekonomikas fona.

ASV monetārās politikas stingrināšanas un tās vienlaicīgas mīkstināšanas citās attīstītajās valstīs rezultātā investori un bankas nonāca pie lēmuma, ka amerikāņu korporatīvo obligāciju iegāde, proti, kredītu izsniegšana ASV uzņēmumiem, kļuvusi vēl ienesīgāka, kas savukārt vēl straujāk virzīja dolāra kursu uz augšu.

Jāņem vērā, ka vairāku attīstības valstu parādu situāciju raksturo tas, ka to ekonomikas kopumā - ne tikai atsevišķas kompānijas - sāk izjust dolāru deficītu. Krievijas un Brazīlijas valdībām uz valsts rēķina nācies sniegt savām kompānijām atbalstu ASV valūtā.

Parāda audzēšana notika lejupslīdoša dolāra kursa apstākļos - samaksāt parādus dolāros šādā gadījumā ir viegli. Taču 2014. gadā FRS atteicās no QE politikas un amerikāņu valūta uzsāka kustību pretējā virzienā - līdz ar to dolāros aizņēmumus ņēmušie skatīja nepatīkamu ainu: parāda apjoms nacionālās valūtas izteiksmē palielinājās, taču bieži vien nebija, ar ko to apmaksāt.

Starptautiskais Finanšu institūts (IIF) vēl pērnajā oktobrī secināja, ka attīstības tirgus 2015. gadā sagaida lielākā kapitāla aizplūde kopš 1988. gada. Tobrīd bija runa par 540 mljrd. USD, taču rezultāts izrādījies sliktāks - 735 mljrd. USD jeb 7 reizes vairāk nekā gadu iepriekš.

Vislielākos zaudējumus cietusi, protams, Ķīna - 676 mljrd. USD; no pārējām attīstības valstīm investori izņēmuši 59 mljrd. USD. Par citiem ievainojamākiem tirgiem - līdztekus Ķīnai - IIF uzskata Brazīliju, Dienvidāfriku un Turciju; IIF prognoze 2016. gadam - 448 mljrd. USD aizbēgšana ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās rezultātā. Šobrīd vērojama milzīgu kapitāla apjomu aizplūde no attīstības tirgiem par labu eirozonai un Japānai.

Ķīnas sindroms

Uz fondu tirgu krišanās, ārējās tirdzniecības straujas sarukšanas, juaņas kursa pazemināšanās fona Ķīnas kopējais parāds janvārī pēkšņi pieauga par 520 mljrd. USD. Šī summa šķiet neticama, taču kopš oktobra jaunu Ķīnā izsniegto kredītu apjoms pārsniedzis 1 trilj. USD. Un šī summa praktiski neko, izņemot pieaugošo šaubīgo garantiju nodrošinājumu, spoku pilsētas un pārprodukciju, nedod.

Realitātē drakonu zeme bez skaļiem paziņojumiem un strīdiem īstenojusi pusi QE3 programmas mēneša laikā! Izskatās, ka Pekina vienkārši nolēmusi piegāzt valsti ar naudu, mēģinot noturēt fondu tirgu, valūtu un ekonomiku. Tikai jaunākā ES un Japānas pieredze liecina, ka programmas, kas līdzinās QE, izceļas ar izteikti zemu efektivitāti.

Gigantiskā parāda veidošanas procesā Ķīna pārspējusi pati savu rekordu. Kopējā parāda apjoms pret IKP tuvs 350%. Tālākā notikumu gaita visai skaidra: vienubrīd noskaidrosies, ka vairāk nav labu aktīvu, ko varētu izmantot kā kredītu nodrošinājumu, bet pastāvīgi pasliktinošos naudas plūsmu vairs nepietiek, lai veiktu maksājumus par nenodrošināto parādu. Un var notikt tas, no kā Pekina izmisīgi mēģina izvairīties, - masveida korporatīvie defolti, kas, visticamāk, būs Ķīnas korporatīvā parāda burbuļa beigas.

«Mums, šķiet, tuvojas trešais parādu supercikla vilnis, bet ikviens, kurš stāsta, ka Ķīnā «viss būs citādi», vienkārši slēpj galvu smiltīs,» apgalvo Hārvarda universitātes profesors Kenets Rogofs.

Fortūna eksportētājvalstīm pagriezusi muguru

Pēc 2008. un 2009. gada finanšu krīzes fāzes daudzi cerēja, ka strauja izaugsme attīstības tirgos kļūs par drošības spilvenu nobriedušajām ASV, ES un Japānas ekonomikām. Kādu laiku tā arī bija. Attīstības valstīs, kuru vidū pirmo vijoli spēlē Ķīna, dzīvo 85% pasaules iedzīvotāju, tās sarūpē 60% no globālā IKP. Pēc 2008. gada attīstības tirgi nodrošināja vairāk nekā 80% globālās ekonomikas izaugsmes.

Lielākās daļas attīstības valstu IKP pieaugums kopš šā gadsimta sākuma balstījās uz izejvielu eksporta bumu un pārmērīga kredītu apjoma saņemšanu. Taču, tā kā attīstības tirgu izaugsmi nepavadīja pietiekamas strukturālās reformas, šis nav izrādījies stabils process. Par problēmas epicentru var uzskatīt Ķīnu, kuras radītā pieprasījuma krišanās rezultāts bija izejvielu (nafta, metāli, pārtika) supercikla izbeigšanās.

