Analītiķi arvien biežāk spriež par to, ka pašreizējā interneta versija – Web 2.0 sevi ir izsmēlusi un drīzumā to vajadzētu nomainīt kam jaunam. Piemēram, Web 3.0 ir jauna versija – blokķēžu tehnoloģijā balstīts decentralizēts internets, kurā nevienam uzņēmumam nebūs varas pār lietotāju datiem, kā arī nebūs iespējas manipulēt ar platformu un pakalpojumu darbības noteikumiem.

Oktobra sākumā “Meta” (tajā laikā vēl “Facebook”) pieredzēja lielu darbības pārrāvumu. Vairāk nekā sešas stundas nevienam no teju trīs miljardiem šīs kompānijas grupas pakalpojumu lietotāju nebija pieejami sociālie tīkli “Facebook” un “Instagram”, kā arī ziņapmaiņas lietotnes “WhatsApp” un “Messenger”.

Tā gan nebija pirmā reize, kad pasaule nopietni sāka runāt par problēmām interneta sistēmā, bet pēc “Facebook” problēmām šī tēma ieguva jaunas aprises. Turklāt pēc dažām dienām “Facebook” kļuva par jaunas kritikas avotu: bijusī kompānijas darbiniece Frensisa Haugena žurnālistiem nopludināja ievērojamu daudzumu iekšējo kompānijas datu, kuru dēļ tehnoloģiju gigants tika apsūdzēts tajā, ka tas manāmi netiek galā ar savu lomu sociālo tīklu un ziņapmaiņas lietotņu pasaulē.

Tāpat anonīms ziņotājs publicēja lielu datu apjomu, kas nozagts no “Amazon” piederošās platformas “Twitch”. Novembra beigās kļuva zināms par neaizsargātu datu noplūdi no tīmekļa kameru platformas “Stripchat”, kādēļ tīmeklī nonāca dati par modelēm un visiem platformas lietotājiem.

Šo problēmu dēļ IT pasaule arvien aktīvāk runā par Web 3.0 vai vismaz jaunu interneta versiju, kurai, pēc idejas, vajadzētu šīs problēmas atrisināt. Lielāku uzmanību Web 3.0 ideja piesaistīja pēc Marka Zakerberga prezentācijas par viņa ieceri veidot metaversu. Šie divi jēdzieni – metaverss un Web 3.0 tiek apvienoti kopā, kam internets “jāpārved uz jaunu attīstības pakāpi”. Pagaidām gan šie jēdzieni ne tikai nav saistīti, bet atsevišķos jautājumos pat nonāk pretrunās.

Kas ir Web 3.0?

Web 3.0 patiesībā ir veca koncepcija, kas radusies vēl pirms interneta versijas, ko pazīstam šodien. 1998. gadā viens no galvenajiem mūsdienu interneta radītājiem Tims Bērners-Lī radīja “semantiskā tīmekļa” ideju. Pēc viņa ieceres, visu informāciju internetā vajadzētu izvietot tā, lai datori iemācītos izprast tās jēgu un kontekstu. 2001. gadā Bērners-Lī kopā ar kolēģiem šo ideju aprakstīja zinātniskajā žurnālā “Scientific American”, bet 2005. gadā idejas līdzautors Džeimss Hens detalizēti to aprakstīja grāmatā. Tāpat kā toreiz, arī tagad šī ideja ir nerealizēta koncepcija – līdz šim vienkārši ir trūkušas tehnoloģijas, kas būtu ļāvušas to īstenot dzīvē.

Savukārt pats jēdziens – Web 3.0 jeb nākamās paaudzes internets gan ir iekarojis stabilu vietu. Lai to saprastu - kas tieši pēc pētnieku un teorētiķu domām ir pirmās un otrās paaudzes internets?

Web 1.0 jeb pirmās paaudzes internets – tā ir pirmā interneta attīstības pakāpe, kas sākās vēl deviņdesmitajos gados. Tolaik internets piedāvāja lielu datu krātuvi un bibliotēku. Visas mājaslapas bija pieejamas tikai lasīšanai, bet patērētājs bija satura patērētājs, nevis tā radītājs. Tehnoloģiju medija “Strachetery” autors Bens Tomsons šo interneta attīstības pakāpi sauc par tehnoloģisko attīstības etapu. Patiesībā liela daļa tehnoloģiju, uz kā pamata arī tapa internets, radās vēl ilgu laiku pirms deviņdesmitajiem gadiem, bet plašākai sabiedrībai tas kļuva pieejams vien 1993. gadā, kad dienas gaismu ieraudzīja pārlūkprogramma “Mosaic”.

