Satura mārketings

Latvijas Universitātes pirmsākumi - raibi un sarežģīti

Dr. habil. med. Mâris Baltiòð, Valsts valodas centra direktors.

FOTO: Publicitātes foto

Latvijas Universitāte šogad svin simtgadi, un jāsecina, ka augstskolas pirmsākumos redzamie uzdevumi ir interesanta tēma arī tagad. Ar Latvijas Universitātes (LU) vēstures pētnieku, Dr. habil. med. Māri Baltiņu sarunājas Māris Zanders.

Skaidrs, ka 1919. gadā, arī 1920. gadā, jaunajai Latvijas valstij bija degošākas problēmas par Latvijas Universitātes attīstību, piemēram, augstskolas Satversmes izstrādi. Tomēr arī vēlāk, kad 1923. gadā debates par augstskolas regulējumu bija parlamentā, redzam, ka nevedās viegli. No neprofesionāļa viedokļa raugoties, varēja taču ņemt kādu labas Eiropas augstskolas paraugu, un miers.

Domāju, ka tik viegli ar šādu “pārcelšanu” nebija. Skaidrs, ka cariskās Krievijas laika paraugi nebija izmantojami kaut tā iemesla dēļ, ka cariskajā Krievijā augstskolām bija šaurāks profils, savukārt Latvijas Universitātē tika apvienotas vienpadsmit fakultātes, lai gan tolaik bija arī viedoklis, ka, formulēsim tā, inženiertehniskā daļa ir nošķirama atsevišķi. Tā tas bija gan cariskajā Krievijā, gan Vācijā. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijas Universitātes Satversmes jautājums tika skatīts ļoti nopietni. Satversmes sapulce to atteicās skatīt, norādot, ka tas nav Satversmes sapulces uzdevums. Faktiski Universitātes Satversme eksistēja jau 1920. gadā, bija Universitātes padome utt., savukārt Saeimā šis jautājums nonāca 1923. gada februārī, un to pavadīja visnotaļ pamatīgas debates.

Pirmais jautājumu loks saistījās ar to, vai profesoriem, kuri šo amatu bija ieguvuši bez zinātniska grāda, ir pienākums šo grādu tomēr iegūt. Otrs loks – studentu un jaunāko mācībspēku pārstāvniecība Universitātes padomē.

Parunāsim par šo pirmo loku. Saprotama ir vēlme, lai profesoriem būtu arī cienījami zinātniski grādi, tomēr skaidrs, ka jaunajā valstī šādu cilvēku nebija daudz. Kādēļ šāda uzstājība?

Vēlme bija piešķirt leģitimitāti jau nākamajiem zinātniskajiem grādiem, jo pretējā gadījumā bija diezgan absurda situācija, ka padomē par zinātnisko grādu piešķiršanu lemj cilvēki, kuriem pašiem tādu nav. Piemēram, pirmais doktora grāda disputs 1923. gada maijā. Uz grādu kandidē Augusts Kirhenšteins…

Mikrobioloģijā?

…starp citu, disertācija labā franču valodā, un domāju, ka no mikrobioloģijas viedokļa tur problēmu nebija (smejas). Kirhenšteins strādāja Lauksaimniecības fakultātē, un problēma bija tāda, ka faktiski nebija cilvēku ar atbilstošu grādu, ko piesaistīt. Tika piesaistīts Pēteris Delle, kura darba lauku tagad apzīmētu par pārtikas tehnoloģijām, un veterinārmedicīnas profesors Ludvigs Kundziņš, kā arī Gastons Bakmanis no Medicīnas fakultātes.

Respektīvi, nācās izlīdzēties, kā saka, mazliet pievelkot aiz matiem vērtētāju atbilstību.

Tāpat svarīgs jautājums bija tas, vai tie, kuri pirmie kļuva par profesoriem, jo viņi kaut kādu iemeslu dēļ bija atgriezušies Latvijā, teiksim, 1920. gadā, vēlāk nenonāca privileģētākā stāvoklī nekā tie, kurus ievēlēja jau vēlāk.

