Ienesīga nozare, ko nedrīkst monopolizēt, jeb depozīta sistēmas iespējamā ēnas puse

FOTO: Pixabay

Pēdējo gadu laikā arvien vairāk tiek runāts par vides aizsardzību. Viens ar to saistītajiem jautājumiem, kas Latvijas sabiedrībā ir īpaši aktuāls, – atkritumu šķirošana un depozīta sistēma. Par šo jautājumu, kā arī par pārmērīgo pārtikas nonākšanu atkritumos intervijā portālam TVNET stāstīja iepakojumu ražotāja, starptautiskā uzņēmuma „IMMER Group” prezidente Irina Mirošņika.

- Sabiedrībā ļoti skeptiski izturas pret jautājumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām un zaļo dzīvesveidu, jo pāreja uz to ir ļoti dārga. Vai tā patiešām ir?

- „Dzīvot zaļi” tik tiešām nozīmē dzīvot nedaudz dārgāk nekā ierasts. Ja ejam uz veikalu un pērkam augļus vai dārzeņus ar atzīmi „ekoloģiski tīrs”, šie produkti maksā daudz dārgāk nekā citi. Bet tā ir mūsu pašu izvēle. Mēs varam izvēlēties, vai gribam dzīvot saskaņā ar „zaļo filozofiju”, pasargāt sevi no dažādām kaitīgām vielām, domāt par savu un bērnu nākotni, vai arī dzīvot kā iepriekš un ne par ko nedomāt.

- Baltijas valstīs pēdējo gadu laikā ir dažādas diskusijas par depozīta sistēmas ieviešanu un tās priekšrocībām. Lietuva un Igaunija šo sistēmu ir ieviesusi, bet Latvijā vēl notiek sarunas par to. Vai Latvijai ir vērts ieviest šādu sistēmu?

- Depozīta sistēma kopā ar dažādiem paralēliem pasākumiem ir vienīgais pareizais risinājums, kas jau ir pierādījis sevi faktiski visā Eiropā. Šveicē tā sākās pirms 20 gadiem, Vācijā – pirms desmit gadiem, tāpat arī Dānijā. Līdztekus citiem pasākumiem, skaidri definētiem depozīta sistēmas uzdevumiem, tas ir pareizs lēmums.

- Kā šī sistēma varētu palīdzēt risināt plastmasas atkritumu problēmas?

- Jautājums nav tikai par plastmasas atkritumiem. Šeit ir jārunā arī par to, ka depozīta sistēmu vada vairāki operatori, kuru starpā ir gan ražotāji, gan tirgotāji, gan arī izplatītāji un tirdzniecības centru tīkli. Depozīta sistēmā lielu lomu spēlē arī atkritumu šķirotāji un pārstrādātāji, kuri atkritumiem nereti piešķir „otru dzīvi”. Ļoti svarīga ir valsts regulētā konkurence. Monopola situācija jebkurā sfērā vienmēr noved pie postoša rezultāta.

Eiropas valstīs ir noteikts, ka operatoru darbu regulē valsts, un viņiem ir jāatbild par atkritumu tālāko likteni. Depozīta sistēma nav efektīva, ja ir paredzēts viens operators, kā pašlaik, šķiet, ir Ministru Kabineta projektā. Ir jābūt vairākiem operatoriem. Jā, viņiem ir jāpilda Eiropas un nacionālo direktīvu prasības.

Kā piemēru varu minēt Vāciju – tur kopējā sadarbībā operatori izgudroja jaunus atkritumu šķirošanas veidus, jaunas prasības marķējumam, jaunus pārstrādes veidus, rezultātā lielākā daļa polimēru atkritumu iegūst otro dzīvi izejvielu veidā citās rūpniecības nozarēs. Mainās tas, kā produkti tiek iepakoti. Palielinās uzņēmumu skaits, kuri ir ieinteresēti atkritumu pārstrādē. Līdz ar to Vācijā, Šveicē un atsevišķās citās valstīs ir ļoti augsts atkritumu šķirošanas procents.