Web 2.0 pasaulē nāca 2000. gadu sākumā. Par šā posma sākumu var uzskatīt “Google” sākotnējo publisko akciju piedāvājumu jeb IPO 2004. gadā. Šajā posmā atklājās, ka interneta lietotājs var ne tikai lasīt saturu, bet arī to radīt un mijiedarboties ar citiem lietotājiem. Tas ļāva rasties jaunām tehnoloģijām, kā “Javascript”, HTML5 un CSS3. Pateicoties šīm tehnoloģijām, mēs šodien varam izmantot gan “YouTube”, gan “Facebook”. Šajā attīstības posmā internets kļūst par telpu, kurā koncentrējas arvien vairāk resursu.

Tieši Web 2.0 posmā kļuva skaidrs, ka, pretēji pirmo interneta entuziastu domām, internets neizkliedē ekonomisko varu, bet tieši pretēji - centralizē to. Nākamo desmit gadu laikā radās daudzi tehnoloģiju giganti, kuri savās rokās koncentrē ne tikai resursus, bet arī milzīgu daudzumu datu par lietotājiem. Lietotāju dati tieši ir pamatā daudziem biznesa modeļiem. “Google” un “Facebook” ir ieguvuši piekļuvi no teju visiem cilvēkiem, kuri izmanto internetu, bet “Apple” un “Google” savās mobilajās operētājsistēmās (attiecīgi “iOS” un “Android”) faktiski kontrolē lietotāju pieeju visam saturam.

Web 3.0 – tā ir jau nākamā, pagaidām vēl nezināmā interneta attīstības stadija.

Tas ļaus ne tikai pārdalīt resursus, kas pašlaik koncentrējas vienās rokās, bet arī padarīs interneta lietotājus par savu datu saimniekiem, kurus viņi, ja vien vēlēsies, varēs pārdot. Vēl jo vairāk – tiks atrisinātas samilzušās problēmas ar konfidencialitāti.

Kā Web 3.0 darbosies?

Pašlaik tiek pieļauts, ka Web 3.0 pamatā būs blokķēdes tehnoloģija. Tieši uz tās pamata pašlaik arī tiek veidoti Web 3.0 pakalpojumi, kas potenciāli būs decentralizēti un caurspīdīgi.

Savukārt serveri tīmeklī pārvērtīsies par sava veida avotu, no kā lietotājiem iegūt sev nepieciešamo informāciju.

Savas versijas par to, kā vajadzētu darboties decentralizētam internetam, iepriekš ir izteikušas dažādas komandas. Tā, piemēram, TON – blokķēde, kas iepriekš vēlējās veidot “Telegram”. Šīs komandas iecere bija izveidot platformu, kas spēs aizstāt pašreizējo tīmekli. Jaunā platforma būtu šifrēta, paplašināta un balstīta uz kriptoekonomiku. Ar jauno platformu varētu veidot ne tikai pakalpojumus un programmas, bet arī kaut ko līdzīgu mājaslapām un jaunām pārlūkprogrammām.

Sava ideja par decentralizētu internetu ir arī “Twitter” dibinātājam Džekam Dorsijam. 2019. gadā “Twitter” kļuva par projekta “Bluesky” investoru. Šis projekts strādā pie atvērtā decentralizētā protokola izstrādes sociālajiem tīkliem. Ja šis projekts tiks īstenots un “Twitter” tam pievienosies, tad jaunais protokols ļaus lietotājiem pašiem pārvaldīt savus datus, nevis ļaut to darīt citiem platformas dalībniekiem. Pēc “Twitter” ieceres, sociālajos tīklos jābūt kopējiem satura moderācijas un pārvaldības noteikumiem, tāpat arī atbildība no vienas kompānijas būtu pārnesta uz sabiedrības pleciem (respektīvi – sabiedrībai pašai jāatbild par to, ko tā raksta sociālajos tīklos). Ar “Bluesky” palīdzību Dorsijs cerēja atrisināt problēmu ar algoritmiem un izstrādāt kopējus, decentralizētus noteikumus cīņā pret viltus ziņu izplatību.

