Parabobslejiste Annija Krūmiņa: Iemīlot sevi, arī pasaule mūs mīlēs

Annija aktīvi nodarbojas ar parabobsleju kopš 2015. gada, kad to uzsāka, lai pārvarētu savas bailes no ātruma, kas radušās pēc avārijas. Kā norāda viņa pati: “Parabobslejs manā dzīvē ir ļoti svarīgs un ir ļāvis sevi pilnveidot no visdažādākajām pusēm. Šis sporta veids ir sava veida rehabilitācija, jo jātrenējas, jāsaglabā laba fiziskā sagatavotība un stabils garīgais stāvoklis. Ar lielu darbu esmu sasniegusi daudz, piemēram, pagājušogad sacensībās pārspēju visus vīriešus, iegūstot 1. vietu vienā no Pasaules kausa posmiem. Cik mēs paši vēlamies, tik arī varam sasniegt! Tur ir ieguldīts liels darbs, lai līdz tam nonāktu, tāpēc es vienmēr saku, ka ir iespējams sasniegt tik daudz, cik vēlies!”

Runājot par rehabilitācijas sistēmu Latvijā, Annija uzsver, ka rehabilitācija bērniņiem iemāca neatlaidību un režīmu. Rehabilitācijas iespējas Latvijā ir gana daudz, tomēr lielāku vērību jāvērš kvalitātei un modernām tehnoloģijām, kas ievērojami atvieglotu gan speciālistu darbu, gan arī nodarbības padarītu bērniem un jauniešiem interesantākas, protams, arī neatsverami uzlabotu rehabilitācijas rezultātus. “Diemžēl mūsu valstī ļoti daudz lietu notiek tikai ar līdzcilvēku atbalstu, ziedojumiem un pašu iniciatīvu!” norāda Annija.

Annija atzīst, ka viens no viņas dzīves saviļņojošākajiem brīžiem bija tad, kad kādā no sociālajiem tīkliem viņai uzrakstīja sieviete, atsūtot bildīti ar savu bērniņu, kas arī ir ratiņkrēslā. Sieviete rakstīja, ka viņa vēlas, lai viņas meitiņa līdzinās Annijai. “Šajā mirklī man šķita, ka es savu dzīvi virzu pareizajā ceļā. Tas noteikti ir vissvarīgākais – ne lietas, ne mantas, bet tas, ko tu otram cilvēkam spēj dot. Tā mīlestība un labestība ir jāvairo, lai viens otru pieņemtu un saprastu. Noteikti vissvarīgākā lieta, ko es novēlu katram, ir mīlēt sevi un pieņemt tādu, kāds mēs katrs esam, jo, protams, tas nav viegli, taču iemīlot sevi, arī pasaule mūs mīl, ” stāsta Annija.

Pievēršot uzmanību līdzcilvēku attieksmei attiecībā uz bērniem un jauniešiem ar kustību traucējumiem, Annija skaidro, ka “galvenais, ko mēs kā sabiedrība varam darīt, ir mainīt savu domāšanu, jo noteikti ir jāpieņem jebkurš cilvēks, neatkarīgi no tā, kā viņš izskatās vai kādas darbības viņš veic, kāds ir viņa fiziskais stāvoklis.”