Satura mārketings

Teātra māksla skolā - iepazīstot sevi, mācāmies izprast pasauli

Foto no izrādes 'Pūt, vējiņi!' (©Latvijas Nacionālais teātris, Kristaps Kalns)

FOTO: Publicitātes foto

Mācību priekšmets “Teātra māksla”, ko no šā gada septembra bērni un jaunieši sāks apgūt visās Latvijas skolās (pamata un vidējās izglītības līmeņos), ir viens no pilnveidotā mācību satura jaunumiem.

Līdzās citiem mākslas veidiem (literatūrai, vizuālajai mākslai un mūzikai), teātra māksla ne vien atraisīs jaunajos cilvēkos radošumu un rosinās uz pašizpausmi, bet palīdzēs iepazīt un izprast pašam sevi. “Vingrinoties ieraudzīt, pamanīt un saklausīt, bērns iemācās caur sevi iepazīt pasauli,” – sarunā par to, ko teātra māksla var sniegt jaunā cilvēka personības izaugsmei, saka režisors un aktiermeistarības docētājs Latvijas Kultūras akadēmijā Elmārs Seņkovs.

Kādas īpašas iespējas bērniem un jauniešiem paver teātris?

Teātra māksla ir fantastiska ar to, ka tā ietver citas mākslas. Lai studētu teātri, var iztikt bez priekšzināšanām, bet ir jābūt zināmām kvalitātēm, pirmkārt, brīvai pašizpausmei, radošumam un drosmei paust savu viedokli. Teātris ir brīva platforma cilvēka mākslinieciskajām izpausmēm, tas ietver pārējos mākslas žanrus un novirzienus, un ne tikai mākslas: literatūru, vizuālo mākslu, mūziku un dziedāšanu, deju, ritmu, arī sportu. Tā ir brīnišķīga iespēja izpausties, atklāties, izteikt to, kas tevi dzīvē uztrauc, ko tu domā. Ja tevi nomāc kādas problēmas, var iet pie psihologa. Bet skatuve ir tā vieta, uz kuras var izspēlēt visu, kas tevi nodarbina, kas sāp, kaitina.

Reiz kāds puisis nodarbībā man jautāja, vai tiešām var teikt visu, ko domā. Protams! “Labi,” saka puisis, un atklāj, ka grib nodedzināt skolu. Jautāju, kāpēc. “Tāpēc, ka riebjas direktore.” Kāpēc viņa riebjas? “Viņa pateica, ka es dzīvē nekas nebūšu.” Bet kāpēc direktore tā teica, kādam iemeslam taču jābūt? “Es sastrīdējos ar vienu puisi un viņam iespēru.” “Bet kāpēc tev ir konflikts ar viņu? Izspēlē šo konfliktu!” Iejušanās lomu spēlē konkrētajā gadījumā ļāva puisim saprast, ka vaina neslēpjas ne skolā, ne direktorē, tikai sākotnējā problēmā neviens nav iedziļinājies, un tāpēc tā ir samilzusi. Teātris ir laba vieta, kur to izspēlēt. Tas pirmkārt.

Otrkārt, teātris ir vieta, kur bērni un jaunieši var veidot dialogu ar saviem vecākiem. Visām izrādēm, ko mēs uzvedām, auditorija bija vecāki. Mēs taisījām izrādi par ideālu ģimeni. Protams, katrs atspoguļoja savu. Tad, kad bērns ierauga, ka citas ģimenes atšķiras, viņam attīstās salīdzināšanas spējas, kritiskā domāšana, savukārt vecāki ierauga sevi. Viņi ne mirkli neskatījās telefonos!

Ko vēl teātris attīsta skolēnos? Teātris ir kustību māksla. Pēc definīcijas. Teātra skolotāji zina, cik ļoti svarīgi ir izprast sevi un savu ķermeni. Būtiski, lai bērns, jaunietis nebaidītos no sava ķermeņa, no citu ķermeņa, nebaidītos pieskarties, veidotu saskarsmi. Teātris, teātra vingrinājumi to attīsta, un tas palīdz pieņemt citādo. Šis prasmes skolā ir vāji attīstītas. Jauniešiem, kas iestājas aktieros, pirmais pusgads paiet, kamēr viņi iemācās pieskarties otram. Tas nav tik vienkārši, bet aktieriem ir jāmāk pieskarties.

Ja runājam par teātra mākslas priekšmeta saturu, tad, būtiskākie uzdevumi, ko satura veidotāji tajā ir iebūvējuši, ir māka apzināties savu ķermeni, izpētīt un veidot prasmes to pārvaldīt, attīstīt runas tehnisko prasmi, prasmi pārvaldīt telpu, sadarboties ar auditoriju – paust skatītājiem savu vēstījumu.

