Advokāts: Zeme, kurā uzņēmēji ir negodīgi un nauda netīra (31)

Kā norāda “J.Kārkliņa advokātu birojs” vadošais partneris un zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš, nav šaubu, ka rīcība, lai Latvija netiktu iekļauta “pelēkajā sarakstā”, bija vajadzīga. Tāpat ir skaidrs, ka vienmēr būs kāds, kuru pārmaiņas ietekmēs vairāk, un kāds, kuru tās ietekmēs mazāk.

Tomēr šis gadījums un konkrētie pieņemtie lēmumi ir ietekmējuši praktiski visus Latvijā esošo banku klientus. Vien retajam Latvijā nav pamatkonts kādā no bankām.

Šobrīd banku sistēmu varētu raksturot ar pārmērību. NILLTFN jomas ieviešanā bankas ir kļuvušas izteikti piesardzīgas, un praktiski katrs jaunais un arī esošais klients tiek uztverts ar zināmām aizdomām. Gandrīz jebkurā brīdī klients var attapties pie aizvērta konta, iesaldētas naudas vai arī saņemt sadarbības atteikumu.

Un, lai kāds no minētajiem scenārijiem piepildītos, nav pat vajadzīgs reāls un pierādāms pārkāpums. Bankām un uzraugošajām iestādēm pietiek vien ar aizdomām un, jo lielāka naudas summa apgrozās vai uzkrājas privātpersonas vai uzņēmuma kontā, jo lielāka iespēja, ka tas kādam sāks kļūt interesanti.

Izvēlētās cīņas metodes pret naudas atmazgāšanu Latvijā tiek balstītas uz nedaudz ačgārniem principiem, kur mēs no sākuma izdarām pieņēmumu, veicam darbību un tikai pēc tam sākam skatīties vai mūsu darbība ir bijusi adekvāta.

Turklāt to, vai rīcība no bankas vai valsts iestādes puses ir bijusi adekvāta, nosaka nevis iegūtie fakti, bet gan cilvēka, kura finanšu līdzekļi ir klasificēti kā aizdomīgi, spēja pierādīt un argumentēt savas naudas izcelsmi. Visa atbildība ir uzlikta uz cilvēku pleciem.

Latvijā ir radīta situācija, kurā banku klientiem nav reāla sevis aizsargāšanas mehānisma. Teorijā iespējami trīs varianti, kur pirmais ir vērsties pie Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK), kam īsti nav tiesību likt bankām mainīt savu lēmumu, jo bankas rīcību pieļauj likums. Otrais variants ir vērsties pie Finanšu nozares asociācijas (FNA) Ombuda, kura lēmumiem ir tikai rekomendējošs raksturs. Bet trešā iespēja ir iet uz tiesu, kas ir dārgi, ilgi, un labākajā gadījumā vien pēc vairākiem gadiem varēs atgūt nepamatoti aizvērto kontu, bet bez iespējas iegūt kaitējuma atlīdzību. Bankas par šiem lēmumiem nenes civiltiesisko atbildību. 

Likumā ir noteikts, ka jebkurus finanšu līdzekļus uz aizdomu pamata var iesaldēt un arestēt pat uz diviem gadiem. Kamēr banku un valsts domāšana ir tāda, ka labāk iesaldējam un tad tiekam skaidrībā, tikmēr uzņēmējam tas visbiežāk nozīmē uz diviem gadiem atņemtus līdzekļus, potenciāli aizvērtu bankas kontu un bankrotējušu biznesu.

Arī bankas atzīst, ka ir iespējamas kļūdas un konts var tikt aizvērts nepamatoti. Turklāt bankām nav juridiskas atbildības par šādu kļūdu, un tām nav arī jāpaskaidro sava rīcība. Bet ko darīt cilvēkam vai uzņēmējam šādā gadījumā? Kā to paskaidrot kādai citai bankai, uz kuru viņš iet, lai atvērtu jaunu kontu? Arī tur viņš automātiski tiks uzlūkots ar īpašām aizdomām.

Ja cilvēki, tostarp ārvalstu investori, redz, ka šāda kļūda var gadīties arī ar viņiem, ja viņi var trāpīties vienkārši ceļā šādam lēmumam, vai viņi ar šādiem nosacījumiem vēlēsies noguldīt naudu Latvijā operējošajās bankās un investēt mūsu ekonomikā? Viņi drīzāk izvēlēsies to darīt citā valstī, kur ir lielāka aizsardzība, vai arī izmantos alternatīvo banku pakalpojumus, kuros valsts institūcijām ir ļoti ierobežotas kontroles iespējas.

Šobrīd rodas sajūta, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs un valstī strādājošais uzņēmējs ir kaut ko nozadzis un ka visa nauda Latvijā ir aizdomīga. Īpaši aizdomīgi ir tie, kuriem tās ir nedaudz vairāk kā citiem. Neviens cilvēks un uzņēmējs, pat tāds, kurš godprātīgi maksā nodokļus, visās situācijās nebūs kristāltīrs. Nav šaubu, ka ir jācīnās ar cilvēkiem, kuri veic nelikumīgas darbības, bet tādēļ nav jācieš arī visiem pārējiem.

Demokrātiskā valstī likumi jāveido tā, lai tie cilvēkus aizsargātu, nevis padarītu bezspēcīgus politisko uzstādījumu priekšā. Šī ir fundamentāla juridiska problēma, ko valstij nepieciešams steidzami risināt, un, ņemot vērā ietekmes mērogu, ir jāpieņem izsvērti, ekonomiski izvērtēti lēmumi, paturot fokusā valsts un tās iedzīvotāju intereses, nevis sekojot emocijām un ārējam spiedienam.

Līdz šim Latvijai nav izdevies ievērot balansu starp starptautiskās finanšu sabiedrības prasībām, valsts un tās iedzīvotāju interesēm. Ekonomikā nav nesaistītu lielumu. Ekonomika ir procesu ķēde, un katrs šķietami nebūtiskais lēmums likumdošanas gaitā var atstāt ietekmi uz visu sistēmu un katru cilvēku individuāli. Mēs noteikti spējam apkarot nelegālas izcelsmes līdzekļu klātbūtni valsts finanšu sistēmā efektīvāk un atbilstošāk.