Darbinieki, kuriem piemitīs šī īpašība, tiks ķertin izķerti. Visi citi vienkārši nebūs vajadzīgi

Radošums – īpašība, kam būs ļoti liela priekšrocība nākotnē, kad aizvien vairāk darbu pārņems roboti. Kamēr roboti paši neiemācīsies radoši atrisināt problēmas, cilvēks varēs brīvi izpausties šajā jomā. Tātad radošumu ir svarīgi attīstīt jau tagad, lai varētu saglabāt savu vietu darba tirgū. Kā palīdzēt uzplaukt bērnu radošumam, kā to attīstīt un neapslāpēt, jautājam bērnu psihologiem.

Dot bērnam brīvību

Bērnu radošuma attīstīšanas skolas “Kuria vaikai” (latv. valodā – “Rada bērni”) dibinātājas Doviles Preimontes studijā pulcējas mazuļi no deviņu mēnešu līdz septiņu gadu vecumam. Pašiem mazākajiem tiek organizētas sajūtu izkopšanai paredzētas aktivitātes, kad rotaļāšanās notiek kopā ar mammām, bet vecākie var ienirt radīšanas procesā.

“Bērniem galvenā izglītošana, kas neapslāpē radošumu, ir brīva spēle. Brīvā spēle izkopj visas īpašības, ar kurām tiek raksturots radošs cilvēks,” stāsta sarunbiedre.

Runājot par bērnu talantiem vai īpašajām spējām, D. Preimonte atzīmē: nevajadzētu steigties norādīt bērnam, ka viņam veicas labāk kādā no jomām, tiklīdz tas tiek pamanīts, un uzsvērt, ka viņš jau ir atradis savu aicinājumu.

“Atbalstu viedokli, ka nevajadzētu pārāk agri spriest par bērna spējām un akcentēt tās, jo spējas var atklāties krietni vēlāk, tās var mainīties. Tas, ka kādu laiku bērnam kaut kas ļoti patīk, nenozīmē, ka tāpat būs arī pēc gada vai ilgāka laika. Talanti var atklāties arī krietni vēlāk. Manuprāt, nevajag izcelt katru bērna paveikto darbiņu un teikt, ka viņš būs mākslinieks,” savos novērojumos dalās Dovile Preimonte.

Viņa stāsta par valdošo tendenci: vecāki, iespējams, sabiedrības normu ietekmē, vairāk raugās uz bērnu akadēmiskajiem sasniegumiem, proti, vēlas, lai bērns labi mācītos, būtu pirmrindnieks: “Šādā vidē vecākiem ir ļoti grūti pamanīt, ka bērns kādā jomā ir talantīgs.” Tomēr, viņasprāt, bērna talantus var pamanīt pulciņa vadītājs, speciālists, skolotājs, kurš pārzina savu jomu.

“Ja vecāki vienkārši ļautu bērnam bērnībā spēlēties, būt pašam sev, domāju, vecākiem būtu daudz vienkāršāk pamanīt, uz ko bērns sliecas. Varbūt viņam patīk konstruēt, bet nepatīk zīmēt. Varbūt bērns ir romantiskāks, vairāk vēro dabu. Tiešām jūtu, ka vecāki uzspiež bērniem akadēmiskos priekšmetus tā vietā, lai ļautu dzīvot brīvi, kamēr tas ir iespējams,” komentē skolas dibinātāja.

Kur pazūd radošums

Sarunbiedre ir pārliecināta, ka ikviens bērns piedzimst radošs un viņam ir sava noteikta misija, taču vecāki mūsdienu nemitīgajā steigā to nepamana.

“Zinātnieki apgalvo, ka pilnīgi visi bērni piedzimst radoši, bet tikai 5 % pieaugušo arī ir tādi. Tad nu iedomājieties, ka 95 % iedzīvotāju radošumu zaudē jau bērnībā. Kādēļ tā notiek? Ne tādēļ, ka neesam devuši bērnam zīmuli vai lapu, bet tādēļ, ka esam bērnu apslāpējuši, centušies ielikt rāmjos – nedrīkst to un nedrīkst šo. Dārziņā ir jāizveido vardīte – un tieši tāda, nevis citāda. Jo audzinātājai ir jāparāda, ko bērniņi ir šodien paveikuši, un var gadīties, ka ar rezultātu vecāki nav apmierināti. Tāpēc audzinātāja norāda bērnam, ka jāgriež tā, bet jālīmē te,” stāsta D. Preimonte. Viņasprāt, bērnam, kam piemīt radoša domāšana, tas nav pieņemami, viņš pārstāj darīt tā, kā to būtu gribējis pats.