Ja operators netiek nozīmēts „ķeksīša pēc”, tad tā ir laba zīme. Operatoru vidū ir jābūt konkurencei, jo līdz ar to rodas interese pildīt sev noteiktos uzdevumus un radīt ko jaunu.

Tādējādi arī uzņēmumiem ir izvēle, ar kuru operatoru strādāt, patērētājiem - ar ko noslēgt atkritumu savākšanas līgumu. No otras puses, paši operatori ir ieinteresēti gūt peļņu, kas parasti notiek jau pārstrādāto izejvielu pārdošanas etapā. Dzīvojot konkurences apstākļos, visas iesaistītās puses ir ieinteresētas labāku rezultātu sasniegšanā.

Paralēli vēl jādomā par jautājumu: ko darīt, lai visus iepakojumus varētu nodot vai pārstrādāt?

Iepakojumu atkritumu dedzināšana ir noiets etaps, tas ir gluži kā kurināt krāsni ar dolāru banknotēm.

Tāpēc ir nepieciešams rast jaunus risinājumus, kas ļautu ekoloģiski un ekonomiski izdevīgi pārstrādāt iepakojumu atkritumus. Eiropā šos jautājumus risina arī depozīta sistēmas operatori. Turklāt paralēli iepakojuma ražotāji iegulda milzīgus resursus jaunu zinātnisku metožu meklēšanā, vienlaikus saglabājot iepakojuma aizsargfunkciju, bet tajā pašā laikā padarot to bioloģiski draudzīgu.

FOTO: Publicitātes foto

- Vai nevar būt tā, ka vilcināšanās ieviest depozīta sistēmu saistīta ar „bailēm no jaunā un nezināmā”?

- Domāju, ka te jārunā par to, ka Latvija ir maza valsts. Pieļauju, ka līdz šim visiem patika, ka ražotājs maksāja nodevu par iepakojumu privātām kompānijām, kas tālāk arī nodarbojās ar atkritumu pārstrādi. Trūkst arī iniciatīvas izveidot jaunu un ienesīgu biznesu. Teiksim tā, Latvijā par to neviens nav domājis.

Ja atskatāmies atpakaļ pagātnē – vēl padomju laikā – jau toreiz pastāvēja zināma „depozīta sistēma”, bet par to ir aizmirsts. Bija tādi kā operatori, kas organizēja dažādu atkritumu veidu nodošanu. Mēs nodevām stikla pudeles, makulatūru. Tā bija atsevišķa sistēma. Līdz ar to izgāztuvēs nonāca tikai pārtikas iepakojumi (kas arī ir nepareizi), jo lielākā daļa papīra, metāla, stikla un pudeļu tika nodoti.

Pēc PSRS sabrukuma, straujas uzņēmējdarbības izaugsmes laikā neviens nebija ieinteresēts nopelnīt naudu ar atkritumiem.

Tomēr loģiski skatoties – atkritumu pārstrādes bizness ir ļoti ienesīga nozare. Tāpēc šodien vajag būt iniciatīvai – tas ir labi, ka tā jau ir Saeimas līmenī.

Taču negatīvi ir tas, ka Latvijā tiek runāts par tikai viena operatora nozīmēšanu šīs sistēmas īstenošanai.

Manuprāt, tas nav pareizi, jo tādējādi rodas monopols, un vienīgais operators savus uzdevumus var veikt arī nekvalitatīvi. Esmu pārliecināta, ka no šā monopola cietīs visi – bez konkurences sistēma nevarēs attīstīties, turklāt var būt nepamatoti un nekorekti noteiktas cenas. Ja cenu nosaka, pamatojoties uz "saprātīgām" izmaksām, nevis uz tirgus piedāvājumu, tā vienmēr būs kaitējoša.