Arhitekta Hilbiga skice Latvijas Universitātes ēkai

FOTO: Publicitātes foto

Runa ir par “konservatīvismu”, ko Latvijas Universitātei tolaik pārmeta daudzi Saeimas deputāti?

Jā, deputātu diskusijās parādās apgalvojumi, ka Universitātē ir sapulcējušies ļoti konservatīvi kungi, turklāt ne tikai tāpēc, ka bremzē “jaunos”, bet arī ideoloģiskajā ziņā. Un jāsaka, daļai šo profesoru pat Demokrātiskais centrs likās pārāk kreiss, kuriem pat likās kritizējama Zemnieku Savienība ar tās agrāro reformu. Piemēram, ar lielām pūlēm tiek pieņemts vēsturniekiem labi pazīstamais Arveds Švābe, turklāt viņš grādu dabūja tiesību zinātnēs (doktora disertācija par Livonijas senajām bruņinieku tiesībām); – domāju, ja viņš būtu mēģinājis vēsturē, viņš nebūtu ticis cauri…

Nu, viņš bija sociāldemokrāts, jā.

Es esmu atradis dokumentālu apstiprinājumu tam, ka lāgā negribēja ņemt filozofu Teodoru Celmu, jo viņa brālis ir Saeimas deputāts – sociāldemokrāts. Viens no tiem, kuri Celmu aizstāvēja, bija Jānis Endzelīns, kurš, lai gan pats vairāk labēji orientēts, norādīja, ka Celms ir izcils speciālists. Cits piemērs. Fakultātē tiek nobalsots, ka vajadzētu par privātdocentu pieņemt spēcīgu tiesību zinātnieku, bet kreiso cionistu Maksu Lāzersonu, taču Universitātes padome šo lēmumu neapstiprina.

Jums ir versija par iemesliem, kādēļ bija šāda neuzticība pret cilvēkiem ar politiski kreisiem uzskatiem?

Bija diezgan daudz sveštautiešu, kuri bija vai nu stipri vienaldzīgi pret Latvijas valsti vispār, vai arī tiešām konservatīvi noskaņoti. Pieņemu, ka bija pasniedzēji, kuri atbrauca pēc ilgiem darba gadiem Krievijā un diezgan vāji orientējās vietējā politikā, un reproducēja savus jau agrāk radušos priekšstatus par to, kas ir tautisks, kas nav, kas ir politiski kreiss. Tomēr paskatīsimies uz šo tēmu no cita aspekta: ja bija centieni virzīt izcilības, kurās nozarēs tas izdevās un kurās vedās grūtāk. Piemēram, Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kur strādāja, formulēsim tā, nelatviešu cilmes pasniedzēji, izņemot varbūt Kārli Balodi, kurš savukārt bija specifisks gadījums, vienmēr vairāk nostatus stāvošs. Es teiktu tā, ka akadēmiski izglītoto latviešu slānis bija pietiekami liels, bet tas bija asimetrisks.

Valsts, politiskās aprindas centās uzstāt uz latviešu izcelsmes cilvēku virzīšanu? Vai arī tas tāpat nedeva rezultātu?

Atcerēsimies konfliktu ar Raini. Nāk Universitātes pirmās gadskārtas svētki, vajadzētu ievēlēt divus goda biedrus. Pret Krišjāni Baronu pretenziju nav, savukārt par Raiņa kandidatūru tika balsots trīs reizes, un labvēlīgs iznākums lielā mērā bija, pateicoties filozofa Pētera Zālītes atgādinājumam, ka sabiedrība Raiņa kandidatūras noraidīšanu varētu nesaprast.

Daudzi pasniedzēji lasīja lekcijas krievu un vācu valodā. Vai tas nozīmē, ka studenti šīs valodas prata pietiekami, lai uztvertu galu galā visai sarežģītu saturu?