Sarunbiedre ir novērojusi, ka tad, kad uz viņas radošuma attīstīšanas skolu atnāk bērni, bieži vien var just, kuri vēl neapmeklē dārziņu, bet kuri jau to apmeklē. Bērnudārzu apmeklējošie mazuļi bieži jautā, vai darbu paveikuši labi vai slikti. “Mums nav tāda vērtējuma “labi” vai “slikti”. Ir tikai atklājumi un eksperimenti. Ja tev tas šķiet skaisti, jūties labi, to darot, tas jau ir labi,” viņa piebilst.

Radošuma apslāpēšanā, pēc sarunbiedres domām, savu lomu spēlē arī pieaugušo nemitīgā steiga. Piemēram, no rīta, gatavojoties doties uz dārziņu, vecāki steidzas, bet bērns ierauga ārā taureni, kuru gribētu papētīt, taču vecāku darba dēļ nākas tūlīt sēsties automašīnā un doties ceļā.

Brīvība ar robežām

Arī bērnu psiholoģe Ģiedre Gutaute-Klimiene piekrīt, ka radošums ir mūsu ikviena dabā. Tas izpaužas kā vēlme izzināt pasauli, kad bērns vēro, redz, mēģina iepazīt apkārtējo vidi.

Vaicājot, kādas kļūdas vecākiem labāk nepieļaut, lai bērna radošums netiktu nomākts, psiholoģe apgalvo, ka, iespējams, nevajadzētu tās dēvēt par kļūdām. Vecāki, vēloties pasargāt bērnu, dažkārt pārcenšas un neļauj bērnam pētīt, radoši raudzīties uz situāciju.

“Bērnam tad ir jādara tā un ne citādi, viņam neļauj izdomāt pašam, kā rīkoties noteiktā situācijā. Viens no veidiem, kā vecāki nocērt saknē bērna radošumu, ir pārāk bieža aizrādīšana. Protams, ir jāatrod līdzsvars, lai bērns zinātu robežas, bet vienlaikus viņam būtu pietiekami telpas pētīšanai,” stāsta sarunas biedre.

Ir vecāki, kas ļauj bērniem mainīt pulciņus vienu pēc otra, kamēr citi stingri pasaka bērnam: “Ja reiz izvēlējies, tad tagad tev tas jāapmeklē.” Kā vecākiem pareizāk rīkoties, lai bērni, kas aktivitātes maina citu pēc citas, tomēr sasniegtu arī rezultātus? “Ikviena jauna nodarbošanās bērnu valdzina un piesaista vairāk nekā tad, ja tas ir process, kura laikā tiek jau sasniegts rezultāts. Kad process bērnam, iespējams, vairs nešķiet tik interesants, viņš var paziņot, ka vairs negrib apmeklēt pulciņu. Ir svarīgi, lai bērns ne tikai radoši raudzītos uz apkārtējo vidi un apgūtu jaunas lietas, bet arī iemācītos kaut ko paveikt, noiet noteiktu ceļa posmu savā izvēlē. Tāpēc vislabāk ir ar bērnu uzreiz vienoties, ka viņam, izvēloties pulciņu, tas būs kādu laiku jāapmeklē, piemēram, divus mēnešus vai pusgadu. Bērnam ir jāparāda mērķtiecīgums, vienlaikus dodot arī iespēju izvēlēties.”

Uz jautājumu, vai mūsdienās bērnudārzi un skolas pietiekami izkopj bērnu radošumu, Ģ. Gutaute-Klimiene atbild, ka ir dažādi piemēri – viss ir atkarīgs no pedagogiem, skolas vadītājiem vai dārziņa koncepcijas, cik liela brīvība ir dota pedagogam.

“Mums ir patiešām radošas skolas, bet ir arī tādas, kur bērnu radošums tiek bremzēts: bērns tiek ielikts sistēmā, bērni tiek savstarpēji salīdzināti. Tas neveicina radošumu,” piebilst bērnu psiholoģe.

Pēc viņas domām, vajadzīga ne viena vien paaudze, lai skolu un vecāku skatījums uz radošumu mainītos, akcentējot ne tikai normas un noteikumus, bet arī brīvību pieņemt lēmumus pašam.