Paust vēstījumu, tas ir svarīgākais ikvienam cilvēkam, līdzko viņš sāk komunicēt ar citiem. Piemēram, skolēnam, aizstāvot paša veidotu projektu, jāpauž vēstījums. Jābūt degsmei, drosmei, lai to izdarītu.

Ar teātra starpniecību bērnam var iemācīt, ka visam, ko dara uz skatuves, visam, ko dara publiski, ir jābūt ar vēsti. Teātrī bērnam jāiemāca tas, ko viņš grib pateikt, kāpēc viņš to saka un rāda. Reiz pirmajā kursā man bija students, kurš etīdē paņēma biroja krēslu un sašķaidīja lupatās. Jautāju: “Tas bija efektīgi, bet kāpēc tu to darīji?” Viņam nebija, ko pateikt. Ja viņam būtu bijis vēstījums, ja viņš zinātu, ko grib ar to pateikt, un spētu to atklāt, tad arī skatītāji saprastu, un tad jau viņā būtu izpaudies mākslinieks.

Visos mācību priekšmetos ir svarīgs radošums. Vajag labas idejas, un tās rodas, ja cilvēkam ir, ko teikt, ja ir vēstījums. Laba ideja rodas, ja cilvēku kaut kas uztrauc, viņš nepieņem veco, mēģina radīt ko jaunu, un viņam ir vēstījums, kāpēc viņš rada jaunu, un tad jau top produkts labākajā šā vārda nozīmē. Tas var būt kā matemātikā, tā inženierzinātnēs vai mākslā.

Teātrī, un tāpat arī citos mācību priekšmetos, nevajag baidīties kļūdīties. Nepareiza, neordināra rīcība rada mākslu. Jebkurš jauns mākslas virziens radies no tā, ka kāds sāk iet pilnīgi pretēju ceļu. Tā radās impresionisms, ko daudzi savā laikā nepieņēma, un Van Gogs – arī viņš redzēja pasauli citādi. Ne sliktāk, bet atšķirīgi.

Cilvēki atveras tad, ja vairs nebaidās no svešā. Jebkuram māksliniekam ir jāiemāca nebaidīties no publiskuma un no sava vēstījuma. Māksliniekam jābūt drosmīgam. Uzkāpt uz skatuves un paust savu vēstījumu – tas ir diezgan grūti. Uzgleznot gleznu un pielikt pie sienas – tas nav viegli. Skatuve – tā ir rupors, telpa, kurā cilvēks runā, dejo, dzied. Labas dziesmas korī izskan tad, kad visi dziedātāji saprot, par ko viņi dzied. Tas pats ir ar labu deju – dejotājiem jāsaprot stāsts.

Cilvēki sāk rūpīgāk izvēlēties, ko ēst un ko dzert, bet joprojām mēdz nekritiski skatīties uz to, ko patērē mākslā. Kā strādāt ar bērniem un ne tikai teātra mākslas priekšmetā, lai palīdzētu jaunajam cilvēkam orientēties izvēlē, audzinot saprātīgo, lietpratīgo teātra skatītāju?

Ir saturs, un ir forma. Tas, kas teātrī visvairāk var mulsināt skatītāju, ir forma. Saturs laika gaitā nemainās: mīlestība, sevis izzināšana, nāve, attiecības ar vecākiem. Tās ir mūžīgās tēmas visos laikos. Tas, kas mainās, ir ietvars. Līdzīgi mēs redzam, piemēram, kā mainījies informācijas nodošanas veids. Kādreiz rakstījām vēstules, tagad izlīdzamies ar telefona iespējām.

Kā izvēlēties mākslas darbus, kā kritiski tos vērtēt? Pirmkārt, jāsāk ar tēmu. Skatītājiem sakām: ir dabiski, ka jums kāda izrāde nepatīk, bet tas arī nenozīmē, ka izrāde ir slikta. Pavisam vienkārši – šajā brīdī šī forma nav jūs uzrunājusi vai arī saturs nešķiet interesants. Jauniešiem iesaku vispirms izlasīt anotāciju, lai zinātu, par ko ir saturs. Jauniešiem jāiet skatīties par tēmām, kas viņus tobrīd uzrunā, kur viņi var saskatīt sevi. Stāsts par mīlestību var uzrunāt.

Ar vēstījumiem, kas atrodami internetā, skolēni sastopas katru dienu, turklāt virtuālajā vidē cilvēki izpaužas pārsvarā anonīmi. Ko teātra māksla šeit var iedot?

