Covid-19 pašam par sevi ir raksturīgs salīdzinoši liels izplatības ātrums. Tomēr pasaulē ir vairākas vietas, kurās slimības izplatība var būt īpaši strauja. Tās ir bēgļu un iekšēji pārvietoto personu nometnes.

Nu jau ar diezgan stingru pārliecību varētu apgalvot, ka Covid-19 pandēmija ir uzskatāma par vienu no nopietnākajiem cilvēces satricinājumiem šogad. No Ķīnas atceļojošais vīruss ir jau inficējis vairāk nekā 4 miljonus iedzīvotāju un radījis nopietnu slogu ekonomikām lielākajā daļā pasaules. Neskatoties uz to, vai esi kristietis, musulmanis, ebrejs, hinduists, baltais, melnādainais, krievs, latvietis vai amerikānis, iespēja saslimt ir katram. Tāpat arī katram no mums ir vajadzīgs miteklis, katram ir jāēd un katram bieži vien ir vajadzīgs kāds pārvietošanās rīks. Šīs lietas mūsdienās diemžēl ir atkarīgas no naudas, bet nauda lielākajai daļai no mums ir atkarīga no darba esamības. Savukārt darba esamība bieži vien ir saistīta ar ekonomikas veselību.

Ja paskatāmies uz intervijām ar ekspertiem visā pasaulē, kuras TVNET ir publicējis pēdējā mēneša laikā, tad redzam, ka gan Igaunijā, gan Lietuvā, gan Turcijā, gan Izraēlā, Krievijā, Azerbaidžānā un citur cilvēki uztraucas par savu materiālo nākotni un slimības tālāko attīstību. Tādēļ kā sēnes pēc lietus ir saradušies ekspertu mēģinājumi paredzēt jauno «normālo», uzdodot vienu jautājumu – kas tieši mainīsies?

Tomēr ir aptuveni 67,5 miljoni cilvēku – katrs ar savu stāstu un personību - kuriem šajā nepavisam ne vieglajā laikā nav pat savu māju, kurās ievērot pašizolācijas nosacījumus. Šeit es runāju par bēgļiem un iekšēji pārvietotajām personām (IDP), kuras ir bijušas spiestas uz nenoteiktu laiku atstāt savu dzīves vietu un nereti ir nonākušas bēgļu vai IDP nometnēs gan savā valstī, gan arī kaimiņvalstīs. Šo cilvēku nākotne bieži vien ir neskaidra, un nav zināms, vai vispār jebkad tie spēs atgriezties mājās. Par diezgan satraucošu var tikt uzskatīts fakts, ka ANO jau ir paspējis paust viedokli, ka daudzās no šīm nometnēm pastāv ļoti liels straujas Covid-19 izplatības risks. Vairākās no tām ir arī apstiprināti saslimšanas gadījumi. Pie tām var pieskaitīt Kalē bēgļu nometni Francijā un Koksbazaras nometni Bangladešā. Koksbazaras nometne arī tiek uzskatīta par pasaulē lielāko.

Kāpēc bēgļu un IDP nometnēs esošie cilvēki ir liela pandēmijas izplatības riska grupa?

Atbildi uz šo jautājumu palīdzēja sniegt kolēģis – žurnālists Jānis Vingris, kurš vēl neilgi pirms Covid-19 krīzes sākuma veidoja reportāžu no Irākas un Sīrijas. Sava ceļojuma ietvaros viņš paviesojās Darašakranas bēgļu nometnē Irākas Kurdistānā, kurā atrodas apmēram 13 000 Sīrijas bēgļu. Šajā nometnē bēgļiem ir dušas, salīdzinoši pieklājīgas tualetes un iespēja saņemt medicīnisko palīdzību, taču iedzīvotāju blīvums ir ļoti liels.

Katrā no nometnē esošajām pelēku bloku mājiņām dzīvo pat līdz 15 cilvēkiem, un vienā istabā var būt pat līdz 6-7 cilvēkiem.

Turklāt bēgļu nometne pati par sevi teritoriāli ir arī ļoti neliela, dzīvesvietas ir uzbūvētas viena otrai ļoti tuvu un tajās nedarbojas Wolt vai Bolt Food piegādes. Līdz ar to ir grūti iztēloties, kā tajā varētu nodrošināt sociālo distancēšanos. «Man liekas, ja tur tiek iekšā vīruss, tad tas aiziet ļoti ātri,» saka Vingris.

Darašakranas bēgļu nometne Irākā

FOTO: Jānis Vingris

Vienlaikus žurnālists norāda, ka Darašakranas nometne vēl uz citu bēgļu nometņu fona ir salīdzinoši pieklājīga. Citās nometnēs bēgļi ir spiesti dzīvot teltīs, lielā netīrībā, ar ierobežotām iespējām saņemt medicīnisko palīdzību un neapskaužamiem sanitārajiem apstākļiem. Turklāt bieži vien ir ierobežotas to iespējas saņemt arī palīdzību no valdības (gan dzimtenes, gan uzņemošās valsts) un starptautiskajām organziācijām. Viens no šīs problēmas iemesliem ir arī tas, ka šiem cilvēkiem nereti nav nekādu dokumentu, kuri varētu apliecināt to pilsonību. Piemēram, 2017. gada janvārī iznāca nevalstiskās organizācijas «Norvēģijas bēgļu padome» ziņojums, kuru veidojot tika intervētas 580 mājsaimniecības Libānā, Jordānijā un Irākā.

Pētījuma rezultāti liecināja, ka lielākajai daļai no Sīrijas bēgļiem (aptuveni 70%) nebija savas valsts pamatdokumenta – nacionālās ID kartes. Šie dokumenti bēgļu gaitās ir tikuši pazaudēti, konfiscēti vai iznīcināti.