“Radošums šajos laikos ir ļoti noderīga iemaņa, noderīga īpašība. Radoši esam visi, vienkārši vieni ļauj savam radošumam izpausties, izmanto to, bet citi to nedara, jo jūtas ierobežoti vai ir pārliecināti, ka ir jādara tikai tā un ne citādi,” uzsver Ģ. Gutaute-Klimiene.

Radošums var sākt izpausties arī 3–4 gadu vecumā

Justins Limants, bērnu psihologs, kurš strādā bērnu domāšanas spēju attīstīšanas jomā, uzsver, ka nosliece uz mākslām un radošums nav viens un tas pats, bet savstarpēji papildinošas lietas.

“Tas nozīmē, ka radošums nav tikai nosliece uz mākslām, taču šo dotību neesamība nenorāda uz radošuma neesamību. Bērni piedzimst ar ieprogrammētu radošumu, jo ikviens bērns, tikko dzimis, saskaras ar jauniem izaicinājumiem, uzdevumiem, kas rada nemieru. Bet, lai šo nemieru pārvarētu, bērni meklē dažādus veidus, kā šos uzdevumus atrisināt, vienlaikus būdami radoši. Bērni ne tikai mācās no pieaugušajiem, atkārtojot viņu darbības, bet arī paši pēta, meklē problēmu risināšanas veidus. Pati nosliece veikt uzdevumus radoši var parādīties jau trešajā vai ceturtajā bērna dzīves gadā,” novērojis sarunbiedrs.

Pēc viņa domām, lai noteiktu, vai bērnam ir izteikts radošums, ir jāpievērš uzmanība tam, cik dažādi bērns veic uzdevumus, salīdzinot ar viņa vienaudžu veiktiem līdzīgiem uzdevumiem.

“Ja, piemēram, jūsu bērna zīmējumi bieži izceļas ar dažādām neredzētām formām un krāsu daudzveidību, tādam bērnam, visticamāk, ir potenciāls kļūt par radošu personību. Taču ne tikai zīmējumi var atklāt bērna radošumu. 2–6 gadus veci bērni bieži vien izdomā nedzirdētus vārdus, to nozīmi piešķirot dažādām lietām vai darbībām. Arī daudzveidīgas, ar jauniem vārdiem papildinātas valodas lietojums norāda uz noslieci būt radošam. Viens bērns savu radošumu atklās spēlēs, cits – radot savu melodiju, trešais – veidojot no plastilīna, bet vēl kāds – kārtojot istabu vai labojot salauztu radio. Pirmsskolas vecumā domāšanas attīstības īpatnību dēļ bērnu radošums ir viena no svarīgākajām viņa domāšanas sastāvdaļām, tāpēc arī radošumu šajā vecumā ir visvieglāk pamanīt. Vēlāk, skolas vecumā vai pusaudžu gados, varētu šķist, ka radošums tiek apslāpēts, taču viss nav tā, kā izskatās. Vienkārši radošums iegūst citas formas, ne vienmēr tik acīmredzamas kā agrīnajā bērnībā,” novērojis bērnu psihologs.

Pēc J. Limanta domām, radošums, tāpat kā intelekts, personības un uzvedības iezīmes, kā arī emocionālais intelekts, var būt vai nebūt iedzimts. Taču iedzimtība nav spriedums personībai, jo iedzimtās īpašības var apslāpēt vai, gluži pretēji, ļaut tām uzplaukt.

Uz jautājumu, kā izkopt bērnā radošumu, speciālists atbild, ka tieši pieaugušie ir starpnieki, lai bērns mācītos iepazīt pasauli, izkopt iemaņas, kas nepieciešamas viņa sagatavošanai patstāvīgai dzīvei.

“Tas, ka bērnam tiek doti radošumu un iztēli veicinoši uzdevumi, vēl negarantē, ka tiek attīstīts radošums. Mums ir jāsaprot, ka uzdevumu, spēļu vai citu aktivitāšu saturs ir svarīgs, taču vēl svarīgāks nekā šis saturs ir tā pasniegšanas veids, kā bērns tiek “ievadīts” uzdevumā. Vai bērnam tiek atstāta vieta patstāvīgumam, veicot uzdevumus, ja bērns spēj pats tos izpildīt, kaut ne vienmēr ideāli? Vai paši rīkojamies radoši, veicinot bērna radošumu? Ja ne, tad tas ir gluži tāpat kā pašam neēst augļus, bet bērnam stāstīt par to lietderību, lai bagātinātu uzturu. Tātad pašam ievadītājam uzdevumos būtu jārīkojas radoši, jāmeklē citi problēmas risināšanas veidi, nebaidoties pašam kļūt par bērnu, nodarbojoties ar bērnu,” viņš uzskata.

