Aviosabiedrības cīnās pret veidu, kā ceļotāji ekonomē naudu uz aviobiļetēm (19)

Angliski šo paņēmienu sauc par “skiplagging”. Princips ir vienkāršs – kāds vēlas lidot, piemēram, no Rīgas uz Barselonu, taču cena ir pārāk augsta. Tāpēc cilvēki izmanto iespēju iegādāties biļeti no Rīgas uz Oslo, ar pārsēšanos Barselonā, jo šāda veida biļete nereti ir lētāka nekā tiešais Rīgas – Barselonas lidojums. Tādējādi pasažieris izkāpj Barselonā, uz nākamo reisu atstājot neizmantotu biļeti. Ceļojums formāli netiek pabeigts, bet nauda ir ieekonomēta.

Lai apkarotu šāda veida ceļošanu, “Lufthansa” pagājušajā mēnesī sodīja pasažieri par neierašanos uz otro reisu.

Aviosabiedrības, maigi izsakoties, nav sajūsmā par to, ka ceļotāji piekopj šādu praksi. Pagātnē lidsabiedrību mēģinājumi sodīt šādus pasažierus nav bijuši sekmīgi, tomēr “Lufthansa” gadījums, ar 2000 eiro sodot pasažieri, varētu kļūt par precedentu, kas ceļotājiem vairs neļautu pamest lidostu, kur paredzēta pārsēšanās uz nākamo reisu.

“”Slēpto pilsētu” biļetes jeb izkāpšana tranzītlidostā ir problēma, kas lidsabiedrībām nereti nodara zaudējumus,” saka aviācijas eksperts Henrijs Hārtvelds. “Es kā aviācijas analītiķis un biznesa cilvēks saprotu, kāpēc lidsabiedrības vēlas sodīt šādus pasažierus – tas tomēr ir bizness. Bet no otras puses – ja lidsabiedrība tiešajam reisam uzliek neloģiski augstu cenu, tad principā aviokompānija pati ir vainīga – tā faktiski aicina pasažierus šādi rīkoties!”

Tomēr problēma ir tā, ka aviokompānijas nosaka cenas pēc loģikas, kas patērētājiem liekas neizprotama.

“Ja lidsabiedrībai noteiktā maršrutā ir zemo cenu konkurents, tad attiecīgi cena būs zemāka. Ja aviokompānija piedāvā “unikālo” maršrutu, tad cena būs lielāka. Viss atkarīgs no konkurences konkrētā reisa laikā. Tāpēc arī lidsabiedrības stratēģiski samazina cenas uz atsevišķiem reisiem, bet uz citiem – nē. Biļešu cenas veido īpaši aprēķināti riski un citi faktori,” stāsta Hārtvelds.

Aviācijas pētnieks Pīters Belobabs norāda, ka cenu politika visā pasaulē ir līdzīga.

“Ņemsim par piemēru maršrutu Bostona – Lasvegasa. Tas tomēr, visticamāk, pasažierim būs izklaides brauciens. Savukārt Bostona – Hjūstona visbiežāk būs biznesa lidojums, kas attiecīgi maksā dārgāk. Lasvegasa un Hjūstona ir divi dažāda tipa tirgi, kas ietekmē lidojumu cenas. Tāpēc arī, no biznesa viedokļa, cena no Bostonas uz Lasvegasu būs lētāka nekā uz Hjūstonu, lai gan tā pēc kilometriem atrodas tuvāk,” saka Belobabs.

Aviācijas izpētes kompānijas “Air Intellingence” un bijušais “Qantas” ekonomists Tonijs Vēbers spriež, ka “Lufthansa” gadījums ir saistāms ar iebiedēšanas taktiku. Viņš sacīja, ka “skiplagging” taktika neļauj aviokompānijām gūt lielāku peļņu, jo tās vēlas pelnīt uz tiešajiem reisiem. Hārtvelds gan iebilst sakot, ka daudzas lidsabiedrības apzināti pārdod vairāk biļešu nekā ir vietas lidmašīnā, jo vienmēr ir kāds, kurš uz reisu neieradīsies. It īpaši šāda iespēja pastāv, ja tas ir savienojošais reiss.

Tomēr arī “ekonomiskie” ceļotāji dod savu artavu lidsabiedrību peļņai. Vienīgais veids, kā noskaidrot šā paņēmiena popularitāti, ir apmeklēt mājaslapu “Skiplagged”, kas piedāvā iegādāties lētākās šāda veida biļetes.

Ar mājaslapas dibinātāju Aktareru Zamanu medijiem neizdodas sazināties, tomēr viņam ir prāvs atbalstītāju pulciņš. 2015. gadā Zamanu tiesā iesūdzēja aviosabiedrība “United”, kas gan zaudēja tiesas prāvu. Viņa aizstāvībai “skiplageri” saziedoja vairāk nekā 80 tūkstošus dolāru.

Eksperti norāda, ka aviosabiedrības saņem naudu pat tad, ja pasažieris ir nopircis biļeti un tīši neierodas uz reisu. Tomēr šis maksājums ir mazāks nekā tad, ja pasažieris būtu iegādājies biļeti uz tiešo reisu.

Atsevišķas aviokompānijas pasaulē jau brīdina ceļotājus, iegādājoties biļetes uz vairākiem reisiem, – pērkot biļetes, tiek norādīts, ka pasažierim būs jārēķinās ar sekām, ja viņš tīšām neieradīsies uz savienojošo reisu.

Tomēr pēdējā laikā notikušie tiesas procesi parāda, ka pasažierim šādas prakses piekopšana tik tiešām var būt riskanta. Aviokompānijas teorētiski var censties arī atrast pasažieri un neizlaist viņu no tranzīta lidostas.

“Tam gan vajag ieguldījumus un laiku. Ir nepieciešama informācija, vai pasažieris tik tiešām plāno lidot uz konkrēto galamērķi ar pārsēšanos, vai arī viņš vēlas aizlidot tikai uz tranzīta lidostu. Bet ir skaidrs, kāpēc aviokompānijas varētu tā rīkoties, – lai atgūtu zaudējumus, ko šādi pasažieri rada,” skaidro Hārtvelds.

Tomēr cits eksperts Vēbers norāda, ka šādus pasažierus izskaitļot ir faktiski nereāli. Tomēr, attīstot tehnoloģijas, aviosabiedrības varētu vērsties pret šādiem ceļotājiem, piemēram, izpētot agrāko cilvēka ceļošanas vēsturi – cik daudz ceļojumos viņš ir sasniedzis galamērķi un cik maršrutos – izkāpis pusceļā.

Eksperti atgādina, ka aviokompāniju un pasažieru sarežģītajās attiecībās saglabāsies princips “Neienīsti spēlētāju, ienīsti spēli”. Respektīvi – neadekvātu cenu dēļ pasažieri, visticamāk, turpinās izmantot dažādus atjautīgus veidus, kā ieekonomēt uz aviobiļetēm.