Bērniem svarīgi mācīt kritisko domāšanu, un arī teātris to veicina: atšķirt labo no sliktā, kvalitatīvo no nekvalitatīvā. Tas ir svarīgi visos mācību priekšmetos. Mūsdienās ļoti daudz ko var iemācīties, skatoties YouTube, un tad arī es sev jautāju: kāpēc tādi kā es un citi skolotāji ir vajadzīgi? Internetā māca, kā iesist naglu, kā uzvārīt zupu, kā risināt problēmas. Jā, to var, bet kā jaunietis atšķirs, vai tas, ko viņš tur mācās, ir kvalitatīvi? Tāpēc mums, skolotājiem, jāiemāca atšķirt vērtīgo no nevērtīgā, labu literatūru no sliktas, labu gleznu no sliktas, un saprast, kāpēc ir labi un kāpēc slikti. Svarīga ir arī estētiskā audzināšana.

Ja mēs skolā piedāvāsim kvalitatīvu saturu, tad skolēni spēs atšķirt labu no slikta, sapratīs, ja kāds runās muļķības. Tāpēc jau mēs esam skolotāji, un mums jābūt gudriem un jārunā jauniešu valodā, lai saprastos. Skaidrs, ka YouTube un jaunie blogeri runā viņu valodā. Bet teātra māksla nekad nav drīkstējusi būt novecojusi. Arī pieredzējuši režisori atzīst, ka teātra māksla ir vienmēr jauna, par aktuālo, un vienaudži runā vienaudžiem. Vecākās paaudzes režisoriem ir viņu skatītāji, kuri kopā ar viņu ir auguši. Edmundu Freibergu iet skatīties viņa vienaudži, Alvi Hermani – viņa vienaudži. “Pūt, vējiņi!” noteikti nav izrāde jauniešiem. Tas nenozīmē, ka vispār nebūs neviena jaunieša, kuru šis iestudējums neuzrunātu. Vienmēr ir un būs izņēmumi.

Skolā nu literatūrai līdzās būs arī teātra māksla. Vai tā ko dos vai atņems literatūrai?

Labu literatūru neapšaubāmi var izmantot, mācot teātri. Literatūra tiešām ir labi izprotama tad, ja to atdzīvina. Teātris dod iespēju iemiesoties literārā tēlā, un izspēlējot to var daudz labāk izprast. Piemēram, kursos, ko vadīju skolotājiem, kāda skolotāja stāstīja, kā ziemā ar bērniem izspēlējusi Blaumaņa “Nāves ēnā”. Izgājuši ārā, izveidojuši teritoriju, bijis ļoti auksti. Pamazām sākuši saprast, kā varēja justies ļaudis uz ledus, sākuši domāt, kā vispār var izdzīvot šādos apstākļos. Tas palīdzējis labāk izjust arī Blaumaņa darbu.

Kā skolotājs, kurš ir citā interešu lokā un citu pieredzi, var pateikt jaunietim, kas ir labs, bet kas ne?

Vienmēr saku pieaugušajiem – nenosodiet to, ko jaunietis skatās. Viņš par to nav vainīgs, to piedāvā sociālā vide. Piemēram, jaunietis parāda kādu sūro hip-hopa mākslinieku ar visiem lamuvārdiem par pagalma dzīvi, sišanos. Ja sacīsiet, ka tas ir slikti, tad viņš pateiks, ka viņu nesaprot, un noslēgsies. Tāpēc skolotājam vajag ar interesi paskatīties jaunieša izvēlēto klipu. Jo tas pats hip-hops var būt gan kvalitatīvs, gan nekvalitatīvs, un pieaugušajam jāspēj izvērtēt. Runājot par hip-hopu, derētu atcerēties un nolikt blakus Veidenbaumu. Tas ir tas pats, tikai rakstīts citos laikos, citā izpausmē. Neviens nav vainīgs, ka laiks mainās. Mūsu vecāki tāpat šausminājās par mums, par jauno paaudzi, un viņu vecāki tā teica par viņiem. Tas ir neizbēgami. Tāpēc mums jāieklausās un jācenšas izprast jaunā paaudze. Tas, kas mainās, ir forma. Jā, tagad vide ir demokrātiskāka, atvērtāka gan mūzikā, gan literatūrā, vairs nav cenzūras. Dzeja ar lamuvārdiem var būt gan laba, gan slikta.

Kā to atšķirt?

Izšķirošais atkal ir vēstījums. Savā ziņā viss ir vienkārši. Ja tu esi tikai huligāns, piemēram, dzejā visus pasūti uz vienu vietu, bet vēstījuma tur nav nekāda, tad tur arī nav nekādas kvalitātes. Bet, ja vēstījums ir, tad arī vislielākā rupjība ir pamatota.

Vēstījums ir jebkura cilvēka vēlme izteikt kādu problemātiku, paust kādas vērtības, tēmas, par kurām domāt. Vēstījuma apakšā ir spēcīga motivācija, doma, ko grib pateikt. Vēstījumam jābūt pozitīvam, humānam, vērtīgam.

Ko svarīgi ir mācīt skolēniem dažādos vecumposmos?

Bērns teātrī var nospēlēt sevi. Aktieris var izdzīvot daudzu cilvēku dzīves. Skolotājam sākumā bērnam pirmsskolā, sākumskolā un pēc tam jau pamatskolā jāiemāca redzēt, ieraudzīt, atšķirt un nebaidīties atdarināt. Vingrinoties ieraudzīt, pamanīt un saklausīt, bērns iemācās caur sevi iepazīt pasauli. Pēc tam jau viņš sāk skatīties dziļāk, pētīt dabu, gleznas, arī otru cilvēku. Bet, jaunietim attīstoties, nedrīkst pieļaut, ka viņš līdz pat vidusskolas beigām turpina atdarināt. Viņam jāiemācās izdzīvot, reflektēt, analizēt, viņam jāattīsta sava personība, proti, lai viņš nekļūtu par marioneti. Skolotājam nav jaunietis jāieliek rāmī, bet jāveicina tas, lai viņš joprojām būtu kā bērns, tikpat priecīgs, atklāts, godīgs, atvērts, pamazām pieaugot, kļūstot par personību.

Pubertātes vecums arī no teātra viedokļa ir sarežģīts vecums, bet vienlaikus arī pateicīgs. Jaunietim ir daudz kompleksu, un pieaugušajam jāsaprot, ka jaunietis runā tikai par to, cik viss ir slikti, ka viņu neviens nesaprot, nemīl. Jaunietim šis periods jāizdzīvo. Jo viņš to veiksmīgāk izdzīvos, jo būs labāk, jo mazāk problēmu būs pēc tam. Vienpadsmitajā, divpadsmitajā klasē jauniešiem jau jābūt personībām – atbrīvotiem, radošiem, atraktīviem, draudzīgiem, nesamocītiem. Kā vidusskolas beigās var būt veģetatīvā saslimšana un depresija? Bet ir, jo jaunietim ir uzlikta nenormāla atbildība. Pret dzīvi vispār, ar uzdevumiem, kas viņam katrā ziņā jāpaveic. Vecāki nereti mēdz uzkraut smagu nastu – jākļūst par to un to. Ātri jāuzkāpj pa karjeras kāpnēm, divdesmit sešos gados jābūt bagātam. Ar ģimenes dzīvi gan var nesteigties. Tāds modelis ir izveidojies, tas rada spiedienu, jaunietis nobīstas un ievelkas atpakaļ čaulā.

Bet tiešām radoši cilvēki atradīs darbu jebkur. Viņi ir noderīgi, pieprasīti jebkurā jomā. Kultūras akadēmijas studentiem nav katrā ziņā jākļūst par aktieriem vai režisoriem. Viņi varēs sevi prezentēt, varēs būt labi ekonomisti, politiķi utt. Darbs ir tas, kas visu parāda. Ja dara ar prieku, kaut vai izrok bedri, tad pats veikums ir labāks, un arī pašam darītājam ir gandarījums. Jebkurš darbs būtu jādara ar prieku. Domāju, ka tas ir izglītības galvenais uzdevums – atrast, piedāvāt tāda veida mācīšanu, lai bērns mācītos ar prieku.

Teātra māksla ir daļa no Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslas mācību jomas

Šīs mācību jomas ietvaros skolēns veido izpratni par mākslu un kultūru, praktiski darbojoties, iepazīst mākslas veidus un to izteiksmes līdzekļus, tajos paustās idejas kā autora, laikmeta un kultūras mijiedarbību, kultūru daudzveidību, izpausmes, kultūras mantojumu; iepazīstot sevi, apzinās un izprot piederību tautas, valsts, kopienas kultūrai; piedzīvo jaunrades procesu mūzikā, vizuālajā mākslā, literatūrā, teātra mākslā.

Pēc Skola2030 intervijas ar Elmāru Seņkovu sagatavoja Lauma Laube. Intervijas pilno versiju “No huligānisma līdz mākslai – izšķirošais ir vēstījums” lasiet šeit.

Plašāk par mācību jomām pilnveidotajā mācību saturā uzziniet šeit.

Uz augšu