Lai lietotāji iegūtu piekļuvi Web 3.0, ir jābūt izstrādātiem arī attiecīgiem pakalpojumiem – decentralizētām lietotnēm (dApps).

Šādi pakalpojumi pastāv jau šodien, bet to pagaidām ir maz.

Ko gaidīt no Web 3.0?

Ja atbild īsumā, tad no nākamās paaudzes interneta tiek gaidīta visu mūsdienu interneta problēmu atrisināšana.

“Ir problēmas ar datu drošību un kontroli. Jebkuri dati, kurus lietotājs uztic uzņēmumam, ir pakļauti riskam. Par to liecina datu noplūdes, kas apstiprina domu, ka internetā nav un nevar būt nekādas konfidencialitātes. Web 3.0 būs būvēts ar atvērto kodu, respektīvi – par datu drošību vairs neatbildēs viena kompānija, bet viss internets kopumā. Tāpat ikvienam būs pieeja kodam un iespēja atrast kļūdas. Caurspīdīgums kļūs par lielu priekšrocību konkurencē,” raksta “TechCrunch”.

Vēl viena problēma ir toksiskas interneta platformas. Web 2.0 un parastie interneta lietotāji, kā arī satura radītāji ir atkarīgi no platformām. Web 3.0 blogerus vairs nekontrolēs platformas, kurās viņi izpaužas. Interneta platformas kļūs par kopīgām, bet lietotājs pats varēs izlemt, kur un kam uzticēt savus datus.

Pašas interneta platformas jaunajā tīmekļa versijā piederēs nevis kompānijām, bet to lietotājiem, un tieši viņi lems, kā tiks moderēts saturs – piemēram, platformā “Mirror” lietotāji balso par to, kurš drīkst rakstīt un publicēt video. Tā kā visi Web 3.0 pakalpojumi darbosies blokķēdē, tad arī nebūšot problēmas ar cenzūru un satura dzēšanu – lēmums par satura moderāciju tiks pieņemts ar kopsaucēja rašanu starp lietotājiem (nevis kā pašlaik “Facebook”, kurā nereti moderācijas sistēma pieļauj parasto lietotāju diskrimināciju un piešķir privilēģijas sabiedrībā zināmiem cilvēkiem).

Ekonomikas balansēšana noteikti ir būtisks aspekts, kam pievērst uzmanību. Ja pašlaik visi satura lietotāji ir atkarīgi no platformu nosacījumiem, kurās viņi strādā, tad Web 3.0 pakalpojumos viņi varēs nopelnīt digitālo valūtu vienības – tokenus. Tas pats attiecas arī uz parastajiem lietotājiem, kuri, piemēram, piedaloties satura moderācijā, varētu tikt pie kādām digitālo valūtu vienībām.

Kur ir problēma?

Pagaidām viss, kas ir zināms par Web 3.0 koncepciju, izklausās ļoti skaisti. Tomēr tā ir tikai ideja. Kā tieši šāda veida internets tiks radīts, mēs īsti nezinām (tieši tāpat ir ar metaversu – ir ideja, taču nav zināms, kāds būs praktiskais izpildījums).

Nav arī skaidrs, vai blokķēžu pakalpojumi pilnībā aizstās centralizētās, bet lietotājiem pierastās un saprotamās platformas no Web 2.0 ēras. Nav skaidrs, vai lietotāji spēs pilnībā izprast, kas ir blokķēde, kas ir kriptovalūtas un kā darbojas decentralizētas lietotnes. Turklāt, lai jaunais internets spētu ar pilnu jaudu darboties, būs nepieciešams pārskatīt pilnībā visus interneta darbības principus, un tas diez vai ir viegli paveicams uzdevums.

Pašas blokķēdes, kurās notiek transakcijas ar digitālajām valūtām, pašlaik ir pārāk dārgas un pārāk sarežģīti izmantojamas, līdz ar to – tās diez vai ir gatavas, lai kļūtu par jaunās interneta versijas pamatakmeni. Tas nozīmē, ka risinājumi tiek un tiks meklēti, un Web 2.0 ēra noteikti vēl kādu laiku turpināsies.