Mediju pētnieks: Valsts atbalstu medijiem vajadzētu sasaistīt ar to pašregulācijas sistēmu

FOTO: Sintija Zandersone / LETA

Latvijā nav definēti pietiekami skaidri valsts atbalsta piešķiršanas kritēriji medijiem, lai gan valsts atbalstu vajadzētu sasaistīt ar medija pašregulācijas sistēmu, otrdien Latvijas Mediju ētikas padomes rīkotajā seminārā par mediju ētiku un korporatīvo atbildību pauda žurnālists, mediju pētnieks Ainārs Dimants.

Dimants pauda, ka pandēmijas krīzes laikā ir skaidri iezīmējies mediju biznesa duālā modeļa - ieņēmumu no tiešās pārdošanas un reklāmas ienākumiem - sabrukums. Reklāmas īpatsvars medijos sarūk, tām palielinoties sociālo mediju platformās. Līdz ar to tradicionālajiem medijiem jāpārorientē pamata ienākumu gūšana uz tiešo pārdošanu, balsoties uz auditorijas vajadzībām un uzticību, kas rodas no uzticama satura. Tikai uzticamība veido publikas, auditorijas uzticību saturam un gatavību šo saturu patērēt, un balstoties uz to, mediju uzņēmumi var konkurēt, sacīja Dimants.

Mediju pētnieks atgādināja, ka Latvijas īpatnība globāli ir tās nelielais mediju tirgus. Nelielās valstīs, kāda ir Latvija, kvalitatīva satura nodrošināšanai ir ļoti svarīgi sabiedriskie mediji, kuri saturu nodrošina par nodokļu maksātāju naudu. Pētījumi liecina, ka mazāk nekā 20% mediju lietotāju maksā par žurnālistikas saturu, kas nav izklaide, taču nākotnē par žurnālistikas saturu gatavi maksāt vairāk nekā puse.

Pēc viņa sacītā, ka pakāpeniski pieaug, cilvēku gatavība maksāt par mediju saturu, tostarp Latvijā, it sevišķi vecumā no 16 līdz 34 gadiem. Tāpat cilvēki ar augstākiem ienākumiem ir vairāk gatavi maksāt par mediju saturu. Taču Latvijā Covid-19 pandēmijas laikā augstāk apmaksātajā un labāk izglītotajā sabiedrības daļā mediju lietojums nav pieaudzis. Tas liecina par mediju lietojumu stabilā līmenī, kas tas tiek apmierināts gan ikdienā, gan pandēmijas laikā.

Dimants atgādināja, ka medijiem ir jāpanāk publikas gatavība par to saturu maksāt, pretējā gadījumā mediji nepastāvēs. Šajā kontekstā būtiska ir plašsaziņas līdzekļu korporatīvā sociālā atbildība, caurskatāma mediju īpašnieku struktūra, īpašumtiesības, darbības principi, procedūru caurredzamība, uzticības veidošana. Dimanta ieskatā, redakcionālā autonomija ir žurnālistikas kvalitātes priekšnoteikums, ko var arī uzskatīt par sociāli atbildīgas uzņēmējdarbības prakses mērķi mediju uzņēmējdarbībā. Objektivitāte, daudzveidība un uzticībai patiesībai plašsaziņas līdzekļus atšķir no sociālajiem medijiem, kuru lietojums pieaug, radot izaicinājumus tradicionālajiem medijiem.

Pēc Dimanta teiktā, valdības loma šajā kontekstā ir vairāk atbalstīt žurnālistikas saturu nevis izklaides saturu. Valsts atbalstam vajadzētu balstīties uz mediju sociālās atbildības kritērijiem. Valstiski jāatbalsta tie mediji, kas darbojas pēc noteiktiem, vispārzināmiem standartiem un veido noteiktu pašregulācijas sistēmu, kas ir mediju pārskatu atbildība apvienojumā ar mediju korporatīvo sociālo atbildību. No tā izriet mediju sociālā atbildība gan no žurnālistu puses, gan no mediju uzņēmumu puses. 

"Latvijā nav definēti skaidri kritēriji valsts mediju atbalsta politikai. Valsts vairāk var stimulēt mediju uzņēmumus [kvalitatīva satura radīšanā], sasaistot atbalstu ar mediju pašregulācijas sistēmu," pauda Dimants, piebilstot, ka kritērijs varētu būt arī, piemēram, medija līdzdalība Latvijas Mediju ētikas padomē. Tāpat ar normatīvo regulējumu jāsekmē reklāmdevēju līdzdalību kvalitatīva mediju satura finansēšanā.

LETA jau ziņoja, ka šodien notika Latvijas Mediju ētikas padomes rīkots digitālais seminārs "Mediju ētika un korporatīvā atbildība", kurā divu stundu garumā dažādi nozares eksperti skaidroja un diskutēja par nozīmīgiem mediju ētikas jautājumiem, tostarp mediju darbības organizēšanu, attiecībām ar auditoriju, sabiedrību kopumā, kā arī citiem.

Uz augšu