Ārpus Āzijas robežām lielākā daļa attīstības valstu ir izejvielu eksportētājas un ir ļoti atkarīgas no būtiskām šo preču cenu pārmaiņām. Izejvielu supercikla beigšanās tām izrādījusies ļoti sāpīga. Kad krīt vietējās valūtas kurss, krītas valūtas ienākumi no izejvielu precēm; līdztekus arī šogad turpina samazināties līdzekļu ieplūde šo preču apjomu un cenu samazināšanās rezultātā. Vienlaikus nav valūtas ienākumu no tādu preču eksporta, kuras neietilpst izejvielu grupās.

Un, tā kā šīm valstīm jāveic parādu apkalpošana valūtā, attīstības tirgos tuvākajā laikā sagaidāma daudzu parādu krīžu attīstība. Kā izteicies investors Vorens Bafets, «ieraudzīt, kurš peld kails, iespējams tikai bēguma laikā».

Pirmās plaisas parādījušās Azerbaidžānā - tā ātri «nodedzina» savas rezerves, kas uzkrātas laikā, kad naftas cena pārsniedza 100 USD par barelu. Valsts zaudējusi 60% rezervju un lūdz SVF palīdzību vairāk nekā 4 mljrd. USD apmērā.

Ar vēl lielākām problēmām, nekā ierasts, sadūrusies Venecuēla, kuras ekonomika jau sen atrodas šausmīgā stāvoklī. Prezidents izsludinājis ārkārtēju stāvokli ekonomikā, lai arī vairākumam iedzīvotāju šis stāvoklis vairs ne ar ko neatšķiras no ierastās smagās situācijas. 100 bolivāru naudas zīmes, kas ir vērtīgākā banknote valstī, kopēšana uz kseroksa izmaksā vairāk nekā 100 bolivāru. Ekvadora neizskatās neko labāk.

Tālāk - Nigērija, kurai draud suverēnais defolts un kura jau palūgusi Pasaules bankai (PB) un Āfrikas Attīstības bankai 3,5 mljrd. USD savu rezervju, ko izsmēlušas zemās naftas cenas, saglabāšanai.

Reformas nokavētas, un ekonomiku virzošo faktoru nav

IKP vispārējos vilcienos sastāv no 3 komponentiem: eksporta, kapitālieguldījumiem un patērētāju izdevumiem. Visi 3 faktori attīstības zemēs pārstājuši virzīt ekonomiku, un tām nav, ar ko tos kompensēt. Tirgi vairs nav gatavi finansēt valstu parādu palielināšanos, nav sagaidāms patērētāju un kreditoru atbalsts: agrāk novērotais aizņēmumu bums beidzies.

Mēs no jauna varam sadurties ar liela mēroga suverēno parādu krīzi, taču šoreiz bankroti pirmkārt apdraudēs izejvielu eksportētājas, nevis eirozonas perifērijas valstis. Un nonākt pie sagaidāmā rezultāta: šo valstu banku sistēmas ātri iztukšosies un būs nepieciešama ekstremālu finanšu palīdzības pakešu sērija.

Bet pasaules - īpaši SVF un PB - resursi tika izsmelti iepriekšējo krīzes fāžu laikā. Kārtējie palīdzības sniegšanas pasākumi iespaidīgi iztukšos kontus. Tomēr naudu nāksies atrast - cerībā, ka tiks veiktas strukturālās reformas.

2017. gadā nevienai valstij nevajadzētu būt atkarīgai vienīgi no enerģijas nesēju eksporta. Ja atkarīgās un zaudējumus ciešošās valstis nespēs atrast paralēlus ienākumu avotus, tad atšķirībā no eirozonas perifērijas tām labāk ļaut sagrūt.

Globālais IKP augs lēni

Attīstības valstis spēs atgūties gadījumos, ja uzlabosies to pārvalde un tiks īstenotas ekonomikas izaugsmi stimulējošas reformas. Taču tas prasīs laiku. Nav jābrīnās, ka mūs sagaida ilgs ārkārtīgi lēna globālā IKP pieauguma periods.

Patlaban praktiski neeksistē faktori, kas varētu nodrošināt vērā ņemamu attīstības ekonomiku izrāvienu. Tās pagaidām nav pārdzīvojušas krīzes vai reformu katarsi un tagad virzās gluži kā pa purvu. Tādēļ attīstības valstis tuvākajos gados nespēs kļūt par globālās izaugsmes lokomotīvēm, kā tas bija iepriekšējā desmitgadē, kad, pēc Goldman Sachs datiem, tās nodrošināja 75% no globālās ekonomikas izaugsmes.

Sagaidāms, ka 2016. gadā to izaugsmes temps apdzīs attīstīto valstu tempu tikai par 2,1 procentpunktu, kamēr 2009. gadā šis rādītājs pārsniedza 7 procentpunktus.

Mēs šajā gadsimtā dzīvojām ar kājām gaisā apgrieztā pasaulē, kur vadošā loma piederēja attīstības valstīm. Tās piesaistīja daudz kapitāla. Dažas to izmantoja efektīvāk - kā, piemēram, Indija, citas ne īpaši veiksmīgi - kā Brazīlija. Tagad par attīstības līderiem atkal kļūst attīstītās valstis ar ASV priekšgalā - tieši tajās pirmkārt tiek īstenota ceturtā industriālā revolūcija.

«Vājinošos izaugsmes tempu, būtisku adaptāciju maiņas kursos un izejvielu cenu krišanās kombināciju vajag aplūkot nevis kā eksogēnu šoku sekas, bet drīzāk kā finanšu cikla vēlīno stadiju - šoreiz - attīstības tirgos - un globālo finansēšanas nosacījumu pārmaiņu ārējās izpausmes,» secina Haime Karuana.