Pārtikas preču iepakojuma marķējums un tā atbilstības nodrošinājums

Tomēr bez rūpīgas pārtikas preču iepakojuma marķējuma atbilstības Eiropas Savienības un nacionālajiem tiesību aktiem, pārtikas ražotājiem un izplatītājiem var nākties saskarties ar vairākām būtiskām problēmām. Pārtikas preču iepakojuma marķējums ir ne vien juridiska prasība, bet arī nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, ņemot vērā patērētāju uztveres atšķirības, jaunu ēšanas paradumu piekopšanu un viņu vajadzības pēc informācijas, lai pieņemtu apzinātus lēmumus pirkumu izvēlē. Varētu pat teikt, ka iepakojuma marķējums ir kā saziņas līdzeklis starp ražotāju, izplatītāju un patērētāju, kas liek patērētājam justies cienītam un aprūpētam.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu 9.pantu, uz fasēta pārtikas iepakojuma obligāti nepieciešams norādīt tādas ziņas kā pārtikas produkta nosaukums; sastāvdaļu saraksts; alerģiju vai nepanesamību izraisošas vielas; dažu sastāvdaļu vai sastāvdaļu kategoriju daudzums; pārtikas produkta neto daudzums; minimālais derīguma termiņš vai “izlietot līdz” datums; jebkuri īpaši glabāšanas un/vai lietošanas nosacījumi; pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja vārds vai uzņēmuma nosaukums un adrese; īpašos gadījumos – izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta; lietošanas pamācība, ja tāda nepieciešama; alkoholiskiem dzērieniem – faktiskais alkohola saturs tilpumprocentos un, protams, paziņojums par uzturvērtību. Jāatzīst gan, ka ne vienmēr visa šī informācija ir jānorāda, tā kā pastāv arī izņēmuma gadījumi, pie kuriem pastāv iespēja kādu no minētās informācijas nenorādīt vai tas vienkārši nav nepieciešams, piemēram, pārtikas produktam, kam ir viena sastāvdaļa, var nenorādīt sastāvdaļu sarakstu, ja nosaukums sakrīt ar sastāvdaļu vai ļauj to skaidri identificēt.

Pirmšķietami aplūkojot, šīs prasības ir viegli izpildāmas un nerada neskaidrības tiesību aktos, par pārtikas preču iepakojuma marķējuma prasībām, tomēr kā ražotāji, tā arī izplatītāji var saskarties ar vairākām problēmām, kas saistītas ar marķējuma prasību izpildi. Viena no būtiskākajām problēmām, ar ko var saskarties veidojot marķējumu, ir marķējuma likumisko prasību mainība un attīstība. Respektīvi, marķējuma prasību izmaiņu biežums var radīt grūtības tam sekot līdzi un pārvaldīt atšķirības starp jauno un iepriekšējo regulējumu. Vislabākais variants, lai pārvaldītu marķējuma prasību izmaiņas, ir veikt ikmēneša tiesību aktu monitoringu, lai pārliecinātos, ka nekāda veida izmaiņas nav notikušas. Noteikti jāatzīmē arī tas, ka katrai produktu kategorijai ir savas marķēšanas prasības un arī tiesību akti, kuros iekļautas šīs prasības, katrai dalībvalstij ir citādāki. Līdz ar to ir nozīmīgi aplūkot arī to dalībvalstu noteiktās marķēšanas prasības, kurās plānots palaist apgrozībā produktu. Tāpat ne vienmēr likumā iekļautā prasība ir pietiekami skaidri definēta, kā rezultātā pirms tiesību akta interpretācijas un piemērošanas viskorektāk būtu sazināties ar attiecīgām valsts iestādēm.

Kļūdas marķējumā var būtiski ietekmēt ne vien ražotājus un izplatītājus, bet arī patērētājus. Respektīvi, marķējumā var tikt pieļautas maznozīmīgas pārrakstīšanās kļūdas, bet var tikt pieļautas arī nozīmīgas kļūdas, piemēram, nav pienācīgi norādīti alergēni, nav papildus norāžu nepieciešamības gadījumā vai arī papildus norādes tiek lietotas neatbilstoši (nav izpildītas prasības, lai šādu norādi lietotu). Šādā situācijā patērētājs var tikt būtiski maldināts, jo ne ražotājs ne izplatītājs nebūs darbojušies atbilstoši patērētāja tiesību aizsardzības nolūkos. Visbiežāk gan šādas kļūdas tiek pieļautas neapzināti vai nepareizi iztulkojot normatīvos tiesību aktos minētās prasības. Gadījumā, ja kļūdainais iepakojuma marķējums jau ir sadrukāts, lai labotu radušās kļūdas, ražotājam vai izplatītājam būs jāveic papildus izmaksas, tā kā būs nepieciešams veikt pārmarķēšanu, lai pārtikas preču iepakojuma marķējums atbilstu prasībām. Lai savlaicīgi novērstu iespējamās nepilnības, autore uzskata, ka ir būtiski ievērot četru vai pat sešu acu principu. Respektīvi, produkta marķējumu izskata nevis viena, bet gan divas vai pat trīs personas. Šāds nodrošinājums, protams, prasa papildus cilvēkresursus, tomēr tas ir labs veids kā iespējams savlaicīgi novērst būtiskas un maznozīmīgas kļūdas, jo iepakojuma marķējums tiks apskatīts ar “svaigāku skatu”.

Ir skaidrs, ka nodrošināt marķējuma atbilstību normatīvajiem aktiem nebūt nav vienkārši, tomēr tas nav arī pārāk grūti. Lai laikus ierobežotu riskus marķējuma nepilnībās ir svarīgi laicīgi apzināties iespējamās darbības nepilnību novēršanā. Tomēr gan ražotāji, gan izplatītāji, neskatoties uz savām zināšanām un iespējām, jebkurā brīdī var saskarties ar neskaidrībām normatīvajos aktos un to piemērošanā, tādēļ prātīgs risinājums būtu sadarboties ar juridisko pakalpojumu sniedzējiem, kas ir kompetenti šādos jautājumos. Lai arī sākotnēji liekas, ka tie ir lieli papildus izdevumi, tas tomēr ir izdevīgāk un drošāk, tā kā šajā jomā pieredzējis juridisko pakalpojumu sniedzējs varēs palīdzēt ar ieteikumiem marķējuma pareizā realizācijā, kā arī palīdzēs patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšanā.