"Jāstrādā ar galvu, nevis 12 stundas" jeb kādēļ četru dienu darba nedēļa ir nodarbinātības nākotne

FOTO: pexels.com

Masveidā pārejot uz attālināto darbu, visā pasaulē arvien skaļāk izskan aicinājumi saīsināt darba nedēļu par vienu dienu. Kā šāda iniciatīva var palīdzēt ne tikai strādājošajiem, bet arī darba devējiem, un kādēļ vispār radies 40 stundu darba nedēļas standarts, skaidro “Forbes Life”.

“Strādāt vajag nevis 12 stundas, bet ar galvu,” vēsta gudrība, kuras autors ir neviens cits kā “Apple” dibinātājs Stīvs Džobss. Daudzi no mums joprojām paveikto darbu vērtē stundās – ja mīli savu darbu, tad dari to visu laiku: kaut līdz desmitiem vakarā, kaut savā atvaļinājumā vai Jaungada naktī. Tomēr pārmaiņas notiek un arī darbaholisma jomai nozīmīgu triecienu devusi Covid-19 pandēmija.

Ne viens vien pētnieks ir sācis runāt par darba un privātās dzīves balansu, bet šoreiz ideju atbalstījuši arī daudzi politiķi. Tā, piemēram, 2020. gadā britu kreiso politiķu grupa nosūtīja Eiropas līderiem vēstuli ar aicinājumu pāriet uz četru darba dienu nedēļu. Tāds pats piedāvājums izvirzīts Jaunzēlandes darba devējiem. Šīs valsts premjerministre Džasinda Arderna sacīja, ka saīsināta darba nedēļa var kļūt par iekšējā tūrisma attīstības stimulu.

Šodien lielai daļai strādājošo ir piecu dienu darba nedēļu, kā arī astoņu stundu darba diena. Tas tiek uzskatīts par zelta standartu – vairāk strādāt nav vērts, bet mazāk – arī nav vēlams. Tomēr pētnieki arvien biežāk šo standartu uzlūko kritiski, atgādinot, ka 40 stundu darba nedēļas standarts ir veidojies relatīvi nesen un atteikšanās no tā nebūtu radikāla ideja.

Trīs astotnieku likums

Piecu dienu darba nedēļas standarts mūsdienu izpratnē sācis veidoties vēl 19. gadsimtā, un tas ir kļuvis par vienu no galvenajiem strādājošo tiesību aizstāvju panākumiem. Industrializācijas laikmetā fabrikās strādājošie Eiropā un ASV, no kuriem liela daļa bija bērni, strādāja 14-16 stundas dienā, respektīvi – vidēji 100 stundas nedēļā. Sociālo reformatoru un arodbiedrību kustības mērķis bija uzlabot darba apstākļus, kā arī aizsargāt strādājošo tiesības, to vidū – izbeigt cilvēku strādāšanu tā, it kā cilvēka dzīvē nekā cita nebūtu, kā tikai darbs.

Viens no šādiem reformatoriem bija britu uzņēmējs un filantrops Roberts Ovens 1817. gadā, un viņš formulēja “8 8 8 likumu” - astoņas stundas darbam, astoņas stundas atpūtai un astoņas stundas miegam.

11

20. gadsimta sākumā arodbiedrību un aktīvistu spiediena dēļ liela daļa industriju piekāpās un pārgāja uz astoņu stundu darba dienu. Lielākā daļa cilvēku gan turpināja strādāt sešas dienas nedēļā. Grūdiens pārmaiņām Rietumu pasaulē kļuva Henrija Forda iniciatīva, ar kuru 1926. gadā no “Ford Motor Company” strādājošo grafikiem tika izņemta viena darba diena. Viņš šo iniciatīvu pamatoja ar faktu, ka katram strādājošajam ir tiesības saņemt vairāk laika, ko pavadīt ar ģimeni. Paralēli tam viņš aprēķināja, ka paradoksālā kārtā cilvēki īsākā darba laikā spēs padarīt vairāk. Fordam izrādījās taisnība, un līdzīgi sāka rīkoties uzņēmēji visā Amerikā.

Ko mēs varam secināt no šā vēsturiskā piemēra? 40 stundu darba nedēļa tika ieviesta kā “bāzes maksimums”, bet ne minimums. Un joprojām nekas nav mainījies. Tiek norādīts, ka strādāt vairāk ir ne tikai kaitīgi, bet arī neproduktīvi. 2004. gadā ASV Veselības ministrija apkopoja vairāk nekā 50 psiholoģiskos pētījumus, kuros pētīta pārslodze darbā.

Atklājās, ka pārslodze negatīvi ietekmē gan strādājošos, gan darba devējus, jo regulāra pārslodze rada biežākas veselības problēmas, mazina uzmanību un palielina kļūdu skaitu darbā. Turklāt – arī produktivitāte ir daudz zemāka.

Jauni laiki – jauni standarti

Šodien darbs ir iekārtots citādāk nekā gados, kad 40 stundu darba nedēļa bija galvenā fabrikas strādājošo prasība. Piemēram, strādājošā darbs bija fiziski saistīts ar fabriku, bet mūsdienu biroju darbinieki faktiski var strādāt no jebkuras vietas, kur vien ir pieejams internets. Īpaši spilgti tas ir redzams pandēmijas laikā. Mainījušies ir arī laika rāmji. Daudzi cilvēki joprojām risina darba jautājumus ārpus sava darba laika, ņemot vērā e-pastu pieejamību un kontaktu ar kolēģiem vieglumu.

Vēl 2012. gadā “Good Technology” aptaujā secināts, ka 80% birojos strādājošo turpina strādāt ārpus darba, piemēram, pārbauda darba e-pastu, tikko pamodušies.

