“Viss! Pietiek atrunu! Es tevi pieteicu jogas nodarbībām. Ceturtdien septiņos tiekamies tur, nekādas iebildes es nepieņemu! Un tavas runas par nogurumu vakarā ir vienkārši smieklīgas, es nopirku tev vitamīnus, ” draudzene bija valdonīga, bet Līvai tas patika. Līvai patika, ja kāds zināja, kas viņai nepieciešams. Uz jogu viņa nekad nebija gājusi un nekad nebija to pat apsvērusi, bet šāds notikumu pagrieziens ļoti pārliecināja.
Viņa salasīja skapī kaut kādus vecus, 100 gadus nevilktus legingus, jaunas zeķītes un kaut cik piemērotu krekliņu - viņa nav sportiskā stila piekritēja un nav arī sportiska, tāpēc daži liekie kilogrami nekad nepamet viņas vēdera un gurnu daļu. Vienīgais viņas sportiskais draugs - velotrenažieris - tika darbināts dziļā vientulībā (dažreiz pat naktskreklā) apmēram reizi nedēļā. Protams, viņa citiem noklusēja faktu, ka minoties skatās seriālu "Sekss un lielpilsēta", tas bija viņas un velotrenažiera mazais noslēpums. Varbūt tieši tāpēc draudzenes ideju Līva uztvēra kā labu zīmi - kas zina, varbūt viņai beidzot iepatiksies sports? Varbūt viņa beidzot iegūs jaunas formas? Galu galā ir forši kaut ko darīt kopā ar draudzeni, un kāpēc lai tas nebūtu kaut kas veselīgs? Vitamīni? Vingrošana? Kāpēc gan ne? Apņēmības pilna, Līva salika drēbes auduma maisiņā (jo, protams, sporta somas viņai nebija) un paņēma līdzi uz darbu.
Piecpadsmit minūtes pirms norunātā laika Līva mīdījās pie sporta centra durvīm. Neliela neērtības sajūta, kā jau pirms kaut kā jauna un nezināma, - kā viņai ies, cik cilvēku redzēs viņu pārģērbjamies? Kā viņa jutīsies ar savām krunciņām uz sāniem un riepu uz vēdera starp lunkanajām sievietēm? Vai līdzpaņemtais krekliņš tomēr nav par šauru un par īsu? Varbūt pazvanīt draudzenei un teikt, ka netiek?
Par vēlu, Laura jau smaidot tuvojās: “Čau! Sen jau salsti? Ejam iekšā!”
Atpakaļceļa vairs nebija. Līva devās uz jogu.
Garderobē bija diezgan liela rosība, tieši tas, ko Līva nevēlējās, bet patīkamā kārtā - neviens nepievērsa viņai uzmanību. Līva piefiksēja, ka viņas 100gadīgie legingi, kas kādreiz bija melni, tomēr būtu jānomaina pret jaunākiem. Bet viņa būs atvērta un centīsies izbaudīt, ja jau tik tālu ir tikusi.
“Tev patiks, būs forši,” Laura teica, uzvelkot piegulošu, skaistu sporta krekliņu. “Pēc tam ieiesim pirtī, iedomājies, tā būs forša tradīcija!”
Tur, protams, nebija ko iebilst.
Zāle bija diezgan pilna, Līva atrada vietu aizmugurē, bet dažas novēlojušās dalībnieces iekārtojās vēl aiz viņas, tā nu Līva, profesionālu jogistu ielenkta, klausījās instruktāžās.
Iesildīšanās, elpošana, nez kāpēc Līvai tas viss likās mazliet smieklīgi. Viņa spēj redzēt tikai to, ka pilna zāle pieaugušu cilvēku pūš un lokās, drīzāk atgādina aktieru, ne sporta treniņus. Sieviete viņai blakus izskatījās pēc klēpju sunīša, kas elpo atvērtu mutīti, jo tam ir pārāk karsti. Sieviete tieši viņai priekšā bija tik lokana un slaida, Līva saprata, ka vajadzīgo vingrojumu nemaz nevar izpildīt, jo viņas sānu krociņas tīri fiziski neļauj viņai noliekties tik tālu.
“Mierīgi. Nestreso, tā ir tava pirmā reize,” Laura teica, it kā nolasījusi Līvas pašas domas.
Līva bija mierīga, Līva nestresoja, bet viņa nespēja neskatīties apkārt un neredzēt, cik smieklīgi izskatās visi šie absolūti nopietnie cilvēki.
Purk, purk, purk, pššššš… vingrojums, kur, sēžot uz ceļiem, galva jānoliek pie zemes, bet dibens jāpaceļ gaisā, izsauc purkšķu birumu. Līva vairs nespēj palikt nopietna, viņa valdīja smieklus un centās palikt klusa, saņēmusi nesaprotošus skatienus no visām pusēm.
Viņa tomēr apņēmās palikt nodarbībā līdz galam, lai tur vai kas.
Tomēr nākamais vingrojums, kur no guļus stāvokļa kājas jāpārceļ pāri galvai un kāju pirkstgali jāpieliek pie zemes, izrādījās sasodīti grūts! Līvas kuplās krūtis aizspieda elpu, viņa klausījās treneres instrukcijā un centās izturēt, tomēr nespēja - lai atgūtu elpu, viņa atgrieza kājas sākuma pozīcijā un līdz ar elpošanu atlaida arī skaļu smieklu šalti.
Pilnīgi visi telpā esošie pavērsa skatienu uz Līvu, kura, joprojām smiedamās, piecēlās, atvainojās un izgāja no vingrošanas zāles.
“Nu? Nevarēji novaldīties?” Laura pus dusmīgi, pus smiedamās ienāca garderobē, kur Līva viņu sagaidīja.
“Piedod, šis arī nebūs mans sporta veids,” Līva teica. Mazliet žēl, protams, viņai bija, tā tiešām būtu laba draudzeņu tradīcija. Bet vitamīnus gan es paturēšu," Laura attaisnojās, "turpināšu savas velo tradīcijas dziļā vientulībā. Bet tagad jau divreiz nedēļā! Kā minimums!"
