Slavenības atzīstas... (51)

Liktenīgais brauciens

90. gados Gulbenes novadā iecienīta ballīšu vieta bija Stāmeriena.

Kādu vakaru devos uz diskotēku kultūras namā, kas atradās pāris kilometrus no stacijas. Sadūšojos un uzlūdzu uz deju meiteni, kura man ļoti patika jau ilgāku laiku. Kad viņa gribēja doties mājās, pierunāju vēl mazliet uzkavēties, apsolot aizvest uz pēdējo vilcienu. Norunātajā laikā devāmies ceļā.

Braucot pie sevis domāju, kādu viltību izstrādāt, lai meitene paliktu. Kad līdz galamērķim bija atlicis vien kilometrs, es nemanāmi noslēdzu degvielas padevi, un mocis apstājās. Žēli teicu: «Viss... Benzīns beidzies. Līdz pirmajam autobusam būs jāpaliek pie manis Stāmerienā...» Protams, sākumā meitenei bija doma skriet uz staciju kājām, taču tad atskanēja aizejošā vilciena skaņas. Nācās vien palikt «uz kafiju». Tā nu esam kopā jau divdesmit gadus. – Ralfs Rubenis

Otrā dzimšanas diena

Kopā ar sievu un draugiem devāmies atpūsties uz Šarmelšeihu. Kādu dienu nolēmām aizbraukt līdz Ras Mohamed salai – baudīt sauli un ūdens priekus. Kuģītis parasti piestāj pie krāšņākajiem koraļļiem, dodot tūristiem iespēju snorkelēt instruktora pavadībā. Kad atskanēja signāls par tuvošanos šādai vietai, cilvēki sastājās pie kuģa borta un lēca lejā. Nodomāju – ja jau visi tā dara, jālec arī man! (Mazliet aizdomīgi gan šķita, ka to darīja tikai kādas peldēšanas komandas dalībnieki.) Ielēcis lielajos viļņos, sarijos sāļo jūras ūdeni, tāpēc atpaliku no pārējiem. Mani pārņēma panika un bezspēks, es vicināju roku un kliedzu: «Help, help!» - taču neviens man pakaļ nepeldēja un arī kuģis netuvojās. Kad biju ķepurojies jau vairāk nekā piecpadsmit minūtes, beidzot no ūdens tiku izvilkts. Izrādās, pacelta roka nozīmē haizivs tuvošanos un evakuēšanos, tādēļ arī neviens man palīgā tik ātri nesteidzās. Turklāt pirmajā snorkelēšanas vietā dziļums bija 200 metri un tur drīkstēja peldēt tikai ar iepriekšēju sagatavošanos. Tagad 13. marts ir mana otrā dzimšanas diena. – Gundars Lintiņš

Figviņzin
Pirms pāris gadiem biju ierakstījis jautru un ironisku dziesmiņu ar nosaukumu Figviņzin – par krīzi, aizbraukšanu un citām ar to saistītām lietām. Tas bija aktuāls hits vairākās radiostacijās. Reiz kādā radu pasākumā šo dziesmu sāku apspriest ar namatēvu, bet to, ka esmu tās autors, nepieminēju. Sarunā iesaistījās arī namatēva māsa – solīda kundzīte – un teica: «Jā, es arī šo dziesmu esmu dzirdējusi. Vienmēr domāju – kurš kretīns to ir sarakstījis!?» Iestājās neveikls klusums, kas drīz vien pārvērtās milzīgā smieklu šaltī. Nācās atzīties, ka tas kretīns esmu es. Lieki piebilst, ka tobrīd tiešām sajutos kā kretīns, lai gan domāju, ka arī kundze nejutās labāk. – Ansis Klintsons