Ļoti svarīgas ir pasakas

Sarunbiedrs piekrīt D. Preimontei, ka bērna radošuma attīstīšanā īpaši svarīgas ir spēles. Pēc viņa domām, 2–6 gadus veciem bērniem ir raksturīga simboliskā domāšana, tāpēc spēlēs ir daudz dažādu lomu vai simbolu, ko viņi piešķir cits citam vai lietām. Te ļoti nozīmīga ir pasaku loma. “Ļoti svarīgi ne tikai lasīt bērnam pasaku, bet arī pārrunāt kopā ar viņu piedzīvotās sajūtas, kā viņš uztver pasakas. Mudiniet bērnu radīt savas pasakas vai radīt jau esošai pasakai citas beigas vai sižetus, mainīt tēlus, radīt savus variantus. Pajautājiet bērnam, kā vēl būtu iespējams uzvarēt pūķi vai ļauno raganu. Tāpat kā jebkurā uzdevumā, ir svarīgi, lai bērni tiktu mudināti meklēt nestandarta un citādus problēmas risinājuma veidus.”

Vēl viens no radošumu veicinošiem faktoriem – valodas mācīšanās. Kā uzskata bērnu psihologs, ja bērna valodas attīstība ir veiksmīga un bērna vārdu krājums ir bagātīgs, tiek radīti apstākļi radīt, izmantojot ne tikai vizuālo, bet arī vārdisko informāciju.

“Taču arī tas nav noteikums bez izņēmumiem. Tā kā bērnu smadzenes izceļas ar īpašu elastīgumu, bērni, kuriem ir valodas traucējumi, savu radošumu var īstenot jebkādā citā viņu veiktajā darbībā. Pat bērns, kurš nerunā, jēdzieniem piešķir simbolus, lai arī nevar tos izrunāt, tāpēc viņu domāšana, lai arī atšķirīga, var izcelties ar augstu radošuma līmeni,” stāsta J. Limants.

Vai vecākiem būtu jāmudina bērnu pievērsties nodarbēm, kurās, viņuprāt, bērns ir talantīgs? Bērnu psihologs apgalvo: ja bērna pašvērtējums ir pietiekami augsts, bērnu nevajag mudināt uz to, viņš pats spēs sasniegt rezultātus.

“Tomēr bērni, kuriem ir emocionālās, saskarsmes vai uzvedības grūtības, var izvairīties pat no tām darbībām, kurās viņiem veicas. Tādā gadījumā ir jāveicina bērna pašpaļāvība, jāizkopj viņa saskarsmes iemaņas, cik iespējams, jānovērš problēmas, kas izraisa spēcīgus un negatīvus emocionālos pārdzīvojumus. Vērtējot to, kāpēc bērns negrib nodarboties ar vienu vai citu aktivitāti, esiet uzmanīgi. Pajautājiet sev un godīgi atbildiet, vai jūs gribētu, lai jūsu bērns ir talantīgs šajā jomā, vai viņam patiešām piemīt šie talanti? Vai tas nav jūsu nepiepildītais sapnis? Ja bērnam patiešām ir talants, varbūt tā nav vienīgā joma, kurā viņš ir talantīgs? Ļaujiet bērnam pašam izvēlēties aktivitāti, kas viņam patīk, bet, ja tas ir iespējams, mudiniet viņu pievērsties tam, kas viņam patiešām padodas,” iesaka speciālists.

Palūgts nosaukt, kas grauj un bremzē bērnu radošumu, psihologs nosauc kritiku, bērna pazemošanu, psiholoģisko vai fizisko vardarbību, bērna sociālo izolāciju.

“Faktoru ir ļoti daudz, tomēr aicinu uzmanību pievērst vienam no svarīgākajiem – vienaldzībai. Pietiek ar ignorēšanu, lai bērna radošums tiktu apslāpēts. Nepievērsiet uzmanību viņa jaunradei, un radošuma bojāeja ir garantēta! Bērni tiecas pēc pozitīvas vecāku uzmanības, bet, tā kā agrīnajā un vidējā bērnībā bērnu domāšana ir egocentriska, viņi patiešām nespēs rast attaisnojumu jums, ka pārnācāt no darba noguris, šodien jums ir slikts garastāvoklis vai vienkārši – nav laika,” uzsver J. Limonts.