Kā nu kurš, un kā nu kuras valodas. Tie, kuri bija beiguši cara laika ģimnāzijas, krievu valodu pārvaldīja pietiekami. Savukārt ar vācu valodu dažiem radās problēmas. Pie vainas dažkārt bija arī pašu pasniedzēju vācu valodas prasmes gadījumos, kad viņi nebija vācieši. Piemēram, bija tāds, cik saprotu, izcils tautsaimnieks Vladimirs Kosinskis, kura vācu valodu varējuši saprast tikai tie, kuri labi pratuši arī krievu valodu; – viņš teikumus vācu valodā veidojis atbilstoši krievu valodas sintaksei (smejas). Papildus jāņem vērā, ka bija studenti – cittautieši ar vājām latviešu valodas prasmēm, un viņiem savukārt bija grūti saprotamas lekcijas latviešu valodā.

Tagadējā Latvijas Universitātes galvenās ēkas 13. auditorija pirms 100 gadiem

FOTO: Publicitātes foto

Parlamenta deputātu debatēs parādās arī apgalvojumi, ka Latvijas Universitātes studentu skaits ir pārāk liels. Kāds bija konteksts? Pārāk daudzi iestājās vienkārši, lai varētu saukties par studentiem? Kvēlas alkas pēc izglītības?

Pirmajos gados noteikti daudzi iestājās ar motivāciju “gribu studēt!”, un starp tādiem minami arī literāti Aleksandrs Čaks vai Aleksandrs Grīns, kuri iestājās, bet, kā saka, nekur tālu netika. Viņiem bija citi darbi, citas prioritātes … Cits aspekts ir tas, ka starp studentiem bija cilvēki ar nepietiekamu iztikas līmeni, un bija situācijas, ka cilvēks vienu gadu studē, nākamo gadu strādā par skolotāju kaut kur provincē, tad atkal studē, attiecīgi studiju process pamatīgi ievelkas. Tika arī prasīts tā sauktais kandidāta darbs – ja tā nebija, cilvēks skaitījās tāds puspabeidzis augstskolu, lai gan faktiski bija pabeidzis. Piemēram, starp Teoloģijas fakultātes beidzējiem daudzi bija tādi, kuri praktizēja kā mācītāji, lai gan formāli it kā nebija studijas beiguši, jo nebija uzrakstījuši šo darbu. Tāpēc trīsdesmito gadu beigās radās doma, ka varbūt nav visi jāspiež uz tā uzrakstīšanu. Tāpat parādījās koncepcija par studiju fondu, kas diemžēl trīsdesmitajos gados nepaguva iedzīvināties: ja cilvēks ir divus gadus sekmīgi studējis, tad viņam maksā kaut ko algai līdzīgu, lai viņam nav jāskraida apkārt un lai viņš var studijas normāli pabeigt. Trīsdesmitajos gados sāka revidēt arī studiju programmas, jo bija viedoklis, ka dažkārt tās ir pārāk plašas un tāpēc piecos gados nav apgūstamas.

Kā vispār tolaik notika, mūsdienu jēdzienus lietojot, mācību satura veidošana?

Piemēram, Ķīmijas fakultātē iecere bija mācīt gan to, kas vairāk orientēts uz ražošanu, gan to, ko varētu saukt par “tīro ķīmiju”. Trīsdesmitajos gados “tīro ķīmiju” likvidēja, jo izrādījās, ka tās studētāji nav īsti pieprasīti.

Tas būtu viens aspekts, bet iedomāsimies situāciju, kad jaunajā Latvijas Universitātē ierodas speciālists – pašmāju vai ārvalstu –, kurš piedāvā lasīt kursu par, improvizēju, paleogrāfiju? Pēc kādiem kritērijiem tiek pieņemts lēmums – piekrist piedāvājumam vai to noraidīt?

Saturu tiešām lielā mērā noteica piedāvājums. Bija cilvēki, kuri privātdocentu statusā lasīja atsevišķus lekciju kursus un saņēma par to parasti diezgan necilu naudu. Jo liela tiesa no šādiem kursiem nebija obligāti. Piemēram, var diskutēt, vai Kārlis fon Lēviss of Menārs bija pietiekami labs, lai lasītu lekcijas par viduslaiku pilīm, bet viņš to darīja. Daudz bija atkarīgs no konkrētās fakultātes: piemēram, ļoti daudz šādu privātdocentu bija lauksaimniecībā un inženierzinātnēs, un tas nozīmēja, ka cilvēks pamatā strādā par, teiksim, dzelzceļa būvju speciālistu, un lasa, lūk, vienu kursu par to, kā pareizi veidojams sliežu klājums. Viņš tātad nemaz negrib strādāt par pasniedzēju piecas dienas nedēļā, viņš primāri grib nodot savas zināšanas. Tā būtu šāda modeļa labā puse. Problēmas rodas tad, kad šādam cilvēkam zūd motivācija lasīt savu kursu. Un, ja cilvēks gadu nav savu kursu lasījis, viņš zaudē privātdocenta statusu. Piemēram, bija tāds slavens ķirurgs Pāvils Mucenieks, kurš kādu posmu bija privātdocents, tad izšķīrās palikt 1.slimnīcā par ķirurģijas nodaļas virsārstu, tad atkal izrādīja interesi atsākt privātdocenta praksi. Šādi gadījumi radīja nestabilitāti, lai gan tikpat labi to var saukt par dinamismu.

Kādas bija pasniedzējiem izvirzītās prasības zinātniskās darbības aspektā? Piemēram, mūsdienās tiek prasīts noteikts publikāciju skaits. Vai arī noteicošā bija studentu mācīšanas funkcija?

Jāsāk ar to, ka tad, kad 1923. gadā tika apstiprināta Latvijas Universitātes Satversme, tiem mācībspēkiem, kuriem nebija zinātnisko grādu, lūdza pārdomāt, vai kāds no viņu darbiem neatbilst šādām prasībām, savukārt, ja tāda nav, noteiktā laikā tāds bija jāiesniedz. Uzaicinot jaunus mācībspēkus, padomes sēdē viņiem varēja izvirzīt prasību noturēt vienu vai divas parauglekcijas, turklāt, piemēram, Medicīnas fakultātē, vienas parauglekcijas tēmu varēja izvēlēties pats pretendents, otras izvēlē ietekme bija augstskolai. Lai uzturētu asistentu līmeņa pasniedzēju kvalitāti, bija nosacījums, ka viņiem desmit gadu laikā ir jāiegūst doktora grāds vai arī privātdocenta statuss. Citiem vārdiem sakot, noteiktas prasības bija. Ja runājam par publikācijām, tad kā interesants mēģinājums iegūt kādu atskaites sistēmu minama 1938. gadā iznākusī grāmata Zinātne tēvzemei divdesmit gados. Tajā ķīmijai veltītās sadaļas autors norāda, ka, lūk, mūsu fakultātē ir tik daudz pasniedzēju un tik daudz publikāciju, savukārt, ja mēs būtu kā Šveice, tad mums vajadzētu būt tik un tik publikācijām. Respektīvi, novērtēt šo mācībspēku darbības aspektu centās, tomēr, manuprāt, lielāks uzsvars bija uz spēju lasīt lekcijas, prasmi iemācīt.

Gribētu pieminēt arī to, ka fakultātes – te, protams, bija objektīvu iemeslu noteiktas atšķirības – centās talantīgus cilvēkus sūtīt stažēties ārzemēs. Piemēram, bija mediķi, kuri brauca uz Itāliju apgūt tuberkulozes apkarošanas pieredzi, lielai daļai Universitātes cilvēku starptautiskie sakari tolaik bija labā līmenī.

Uz augšu