/nginx/o/2018/07/06/8238941t1h0d6f.jpg)
Vācijas ekonomika plaukst un zeļ. Bezdarbs ir zems. Taču darbā iekārtošanas aģentūrās ir rindas. 2003.gadā Vācijā tika ieviesta radikāla darba tirgus reforma. Rezultātā bezdarbs saruka, taču mazapmaksāto darbu sektors tikmēr auga, tāpat kā relatīvās nabadzības rādītāji.
Daudziem ir darbs, taču nepilnās slodzes vai zemā atalgojuma dēļ ar to nepietiek, lai nosegtu pamatvajadzības, vēsta aģentūra «Euronews». Nākas lūgt valsts palīdzību. Tie ir cilvēki, kas strādā 40 līdz 50 stundas nedēļā, bet tik un tā nespēj nopelnīt iztikai.
Monika Zagerča no Berlīnes aģentūrai pastāstīja, ka viņai esot pārdošanas menedžeres kvalifikācija, bet pilnas slodzes darbu tā arī neesot izdevies iegūt. «Viņi negrib maksāt. Esmu pārāk dārga.
Viņi labāk nolīgst nekvalificētus darbiniekus par 8,50 eiro stundā. Viņiem man būtu jāmaksā lielāka alga,»
viņa skaidro.
2003.gadā Vācijā tika ieviesta radikāla darba tirgus reforma. Tika samazināts bezdarbnieka pabalsts un dota brīva vaļa pagaidu un sezonas darbinieku nolīgšanai. Atslēgvārdi – liberalizācija un elastīgums. Rezultātā bezdarbs saruka, taču mazapmaksāto darbu sektors tikmēr auga, tāpat kā relatīvās nabadzības rādītāji.
Berlīne ir «riskantas nodarbinātības un nabadzīgo strādājošo» pilsēta, norāda vācu arodbiedrības «ver.di» galvenais ekonomists Dīrks Hiršels.
«Vācijas problēma ir tāda, ka katram piektajam darbiniekam maksā mazāk par 10 eiro stundā, un tie ir «nabadzīgie strādājošie»,
» viņš norāda. Vācijā minimālā stundas likme ir 8 eiro. Minimālā alga pirms nodokļu nomaksas – 1473 eiro.
«Vācija ir bagāta valsts, nav šaubu,» turpina Hiršels. «Taču Vācija ir arī sociāli sašķelta valsts. Šajā bagātajā valstī strādājošo nabadzība ir realitāte – tie ir cilvēki, kas strādā 40 līdz 50 stundas nedēļā, bet nenopelna iztikai.»
60 gadus vecais Rolfs Maurers ir pašnodarbinātais. Viņš ir lielisks meistars – prot salabot teju jebko. Klientus viņš pats meklē internetā. «Nekad nezinu, kādi darbi būs nākamajā dienā vai pēc tam. Turklāt, un man tā ir gadījies, pastāv risks, ka klients nesamaksās,» viņš stāsta. «Tirdzniecības palāta man iesaka noteikt stundas likmi 35 eiro apmērā. Taču pēdējos gados, kopš piedāvāju pakalpojumus internetā, prasu daudz mazāk – parasti 15 vai 10 eiro stundā.»
Pēc darba zaudēšanas metalurģijas uzņēmumā Maurers kādu laiku bija bez darba vai strādāja īstermiņa darbus.
Nodarbinātības aģentūrā viņam pateica, ka uz pilnas slodzes darbu cerību neesot – viņš ir par vecu.
«Manā vecumā nav labi būt pašnodarbinātam,» atzīst Maurers. «Teiksim tā – sasniedzot noteiktu vecumu, tu ceri uz normālu, pastāvīgu darbu.»
Par došanos pensijā viņš vēl nedomā, tāpat kā daudzi citi viņa vecumā.
Pēdējā desmitgadē vairāk nekā divkāršojies to cilvēku skaits, kas turpina strādāt pēc 65 gadu vecuma.
Liela daļa no tiem strādā, lai nebūtu jāizdzīvo ar pieticīgo pensiju vien.
Mūzikas skolotājai Adrianai Balboa pensionēšanās vecums pienāks 2033.gadā. Viņa bija šokēta, kad saņēma vēstuli par gaidāmās pensijas apmēru. «Melns uz balta. Mana pensija būs 351,82 eiro mēnesī,» viņa saka. «Man par dzīvokli jāmaksā 400 eiro. Pensija nenosegs pat īri.»
«Tas ir rezultāts visiem pašnodarbinātā līgumiem, rēķiniem par stundām, algas neesamībai vasarā. Mums nav stabilu ienākumu, un mēs uz saviem pleciem nesam visus profesijas riska faktorus,» uzsver mūzikas skolotājs un videoblogeris Tilmans P. Šulcs. «Tagad, ja gadās saslimt, drīz aptrūkstas nauda. Un sievietei nevajadzētu zaudēt darbu pēc dzemdībām.»
«Šeit, Berlīnē, ir pārāk maz pastāvīgu darbu. Sliktākā situācija visā Vācijā,» norāda Balboa.
Berlīne paziņojusi par ieceri palielināt to mūzikas skolotāju skaitu, kam tiks nodrošināts pastāvīgs darba līgums, līdz 20%.
Taču ar to nepietiek, ir vienisprātis Balboa un Šulcs.
:format(webp)/nginx/o/2019/03/19/11876955t1h6e11.png)