Vēja enerģijas plašāka izmantošana šobrīd tiek uzlūkota par vienu no galvenajiem Latvijas energodrošības un enerģētiskās neatkarības nodrošinātājiem. Taču pastāv bažas par tā nepastāvīgumu. Ko darīt, kad vējš nepūš pietiekami stipri vai neapgūstam to pietiekami daudz? Kādi ir iespējamie risinājumi un vai iespējams vēja enerģiju uzkrāt?
Šobrīd viens no vēja enerģijas klupšanas akmeņiem ir tās ieguves nepastāvīgums – neliela vēja laikā saražotā enerģija ir minimāla, savukārt vējainā laikā – ieguves apjomi tik lieli, ka tīkls šādu daudzumu nespēj pieņemt, un vēja turbīnas ir jāizslēdz, tām jāstāv dīkstāvē. Par ļoti perspektīvu enerģijas uzkrāšanas veidu jau tuvākajās desmitgadēs varētu kļūt enerģijas pārvēršana “zaļajā” ūdeņradī jeb ūdeņraža iegūšana no ūdens elektrolīzes procesā, kas risinātu enerģijas uzkrāšanas problēmu stipra vēja apstākļos. Šāda ūdeņraža ražošana līdz šim bija dārgāka nekā tā iegūšana no dabasgāzes. Attīstot lielas jaudas mainīgu atjaunojamo energoresursu elektrostacijas, tiks radītas lielākas elektroenerģijas cenu svārstības tirgū, un lētas elektroenerģijas periodos būtu iespējams darbināt elektrolīzes iekārtas ūdeņraža ražošanai par zemākām cenām. Vēja enerģijas un ūdeņraža izmantošanas rentabilitāti nākotnē nodrošinās arī CO2 izmešu kvotu cenu kāpums.
Tā kā ūdeņradis ir gāzveida viela, tā uzglabāšanai un transportēšanai paveras daudz plašākas iespējas – līdzīgi kā dabasgāzi, to ir iespējams transportēt pa cauruļvadiem, saspiestu uzglabāt balonos, bet sašķidrinātu pārvietot ar kravas kuģiem vai preču vilcieniem.
Nākotnē ūdeņraža ieguves tehnoloģiju izmantošana varētu sniegt pozitīvu ietekmi uz energoapgādes sistēmas drošību – ja avārijas rezultātā tiktu traucēta elektrības piegāde pa elektrotīkliem, ūdeņradis kalpotu kā alternatīva, jo to atkal iespējams pārvērst elektrībā. Izmantojot ūdeņraža degvielu šūnu tehnoloģijas, varētu nodrošināt ar elektrību specifiskos objektos, kur vietējais elektrotīkls nesniedzas, vai būt kā rezerves strāvas avots vietās, kur ir nepieciešama nepārtraukta strāvas padeve. Turklāt jāņem vērā, ka patērētās elektroenerģijas apjoms turpina augt, līdz ar to rezervju veidošanas nepieciešamība pastiprinās.
Realizējot šādu enerģētikas politiku, varētu ne tikai aizvietot importēto elektroenerģiju, bet, iespējams, arī eksportēt energoresursus, tai skaitā “zaļo” ūdeņradi. Jau patlaban ūdeņraža patēriņš pasaulē ir gandrīz 100 miljoni tonnu gadā ar tendenci nemitīgi pieaugt. Potenciāli to var izmantot pārstrādes rūpniecībā, transporta nozarē, tajā skaitā sabiedriskajā transportā, kā arī elektroenerģijas ražošanai termoelektrocentrāles (TEC), kur šobrīd tiek izmantota dabasgāze.
Lai gan Latvija tradicionāli netiek uzskatīta par “vēju valsti”, tomēr, attīstoties tehnoloģijām, enerģijas ieguves apjomi no noteikta vēja stipruma ir palielinājušies, kas arī Latviju padara vēja enerģijas ražošanai piemērotāku.
Latvijas priekšrocība ir teritorijas pieejamība un mazais iedzīvotāju blīvumu, kas ļauj izvietot vēja parkus sauszemes teritorijās. Turklāt tos iespējams veidot arī jūrā. Ar teritorijas trūkumu jau šobrīd sastapusies, piemēram, Nīderlande, kas vēlētos attīstīt vēja enerģiju, taču lielais iedzīvotāju blīvums mazajā valstī šo ambīciju padara daudz grūtāk sasniedzamu.
Savukārt attiecībā uz ūdeņraža uzglabāšanu un transportēšanu, Latvija var izmantot Rīgas, Ventspils un Liepājas ostu potenciālu, kā arī ģeoloģiski pateicīgo vidi, jo līdzīgas pazemes tvertnes Inčukalna dabasgāzes krātuvēm pieejamas arī citviet Latvijā. Tādas nav sastopamas ne Lietuvā, ne Igaunijā.
Jāatzīmē, ka pagaidām ”zaļā’’ ūdeņraža ražošana un izmantošana vēl nav sasniegusi savu briedumu un plašas komercializācijas iespējas. To ietekmē infrastruktūras attīstība un zemas cenas elektroenerģijas pieejamība elektrolīzes vajadzībām. Ūdeņraža ekonomiski pamatotu izmantošanu gāzes turbīnās noteiks atšķirības ūdeņraža un dabasgāzes izmaksās un CO2 cena. Jāņem vērā, ka Latvijā pagaidām vēl ir neliels pieprasījums pēc ūdeņraža.
Latvija ir viena no līderēm Baltijā, attīstot ūdeņraža ieguves tehnoloģijas un pilotprojektus. Šogad sācies Zviedrijas institūta un Latvijas un Igaunijas atjaunīgās enerģētikas nozares pārstāvju sadarbības projekts, lai veicinātu sadarbību starp Baltijas jūras ūdeņraža un atjaunīgās enerģijas nozaru dalībniekiem un attīstītu pārrobežu sadarbības projektus.
Tehnoloģiju pilnveidošanai un pielāgošanai ir nepieciešama to testēšana reālā vidē, tādēļ pilotprojektu īstenošana ir vitāli nepieciešama. Piemēram, energokopienu vai tiešo pieslēgumu veidošana pie vēja parkiem, nodrošinot vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem lētāku elektroenerģiju, kas radīta no vēja, pēc nepieciešamības arī pārvērsta ūdeņradī, un pēc tam izmantota transportā kā degviela vai atkal elektrības iegūšanai. Tas ļautu tehnoloģijām parādīt savas iespējas reālā dzīvē.
Tāpat ir nepieciešama normatīvo aktu un infrastruktūras pielāgošana jaunajām vajadzībām, kas paredzētu ūdeņraža pārvadi pa cauruļvadiem.
Veicinot tīras elektroenerģijas ieguvi no vēja atkrastē un sauszemē, kura milzīgais potenciāls vēl netiek pilnībā izmantots, kombinācijā ar “zaļā” ūdeņraža ražošanu, Latvija kļūtu enerģētiski neatkarīgāka un energoapgādes sistēma - drošāka, paverot dažādas iespējas vairāku nozaru tālākai attīstībai.