Špikošanas plāns

Tuvojās grūts eksāmens augstskolā, un man vajadzēja izdomāt labu špikošanas metodi. Tā kā jau tolaik strauji attīstījās telefonu funkcionālās iespējas, nolēmu izmantot hands-free sistēmu. Sarunājām, ka brālis man austiņās lasīs teoriju. Visu bijām izplānojuši – ierīkojām hands-free sistēmas austiņu un mikrofonu kreisajā plaukstā. Lai visu dzirdētu, man bija tikai jāatspiežas pret roku. Eksāmena rītā satraukums bija liels, jo iepriekš pasniedzējs mani jau divas reizes bija pieķēris špikojam. Eksāmens sākās: pagāja 30 minūtes – es rakstu, pagāja stunda – es rakstu, pagāja pusotra stunda – es, nepacēlis galvu, joprojām rakstu. Jutu, ka pasniedzējs savu caururbjošo skatienu ir vērsis tieši uz mani un seko līdzi katrai pildspalvas kustībai. Pēc brītiņa viņš nostājās man blakus (cilvēkam ar vājiem nerviem ko tādu piedzīvot nenovēlu). Te pēkšņi no brāļa lasītā vairāk neko nedzirdēju. Austiņā iestājās kapa klusums, un es sapratu, ka beigās būs jāimprovizē pašam. Paldies Dievam, tēma nebija pārāk grūta, un līdz beigām tiku. – Mārtiņš Gailītis

Ne vēsts no loma

Bija ļoti silts un saulains Jāņu dienas rīts pie ezera. Pārējie jāņabērni pēc varenās līgošanas bija devušies gulēt, bet man miegs vēl nenāca, tāpēc nolēmu pamakšķerēt. Viss nepieciešamais ekipējums bija līdzi, atlika tikai doties ezerā. Pēc brīža, es – vienā kreklā, peldbiksēs un cepuri galvā – jau mētāju vizuli. Pēkšņi jutu, ka mans nenogremdējamais gumijas kuģis kļūst aizvien mīkstāks un mīkstāks. Ieskatījos vērīgāk – patiešām, airēdams gar niedrēm, biju pārdūris laivu. Ātri izvērtēju situāciju un sapratu, ka no šīs vietas krastā tik viegli netikšu – visapkārt brikšņi un niedres. Nācās pieņemt lēmumu – pamest laivu ar visiem zvejas rīkiem un glābties pašam vai arī mēģināt dabūt krastā visu. Izlēmu, ka tik viegli nepadošos, un, ar vienu roku spiezdams ciet caurumu laivas sānā, bet ar otru airēdams, kūlos uz jautrā ceļojuma starta vietu. Viss beidzās laimīgi – drīz vien sveiks un vesels biju krastā, turklāt ar visām mantām. – Jānis Buķelis

(Viņas)

Nodevīgā cigarešu paciņa

Dienās, kad darbu sanāk beigt vēlāk, uz mājām dodos ar taksi. Parasti palūdzu, lai taksometra vadītājs piestāj kādā man zināmā veikalā, kur nav garu rindu, – tā es nepilnu piecu minūšu laikā varu iepirkties un atgriezties mašīnā. Taču reiz brauciens tik ātri vis nebeidzās. Salikusi groziņā pirkumus un pasitusi padusē tualetes papīra iepakojumu, steidzos pie kases. Kad jau biju norēķinājusies, sāka pīkstēt drošības sistēma. Visu pircēju acis pievērsās man. Vaigi dega, mugura kļuva slapja – jutos kā noziedzniece. Apsargi secināja, ka pīkstētājs ir manā somā – izkrāmēju to tukšu, bet nekā! Beidzot apsargs atrada vainīgo – tās bija citur pirktas cigaretes. Veikala drošības sistēmai nepatika svītrkods, ko nebiju paguvusi noplēst. Stāsta morāle ir vienkārša – cilvēki, beidziet smēķēt! Saudzējiet veselību, tad šādās situācijās nebūs jāiekuļas. – Inese Supe

Sievišķīgās viltībiņas

Braucot ar automašīnu, vienmēr apzinīgi ievēroju ceļu satiksmes noteikumus. Pirms pāris gadiem steidzos uz koncertu – stipri kavēju, tādēļ nācās pārsniegt atļauto ātrumu. Protams, aiz krūmiem bija noslēpušies, kā es mēdzu teikt, mazie, spilgtie jāņtārpiņi. Ieraugot ātri braucošo mašīnu, policists izgāja uz ceļa un parādīja, lai apstājos. Biju ļoti satraukusies, bet prātā tikai viena doma – paspēt uz koncertu! Kad apstājos un atvēru logu, no lielā satraukuma rīkojos tā, kā parasti nedaru – sāku atvainoties, uzdāvināju policistiem savu pēdējo CD, foto un lūdzu, lai viņi mani pavada līdz koncerta vietai. Neticēsiet, tomēr Latvijā ir arī saprotoši cilvēki – tiku cauri ar brīdinājumu un policisti mani tiešām pavadīja līdz pat koncerta norises vietai. – Liene Šomase

Dīvainā soliste

Esmu jau pieradusi, ka cilvēki uz ielas vai pirmajā tikšanās reizē mani nepazīst, jo mans skatuves tēls krasi atšķiras no tā, kā ģērbjos un uzvedos ikdienā. Reiz iepazinos ar kādu meiteni. Arī viņa mani neatpazina. Sarunas laikā apspriedām mūziku, un es ieminējos par savu grupu. Te nu sākās pats interesantākais – meitene teica, ka Triānas Parks viņai nepatīk, soliste esot pagalam dīvaina un uz skatuves izskatoties ne visai... Es, protams, neatzinos, ka dīvainā soliste esmu es, tikai klausījos un priecājos, ka cilvēks spēj būt tik atklāts. Vēlāk meitene no krustmātes bija uzzinājusi, kas es esmu, un jau nākamajā tikšanās reizē bija mainījusi viedokli gan par mani, gan grupu. Paradokss – pēc tam viņa ilgu laiku darbojās Triānas Parkā. – Agnese Rakovska

Pārceltais reiss

Reiz kopā ar mammu devāmies uz konkursu Karību salās. Lidojums bija no Rīgas ar pārsēšanos Amsterdamā. Kad tur ieradāmies, mums paziņoja, ka reiss kavēsies sešas stundas. Neko darīt – gaidījām. Nākamais lidojums līdz Dominikānai ilga vēl 11stundas. Kad beidzot izkāpām galapunktā, priecīgas meklējām sagaidītājus, taču sapratām, ka neviena nav. Sākās panika – vairākas stundas centāmies sazvanīt kādu no organizatoriem, bet neveiksmīgi. Nakti pārlaidām mazā hotelītī, no rīta beidzot sazvanījām vajadzīgos cilvēkus un laimīgi nokļuvām galamērķī. – Madara Grēgere

«Mīļais» mājdzīvnieciņš

Reiz biju uzaicināta uz ballīti pie kolēģes, kurai ir mājdzīvnieks – žurciņa. Taču man no grauzējiem ir bail vairāk nekā naktī vienai staigāt pa ielām. Vakara gaitā pamanīju, ka būrim durtiņas ir vaļā un no žurkas – ne vēsts. Nu tikai sākās... Viesi mēģināja bēgli atrast, bet es no satraukuma biju pilnīgi sastingusi. Tad iezvanījās telefons, kuru biju atstājusi koridorā jakas kabatā, un es devos tam pakaļ. Pēkšņi nez no kurienes žurka bija man pie kājām... Reaģēju impulsīvi – iekliedzos, palecos metru virs zemes un ielēcu rokās blakus stāvošajam vīrietim. Visi smējās, bet rezultātā cietusī izrādījos nevis es, bet žurka, kas bija pārbijusies no mana spalgā kliedziena. – Sarmīte Rubule

VIŅŠ VĒRTĒ (par Šomases stāstu):

Liene, ļoti pareizs piegājiens! Ne katrs uzdrošinātos iziet no situācijas šādā veidā! Ja godīgi, man pašam ne reizi vien ir gadījies atpirkties ar saviem CD – arī policistiem patīk laba mūzika! :) – Gacho