11

Komunikācijas ērtums, tehnoloģijas un citas nianses rada situāciju, kad strādājošie pastāvīgi jūtas tā, ka viņiem ir obligāti jābūt pieejamiem. Tā rezultātā “pārstrādāto stundu apjoms” var sasniegt septiņas stundas nedēļā, kas ir gandrīz vēl viena pilna darba diena. Līdz ar to cilvēks joprojām nostrādā sešas darba dienas, pret ko cīnījās sabiedrība pirms simt gadiem.

Noderīgi eksperimenti

Ideja saīsināt darba nedēļu nav tik jauna kā varētu šķist. Vēl 1974. gadā Lielbritānijā ar mērķi ekonomēt enerģiju lielās inflācijas laikā uz divām dienām tika ieviesta pat trīs dienu darba nedēļa. Neraugoties uz to, ka cilvēki strādāja divas reizes mazāk, saražotās produkcijas apjoms saruka vien par sešiem procentiem. Atklājās, ka šādā režīmā strādājošie savu darbu veic daudz produktīvāk un mazāk kavē darbu.

Līdzīga iniciatīva no 2000. līdz 2008. gadam bija arī Francijā, kad maksimālais darba stundu skaits nedēļā bija samazināts līdz 35 stundām. Šādā situācijā strādājošie varēja veiksmīgāk sabalansēt savu profesionālo un privāto dzīvi.

Pozitīvi efekti no saīsinātas darba nedēļas tiek uzskaitīti arī socioloģiskajās aptaujās. Redingas universitātes 2019. gada pētījumā atklāts, ka divas trešdaļas britu kompāniju, kas pārgājušas uz četru dienu darba nedēļu, ir novērojušas savu darbinieku produktivitātes kāpumu.

“Kronos” 2018. gadā veiktajā pētījumā secināts, ka 78% cilvēku, kas strādā pilna laika darbu, uzskata, ka patiesībā savu darbu varētu paveikt mazāk nekā septiņu stundu laikā, bet 45% aptaujāto savu darba apjomu varētu paveikt vien piecās stundās.

Tādējādi – liela daļa strādājošo darba vietā pavada daudz vairāk laika, nekā nepieciešams.

11

Bez eksperimentiem valsts līmenī veiksmīgi tiek vērtētas arī uzņēmumu iniciatīvas. 2019. gadā “Microsoft” Japānas nodaļa samazināja darba nedēļu par vienu dienu, piektdienu nosakot par brīvdienu, kā arī noteica darba sapulču ilguma limitu līdz 30 minūtēm. Tā rezultātā kompānijas produktivitāte pieauga par 40%. Jaunais darba grafiks izrādījās pozitīvs ne tikai darbiniekiem, bet arī kompānijai, jo tā varēja ieekonomēt uz darbā nepieciešamajiem resursiem. Izdrukāto papīra lapu apjoms samazinājās par 58,7%, bet elektrības patēriņš par 23%.

Līdzīga pieredze ir arī Jaunzēlandes kompānijai “Perpetual Guardian”. Pēc šāda eksperimenta veiksmīga iznākuma uzņēmuma dibinātājs Endrjū Bārns nolēma ieviest četru darba dienu nedēļu uz pastāvīgu laiku, saglabājot “piecu dienu algas”. Bārns norāda, ka mazākas darba stundas ļāva strādājošajiem vieglāk koncentrēties uz saviem uzdevumiem, jo strādājošie ar savu darbu viegli tika galā četrās dienās.

Turklāt ar 32 stundu darba dienu kompānija novēroja darbinieku stresa līmeņa mazināšanos un darba ieinteresētības palielināšanos.

11

Īsāka darba nedēļa – videi draudzīgāks risinājums

Ja neskaita iespēju uzlabot strādājošo dzīves kvalitāti un palielināt kompānijas produktivitāti un pilnībā pārskatīt darba sistēmu, viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija arī cīņa pret klimata pārmaiņām.

Pētījumos ASV secināts, ka ilgākas darba stundas rada lielākus oglekļa izmešus atmosfērā. Secināts, ka galvenie izmešu avoti ir transports un elektrības patēriņš. Līdz ar to, samazinot darba dienu skaitu, kad cilvēkiem ir jābrauc uz savām darba vietām un jāpatērē enerģijas resursi, var arī cīnīties pret klimata pārmaiņām.

“Perpetual Guardian” dibinātājs Bārns norāda, ka četru dienu darba nedēļa nekļūs par pilnvērtīgu ieroci cīņā pret klimata pārmaiņām, bet tas var kļūt par ļoti nozīmīgu elementu dažādu “zaļo lēmumu” pieņemšanā.

Nedaudz kritikas

Šobrīd zinātnieku un politiķu, kas kritizē šādu ieceri, pašlaik ir mazāk, nekā šo idejas aizstāvju. Starp argumentiem pret četru dienu darba nedēļu ir fakts, ka cilvēkiem varētu būt ļoti lielas grūtības adaptēties jaunajai sistēmai. Cilvēkresursu menedžmenta eksperte Lora Vanderkama norāda, ka četru dienu darba nedēļa varētu ierobežot karjeras iespējas. Pēc viņas vārdiem, saīsināts darba laiks var laupīt cilvēkiem laiku, ko veltīt pašizaugsmei un profesionālajai attīstībai, līdz ar to karjeras izaugsme var sabremzēties vai apstāties.

No otras puses, šodienas attālinātā strādāšana vai mācības ļoti reti kad ietilpst “astoņu stundu rāmjos” - parasti attālinātais darbs “apēd” kādu laiku no miega vai atpūtas. Šajā gadījumā pāreja uz četru dienu darba nedēļu nozīmētu atgriešanos pie vecā labā “8 8 8” likuma.

Uz augšu
Back