“Jā, Uldi, labrīt,” tēlotā aizņemtībā atņemu sveicienu.
“Tu mani atvaino, saproti… mēs vakar it kā iepazināmies, es esmu Uldis un tā…”
“Jā, atceros, atceros,” saku.
“Saproti, Tu nepārproti mani, es esmu normāls cilvēks. Saproti, mēs it kā vakar iepazināmies, es esmu Uldis, bet Tu savu, savu vārdu Tu man nepateici!”
“Dane, ok, saprotu, Dane, nu tad jauku dienu, es vairs netraucēšu,”
“Mhm, jauku dienu,” saku verot ciet durvis.
Uldis nenāk. Nez vai viņam viss labi?
Vīrs atver, dzirdu, ka notiek saruna.
“Dane, pie Tevis,” vīrs nosaka, bet paliek turpat priekštelpā.
Pienāku pie durvīm ar visu
vitamīnu kārbiņu un ūdens glāzi, ko tikko grasījos izdzert. Uz sliekšņa stāv mans Uldis.
“Dane,” viņš lēnām saka. “Dane, lūdzu, piedod man…. es Tev meloju.”
Gan manā, gan vīra sejā jaušams izbrīns, pieņemu, ka par pilnīgi dažādām tēmām, bet izbrīns ir abiem.
“Tos gurķus. Man tos gurķus vecāki neatveda. Es pats nopirku. Tirgū!”
“Kādus gurķus?” vīrs klusu jautā.
“Otrdienas gurķus,” es saku.
“Kas ir otrdienas gurķi?” vīrs nesaprašanā.
“Es Tev vēlāk izstāstīšu.”
Tikmēr Uldis, patiesības šaustīts, ir tuvu asarām.
“Piedod man,” viņš izmoka.
“Paldies,” viņš paņem gan kastīti, gan ūdeni un iet lejā pa trepēm kā nogrēkojies kucēns.
Es viņu dažreiz satieku kāpņu telpā. Strupi sveicinās, bet acīs neskatās.
Publicitātes foto