Par šo problēmu spilgti savā reportāžā stāstīja arī žurnālists Jānis Vingris. «Kāds pieaicināts vīrs rāda man baltu A4 formāta lapu, kas ir viņa un viņa sievas vienīgais personu apliecinošais dokuments, kuru izsniegusi Sīrijas valdība. Abu bērniem nav vispār nekādu dokumentu. Viņš stāsta, ka kurdi Sīrijā tiek iedalīti trīs kategorijās. Pirmajiem - mazākajai daļai - ir izsniegti personu apliecinoši dokumenti. Otrajiem ir iedalītas sarkanas A4 lapas jeb dokumenti, kas apliecina, ka viņi ir ārzemnieki. Viņi dzīvo Sīrijā, bet nav pilsoņi. Par trešajiem, ar baltajām lapām/dokumentiem, valdībai nav nekādas informācijas. Šie cilvēki nav nekādos reģistros, viņiem nav nekādu iespēju, valdība bieži vien nezina pat par viņu eksistenci,» raksta Vingris.

FOTO: EPA/Scanpix

Ko var darīt, lai situāciju risinātu?

Humānās palīdzības eksperts Pauls Borsbūms intervijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Humanitāro lietu koordinācijas biroja (OCHA) portālam ReliefWeb ir norādījis, ka starptautiskajai sabiedrībai vajadzētu aktīvāk iesaistīties, lai nodrošinātu humānās palīdzības pamatprasības – dzīvojamo platību vismaz 3,5 kvadrātmetru lielumā un ūdens daudzumu vismaz 7-15 litri dienā uz cilvēku. Tāpat nometnēm vajadzētu būt aprīkotām ar punktiem, kuros iedzīvotāji var iegūt tīru ūdeni. Vienlaikus būtu jādomā arī par efektīvu kanalizācijas un novadīšanas sistēmu izveidi (tai skaitā higiēnas prasībām atbilstošu tualešu vai cita veida nokārtošanās vietu ierīkošanu). Būtu vajadzīga arī efektīva atkritumu savākšanas sistēma un pietiekams daudzums ziepju. To visu jāpavada plašai informēšanas kampaņai ar aicinājumu mazgāt rokas, lietot ūdens iegūšanas punktus, nokārtoties tikai ierādītajās vietās un iespēju robežās ievērot pašizolāciju. Vairākos avotos ir arī norādīts, ka veselības aprūpes darbiniekus vajadzētu apgādāt ar vajadzīgo ekipējumu (piemēram, maskām un roku dezinfekcijas līdzekļiem).

Borsbūms atzīst, ka dažas kultūras pret piesardzības pasākumu ievērošanu ir atsaucīgākas nekā citas.

Viņš kā negatīvu piemēru min cilvēkus no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Karību reģioniem. Šajās pasaules daļās dzīvojošie cilvēki parasti ir ļoti sabiedriski un izdzīvo savu dzīvi ielās. Tomēr tajā pašā laikā viņš brīdina, ka atbilde šādā gadījumā nebūtu arī piespiedu pasākumu izmantošana. Viņaprāt, bēgļus un iekšēji pārvietotās personas būtu vairāk jāiesaista nometņu darbībā un tiem būtu jāuzdod konkrēti jautājumi. Piemēram: kā būtu iespējams visefektīvāk nodrošināt sociālo distancēšanos un kā humānās palīdzības darbinieki varētu palīdzēt? Kāpēc tiek vai netiek mazgātas rokas? To atbildes un ekspertīze ir jāizmanto, lai padarītu visas nometnes dzīvi labāku. Eksperta prāt, laba doma būtu arī šos cilvēkus aicināt veikt dažādus savai kvalifikācijai atbilstošus darbus. Par šiem darbiem tad attiecīgi varētu samaksāt. Viņaprāt, tas cilvēkiem liktu justies labāk tīri psiholoģiski. Ir jāsaprot, ka bēgļus un iekšēji pārvietotās personas pasaulē pārsvarā uztver vai nu kā upurus, vai arī diedelniekus. Darba devēja un darbinieka attiecības varētu būt viens no veidiem, kā veicināt šo cilvēku pašcieņas atgriešanos.

FOTO: AFP / Scanpix

Runājot par starptautiskās sabiedrības iesaisti, Borsbūms īpašu kritiku velta Eiropas Savienībai.

Viņaprāt, organizācijas dalībvalstīm būtu jāizbeidz nehumānie apstākļi bēgļu nometnēs Grieķijā un citur.

Lai to izdarītu, visām dalībvalstīm būtu nepieciešams uzņemt noteiktu skaitu bēgļu – īstenot kvotu sistēmu. Viņaprāt, tas būtu tikai cilvēcīgi. Turklāt pagaidām tam būtu ļoti piemērots brīdis, jo, neko nedarot, Eiropa sev gluži vienkārši «iešauj kājā». Fakts, ka atsevišķās ES valstīs pastāv bēgļu nometnes, kuras ir kā kūla pirms sērkociņa piešķilšanas, nepavisam nepalīdz ierobežot Covid-19 izplatību. Tās rada lielāku risku saslimt arī citiem cilvēkiem, apgalvo Borsbūms. 

Ņemot vērā, ka arī mēs esam Eiropas Savienības valsts, iespējams, būtu jāmaina attieksme pret bēgļiem arī mums. Dažkārt no vienkāršas attieksmes maiņas ir iespējams daudz vairāk iegūt nekā zaudēt.

Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.

FOTO: Publicitātes foto