Esmu pārliecināta, ka tas ir pretrunā ar tirgus ekonomikas jēdzienu un arī biznesa loģiku. Nozīmēt vienu operatoru uz tik ienesīgu biznesa nozari ir nepareizi. Pat ja pirmajā posmā būs nepieciešamas investīcijas šajā faktiski jaunajā nozarē, tā tik un tā ir ļoti ienesīga nozare. Un tā nedrīkst būt monopolizēta.

Kopumā - ieviest depozīta sistēmu ir svarīgi. Ir nepieciešams veikt informatīvo kampaņu, stāstot sabiedrībai, ko nepieciešams darīt un kā šī sistēma strādās. Latvieši ir tauta, kas domā ekoloģiski, un domāju, ka šīs sistēmas ieviešanas rezultāti būs ļoti labi.

- Ja pareizi saprotu, tad, lai izvairītos no iespējamām problēmām, Latvijā būtu nepieciešami vismaz divi depozīta sistēmas operatori?

- Monopols jebkurā biznesā ir nepieļaujami. Nedrīkst būt ierobežojumi. Sistēma ir jākontrolē valstij un pašiem tās dalībniekiem.

- Vēl viena nozīmīga tēma – cilvēki ļoti daudz pārtikas izmet atkritumos. Vai tas ir neefektīvo iepakojumu dēļ, vai arī tam ir kādi citi iemesli?

- Tā ir nozīmīga problēma, un pie tās strādā daudz uzņēmumu. Problēma ir jārisina kopumā, jo tā attiecas ne tikai uz iepakojuma ražotājiem, bet arī uz lauksaimniekiem, pārtikas ražotājiem, mazumtirdzniecības ķēdēm un katru no mums mūsu mājsaimniecībās.

Mēs ļoti daudz pārtikas izmetam atkritumos, tā ir taisnība. Vispirms  tērējam naudu, lai iegādātos pārtiku, bet vēlāk daļu izmetam miskastē.

Pirmkārt, šādā veidā zaudējam naudu, otrkārt, neizmantojam tos resursus, kas ir doti. Tāpat arī nepadomājam par cilvēkiem, kuriem ir ierobežotas finanses un viņi nevar atļauties regulāri iegādāties pārtiku. Treškārt – tas ir milzīgs ekoloģiskais kaitējums planētai, jo lielu daļu no CO2 izmešiem atmosfērā rada tieši izmestie pārtikas produkti.

Kāda ir iepakojuma loma šajā jautājumā? Pirmkārt, iepakojums pagarina produkta glabāšanas laiku. Šeit gan jāatceras, ka iepakojumam ir jābūt pareizam. Parasti iepakojums nodrošina aizsargfunkciju un sniedz informāciju par konkrēto produktu.

Tā ir daļa no mentalitātes – piemēram, es nepērku lielos iepakojumus, jo zinu, ka konkrēto produktu tik lielā daudzumā nevarēšu iztērēt. Nav jēgas pirkt pusotru litru kefīra zinot, ka tas ledusskapī sabojāsies. Tāpēc labāk ir nopirkt kefīru 200 mililitru iepakojumā, par ko zinu, ka tas nesabojāsies, jo laikus varēšu to izlietot.

Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka iepakojumi mēdz būt dažādi – ņemsim par piemēru biezpienu. Ir tādi iepakojumi, kas ļaus saglabāt biezpienu svaigu 2-3 dienas, bet ir arī tādi, kas ļaus pagarināt derīguma termiņu līdz pat 10 - 25 dienām. Tas pats attiecas uz sieriem – iepakojums ietekmē to, cik ilgi produkts saglabāsies labā kvalitātē. Katram cilvēkam tomēr būtu jāmaina domāšana un jāiegādājas mazāki iepakojumi, ja vien tiešām nav vajadzības pēc lielāka produkta apjoma. Jāsaprot, ka mēs nevaram uzreiz izlietot tos produktus, kas ir lielajos iepakojumos, līdz ar to daļa produkta tiks izmesta, jo tas vienkārši sabojāsies.

Tā nauda, ko mēs it kā ieekonomēsim, patiesībā tāpat nonāks mēslainē. Iegādāties produktus mazākā iepakojumā ilgtermiņā būs gan izdevīgāk, gan arī ekoloģiskāk. Produktu iegāde mazākā iepakojumā uz īsāku periodu ir ne tikai izdevīgāka, bet arī videi draudzīgāka.

- Kā, jūsuprāt, mainās cilvēku mentalitāte attiecībā uz ekoloģijas jautājumiem?

- Visi jau vēlas dzīvot tīrā vidē. Šis jautājums ir plaši apspriests, it īpaši pārtikas jomā. No otras puses, ļoti daudzi nesaprot, ko tad īsti nozīmē jēdziens „ekoloģiski tīrs”. Turklāt cilvēki bieži vien kļūdās, domājot, ka viņu uzvedība vai ieradumi ir pareizi, bet patiesībā, iespējams, tas tā nav.

Papīra maisiņi – daudzi domā, ka tas ir ļoti ekoloģiski un videi draudzīgi, bet patiesībā – jebkurš iepakojums kaitē dabai. Svarīgi aizdomāties par to, ko mēs neredzam, piemēram, par iepakojuma ražošanu un piegādi. Tas taču arī rada kaitējumu dabai.

Tas arī ir tas, kas būtībā rada to kaitējumu dabai. Mūsdienās, tajā skaitā arī Eiropas Savienībā, liela uzmanība tiek pievērsta iepakojuma dzīves ciklam no izejvielu ražošanas brīža līdz to pārstrādei vai atkārtotai izmantošanai.

Visi grib dzīvot zaļi, visi par to runā, bet šajā gadījumā svarīgi ir skaidrot, lai cilvēki saprastu, ko tas patiesībā nozīmē un ko vajadzētu darīt.

Jāskaidro, kas cilvēkam konkrēti ir jādara, lai viņš varētu sekot šim „trendam”. Ir cilvēki, kuri savā virtuvē ir nolikuši piecus atkritumu maisus, kur mest dažādu veidu atkritumus. Ir jāskaidro, kā to pareizāk darīt. Patiesībā tā ir plaša mēroga kustība, un ir maz vienaldzīgo.

- Varbūt šī skaidrošana ir jāveic jau no skolas sola, respektīvi – ieviešot kādu jaunu priekšmetu?

- Francijā, Itālijā un Dānijā pirms dažiem gadiem tika pieņemtas izmaiņas likumdošanā, ko paredzēja ANO „Save Food” („Saglabā ēdienu”) programma. Tās ietvaros skolās tika izveidoti atsevišķi mācību priekšmeti, tika veikts liels darbs, lai informētu bērnus, kā arī citus sabiedrības locekļus. Bērnam ir jābūt interesei un apziņai, kas jādara, pretējā gadījumā mācīšanās būs zināmā mērā apgrūtinoša.

Eiropā jau ir skolas, kur mācību priekšmetos tiek runāts par atkritumiem, pārtikas nozīmi un kā rīkoties, lai tā nebūtu jāizmet. Ir paveikts liels darbs, bērni jau bērnudārzā tiek mācīti nevis izmest pārtiku, bet gan iegādāties, pagatavot un saglabāt to. Tāpēc jaunieši pērk tieši to, kas viņiem ir nepieciešams tagad, nevis iepērk milzīgu daudzumu pārtikas produktu, no kuriem daudzus, visticamāk, arī neizlietos. Ir jauni uzņēmumi, kuri radījuši interneta vietnes, kurās par puscenu pārdod pārtiku, ko kādi restorāni un citas iestādes nav izmantojuši. Bērni un jaunieši arī aktīvi izmanto šādu iespēju iegādāties labu pārtiku par ievērojami zemāku cenu, tādējādi šī pārtika netiek izmesta. Cilvēki, kas izveidojuši šo biznesu, ne tikai pelna, bet veic ļoti noderīgu darbu.

Lietas mainās, galvenais ir iniciēt šos pārmaiņu procesus.

- Paldies par sarunu!

- Paldies!

Uz augšu