Jau vairākus mēnešus Liepājas ielas 1. nama bēniņos atrodas Diānas Zalānes projektēšanas birojs un advokātu prakse. Tie ir vieni no astoņiem pilsētas bēniņiem, kas privatizēti kā dzīvoklis, bet vienīgie tik fundamentāli pārbūvētie. Pati D.Zalāne no komentāriem Kurzemniekam atteicās, tāpēc uzklausījām telpu īpašnieku Edgaru Zalānu.
Pārvērtības Zalānu bēniņos
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ikviens varēja izīrēt
Pašvaldības ēkas Liepājas ielā 1 privatizāciju sāka 2000. gada 27. janvārī. 22. jūnijā Kuldīgas dome, ko tolaik vadīja Arturs Lieģis, plašos, neapdzīvotos bēniņus kā dzīvojamo platību izīrēja E.Zalānam, kas tobrīd bija Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs. Zalānu ģimene mitinājās daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī Lapegļu ielā, bet gribēja pārcelties uz vecpilsētu. E.Zalāns stāsta, ka ieradies pie A.Lieģa un interesējies par iespēju īrēt bēniņus. Bijusi doma tos pārbūvēt par dzīvokli, jo privātmājas būvniecību Zalāni vēl neplānoja. "Ikviens varēja rakstīt iesniegumu un prasīt, lai pašvaldība izīrē dzīvojamo platību," skaidro domes juriste Inese Ozola. 2000. gada 31. oktobrī E.Zalāns bēniņus par sertifikātiem privatizēja. Process bija likumīgs, līdzīgi dzīvojamo platību ieguva arī citu namu īrnieki. Savukārt inventarizācijas lietas bija tiktāl novecojušas, ka tika rakstītas no jauna, pamatojoties uz reālo situāciju. Par Liepājas ielas 1. nama bēniņu privatizācijas likumību liecina arī prokuratūras veiktā pārbaude. Citādāk būtu, ja bēniņi īpašumā būtu iegūti pēc ēkas nodošanas privatizācijā, kā tas konstatēts vairākos gadījumos Rīgā un plaši izskanējis presē, stāsta E.Zalāns.
Puse uzņēmējdarbības būtu jāslēdz
Vēsturiskā nama bēniņu būvniecības projektu finansējis un nodevis ekspluatācijā SIA Diānas Zalānes projektu birojs (DZPB). Bēniņu īpašnieks E.Zalāns DZPB kā nomniekam atļāvis ieķīlāt dzīvokli par Ls 20 700, apmēram šāda summa arī ieguldīta izbūvē. Bēniņi projektēti un ekspluatācijā nodoti kā dzīvoklis, nevis birojs, tāpēc to pašreizējā funkcija nav likumīga, skaidro domes pilsētplānošanas nodaļas vadītāja Ineta Butāne. Prasības, pieņemot ekspluatācijā dzīvokli, ir mazliet vienkāršākas, birojam ir citi vides veselības nosacījumi, piemēram, apgaismojumam. Nodaļas vadītāja skaidro: E.Zalāns brīdināts, ka jāsakārto projekta dokumentācija atbilstoši telpu lietojumam. Viņa piebilst, ka pilsētā arī vairākas frizētavas un veikali joprojām atrodas dzīvokļos. Spilgtākais piemērs esot salons Kolibri.
E.Zalāns uzskata, ka tā ir formāla procedūra. Ja šodien tur ir birojs, bet rīt būs dzīvoklis, vai atkal jāmaina lietojums? Turklāt pēc teritorijas plāna apbūves noteikumiem un detālplāna tā ir jauktas apbūves teritorija, kur var atrasties gan dzīvoklis, gan birojs.
"Vai Kuldīgā katras ēkas lietojums atbilst tam, kas tur iekšā? Tad jau puse no uzņēmējdarbības būtu jāaizliedz, bet mums nav tik dzelžainas pieejas," saka domes priekšsēdis. Kamēr biroja darbība nav saistīta ar ražošanu, tā ir nekaitīga. Tomēr E.Zalāns sola atbilstoši konvertēt telpu lietojumu.
No fundamentālām vērtībām rokas nost!
1632. gadā celtā ēka vēlākos gados vairākkārt pārbūvēta. Kārļa Ulmaņa laikā tur atradies fabrikas Laima veikals. Ēkā vienmēr bijuši dzīvokļi, un katrs īpašnieks to piemērojis savām vajadzībām.
Mājai nav valsts nozīmes pieminekļa statusa, bet tā atrodas kopējā pilsētbūvniecības pieminekļa daļā. 2003. gada 10. jūnijā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) izsniedza atļauju rekonstruēt senās ēkas augšstāvu. Inspekcijas ekspertu komisijā iebildumi pret pārbūvi bija arhitektam Pēterim Blūmam, kurš uzskata, ka jebkura bēniņu pārveide Kuldīgas vecpilsētā ir solis prom no tradicionālās ainavas. "Ja kuldīdzniekiem nebūs pārliecības, ka tā ir fundamentāla vērtība, klāt labāk neķerties." Rekonstrukciju uzraudzīja VKPAI Kuldīgas rajona galvenā valsts inspektore Alise Volanska. Arhitektoniskās izpētes grupa AIG no Rīgas veica izpēti, atklājot kultūrvēsturiski nozīmīgāko.
Melnas rociņas un vecas sijas
Realizējot pārbūvi, interesantākās detaļas ir saglabātas – notīrītas sijas, atjaunotas kāpņu margas un pakāpieni, saglabāti konkrētu laiku raksturojoši ornamenti. Kāpņu telpā atjaunots gandrīz izdzisušās 20. gados veidotas norādes – melnas rociņas. Māja ir ne vien sakopta, bet izglābta, jo daudz kas no tās vērtības, brutāli lietojot, varēja pazust, uzskata A.Volanska. "Ēku pazīstu jau sen, jo vedu tur ekskursantus. Nereti pretim nāca publika ar lielām spirtotā pudelēm," atceras mākslas zinātniece. Viņa uzskata, ka bēniņi atjaunoti identiski 18. un 19. gadsimtam. Tiesa, no jauna izbūvētie mansarda lodziņi nav bijuši, bet blakus ēkās tādi ir, turklāt tie raksturīgi Kuldīgai, tāpēc kopējo ainu nebojājot. Nama rekonstrukciju viņa salīdzina ar vecu dāmu, kurai uzkrāsotas uzacis. "Vai tas bojā kundzes izskatu?" jautā A.Volanska. Viņasprāt, māja atguvusi seno auru. E.Zalāns bilst, ka tagad ēkas augšstāvs ir vairāk pieejams sabiedrībai nekā iepriekš. Ikviens varot uzkāpt bēniņos un tos aplūkot.
Visi cūko, nevienu sodīt nevar
Lai gan valsts policijas Kuldīgas iecirkņa priekšnieks Rinalds Gūtpelcs saka, ka nams 90. gados nav bijis melnajos sarakstos, bet pašvaldības policija tolaik vēl nebija izveidota, vairāki kuldīdznieki atcerējās, ka šiem bēniņiem bijusi slikta slava – tur reizēm iegriezušies ne vien grādīgā, bet arī narkotiku cienītāji.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Kuldīgas nodaļas priekšnieks Raitis Sisenis to, ka bēniņiem parasti nav īpašnieku, uzskata par privatizācijas nepilnību. "Lai būtu kārtība, jābūt īpašniekam, pretējā gadījumā nav no kā prasīt atbildību. Ja tie pieder desmit ģimenēm, visas piecūko, bet sodīt nevienu nevar," viņš komentē. R.Sisenis pārliecinājies, ka jebkura sakārtota ēka mazina ugunsnelaimes draudus. Vecpilsētas iedzīvotāja Gunta Laizāne uzskata, ka daudzviet pilsētā koplietošanas bēniņi esot tā piedrazoti, ka par veļas žāvēšanu nemaz sapņot nevarot. Par jumta stāvu sakopšanu ir jāmaksā, bet vecpilsētā dzīvo trūcīgi ļaudis, kas par īpašumu nespēj rūpēties, kā gribētos.
***
Nama iedzīvotāju viedoklis
Kundze, kura nevēlējās savu vārdu publiskot:
"Šajā mājā dzīvoju septiņpadsmit gadus. Bēniņu izbūve radījusi vairākas neērtības – pirmkārt, nav vairs kur veļu žāvēt, otrkārt, troksnis ir daudz lielāks. Es dzirdu katru soli, ko augšā sper. Priekšrocība tāda, ka dzīvoklī tagad siltāks."
Erna Rukina:
"Namā dzīvoju jau no 1966. gada, iepriekš bēniņus izmantojām veļas žāvēšanai, pupiņu, sīpolu kaltēšanai, tukšo ievārījumu burku glabāšanai. Tomēr par izbūvi neko sliktu nevaru teikt – sakārtota kāpņu telpa, nams nu ir ugunsdrošāks. Neesmu arī dzirdējusi, ka kāds no kaimiņiem būtu sūdzējies par trokšņiem bēniņos. Tur jau ir kantoris, ne deju zāle. Runāja, ka jumtā ieliktie logi bojājot nama izskatu, bet ne jau man tur, augšā, jādzīvo.